Oskars Lutss - Pavasaris

Guļamistaba ir vāji apgaismota. Griestu lampa loti veca un tūlīt sāk kūpēt, tikko liesmu uzgriež mazliet lielāku.

Daži jau noģērbušies un palīduši zem segām, citi klimst apkārt pusizģērbušies un iet viens pie otra gultas «ciemos», kas parasti beidzas ar to, ka nelūg­tais viesis dabū ar spilvenu pa galvu un viņu aiztriec projām.

Arnis guļ Semera gultā, blakus Tenisonam, un ar interesi vēro savu skolas biedru izdarības. Viņam šķiet, ka vakarā zēni ir mazliet savādāki nekā dienā, droši vien tāpēc, ka viņš tos līdz šim ir redzējis tikai dienā un nepazīst viņu vakara dzīvi un parašas.

Savādnieks, izmeties vestē, sēž uz gultas malas un spēlē kokli; tas esot miega maršs, viņš apgalvo. To- mings zeķu vietā valkā kājautus, kurus viņš pa nakti uzklāj uz krāsns malas, no kurienes tie nokarājas lejup kā divi veci karogi.

Mazais Lēsta virs krekla valkā jocīgu sarkanraibu bezroci, kurā viņš atgādina mārīti.

Kesamā ir tik rupjš, un melns krekls, ka bail uzlūkot; šķiet, it kā viņš krekla vietā valkātu sāls maisu.

Pētersons, sakrustojis rokas, stāv gultas galvgalī

un skaita lūgšanu. Viņš, Arnis, protams, ari lūdz, bet ne tik atklāti. Viņš to dara paslepus, palīdis zem segas.

Limasks, gulēdams gultā, vēl pārlasa rītdienas uz­devumus un nepārstāj murmināt arī tad, kad uguns jau nodzēsta. Ja viņš ir ko aizmirsis, tad pamodina kai­miņu un pajautā tam.

Kāds sūdzas, ka, noliekoties gultā, viņam vienmēr esot tāda sajūta, it kā zem kāju pirksta naga būtu ska­barga; tas viņu ļoti traucējot un neļaujot aizmigt.

Kāds cits stāsta, ka viņš miegā bieži it kā krītot.

Vēl kāds trešais, kurš guļ istabas vistumšākajā kaktā un lampas nespodrajā gaismā nemaz nav saredzams, apgalvo, ka ikvienam sapnim esot ļoti liela nozīme.

Viņa kaimiņš Vipers to visu uzskata par tukšām pļā­pām un vecu sievu tenkām un netic nekam.

Kērikam varžacis sagādā lielas ciešanas, un viņš apsola diezin ko tam, kurš to iznīcināšanai ieteiks la­bas zāles.

Vispār šādas sūdzības parasti var dzirdēt vienīgi vakaros, nevis dienā, kad lielajā steigā neatliek laika pievērst uzmanību sīkajām kaitēm.

Arnis nevar vien beigt brīnīties: Savādnieks ir mie­rīgs kā vienmēr un ne ar ko neizrāda, ka viņš šodien kapsētā pastaigājies ar Tēli. Viņš ir ļoti aizņemts ar savu «miega maršu» un par Tēli, liekas, šobrīd pat ne­domā.^

— Šodien atkal tika apēsts vesels lērums konfekšu,— viņš it kā starp citu piebilda. Bet kur un ar ko, par to neteica ne vārda.

Pēdējie zēni ienāk no klases guļamistabā un sāk iz­ģērbties. Klases telpa ir tumša, un peles dara savas kārtējās nerātnības. Zēni uzsāk sarunas par velniem un spokiem.

— Mans vectēvs reiz tiešām iekūlās ķezā, — ierunā­jas Tomings, pieceldamies gultā sēdus. — Kad vecais kādreiz ir labā omā, tad viņš šo to pastāsta, bet citādi nav nekāds lielais runātājs.

— Kas tā bija par ķezu? — kāds iejautājas.

— Pagaidiet, es pastāstīšu, — Tornings iesāk. — Vec­tēvs toreiz bijis vēl jauneklis. Kāds pagasta nabags, vārdā Tenis, ņēmis un nomiris, un pienākusi tieši vecteva kārta šo apbedīt. Vectēvs toreiz dzīvojis kaut kur Kurzemes pusē, tur kaut kur . . . Tikai vēlāk pārnāca uz mūsu novadu, uz Paunveri.

— Tas ir vienalga, kur viņš dzīvojis, stāsti tālāk! — sauc no kakta.

— Nūja, — Tomings turpina, — Tenis nomiris, esot bijis tāds resns vecis ar lielu vēderu, — ņēmis un no­miris, jā, un vectēvam nekas cits neatlicis kā aizvest un aprakt. Ak jā, viņi braukuši divatā, ar diviem zir­giem. Pareizi gan, apglabāšanai vienmēr pieaicināti divi vīri: tas, kam patlaban bijusi kārta, un arī nākošo bēru saimnieks; viens jau nemaz nevar mironi kapā iedabūt.

— Un kur nu vēl tādu tēvaini kā šis Tenis, — kāds piebilst.

— Nūja, divatā, jā, — Tomings piekrīt. — Iejūdz divus zirgus vienos ratos un piebrauc pie nabagmājas. A, lūk, ko es piemirsu pateikt: kapsēta no nabagmājas bijusi tā … verstis septiņas vai astoņas. Nu un šie pie­brauc abi ar kaimiņu saimnieka dēlu — tas arī bijis tāds pats jauns cilvēks kā mans vectēvs, — nūja, pie nabagmājas un ieceļ Teni ratos. Bijis traki karsts laiks, un mironis briesmīgi odis …

— Vai tas noticis vasarā? — jautā Kesamā.

— Skaidrs, ka vasarā, vai tad ziemā ir karsts? Nūja, šie paši arī kaut kā ieraušas ratos, tur degunus plauk­stā un brauc. Brauc. Ceļa malā, tā ap verstīm trim no nabagmājas — krogs. Kaimiņu saimnieka dēls pie­biksta vectēvam:

«Iesim iekšā, izrausim katrs pa kortelītim, varbūt tad nejutīsim tik briesmīgi to smaku.» Vectēvs ar mieru — iesim. Iecirtuši katrs pa kortelītim un ceļam vēl paņē­muši līdzi pusstopu. Toreiz vesels stops degvīna mak­sājis tikai septiņas kapeikas.

— Nu, kas tad nekaitēja dzert, — sprieda Tenisons.

>— Vectēvs jau arī saka, — Tomings stāsta tālāk,

— ja kabatā piecas kapeikas, tad tā jau bijusi liela nauda. Par to varējis piemesties pilns kā zeķe.

Labi — pusstops ceļam līdzi. Bet šiem jau degvīna garša uz mēles, netiek necik tālu no kroga — pusstops tukšs. Pabrauc vēl mazu gabaliņu un sāk dziedāt «Ak tēvu zeme dārgā …» un «Tu brīve, dārgā balva» un …

— Tu velns, kādi bērinieki! — iesaucas Savādnieks.

— Nūja, — atsaka stāstītājs, — vectēvs arī saka, šim jaunībā nebijis prāta ne par kapeiku. Labi, jā … Pag, kur tad es paliku? Tā, nu jā, brauc un dzied. Ceļš ved caur mežu. Kaimiņa saimnieka dēls — laikam Ansis vārdā — aizmidzis. Vectēvs gan purinājis, sak: «Celies augšā, velns, ko tu guli! Te jau sanāk divi miroņi un viens racējs; ko es iesākšu, cilvēki sāks smieties.»

Bet Ansis neceļ ne ausu — tikai krāc. Vectēvs prāto: «Nu ko tu, cilvēks, tagad darīsi?» Neko darīt, vectēvs jūt, ka arī pašam acu priekšā sāk lēkāt koki. «Nu,» viņš nolēmis, «nogriezīšu zirgus no ceļa nost un apstādi­nāšu. Kad pamodīsies Ansis, tad brauksim tālāk.» Un vēl nodomājis: «Aizmigt es neaizmigšu, pasēdēšu maz­liet grāvmalā un uzvilkšu dūmu.»

— Hā, gan jau arī pats aizmiga, — Savādnieks cen­šas uzminēt tālāko.

— Paga, paga, ļaujiet man izstāstīt, — iesaucas Tomings, kas beidzot aizrāvies pats ar savu stāstu. — Jā, vectēvs nosēžas grāvmalā un pīpē. Te pēc brī­tiņa — tutū. Snauž. Zina gan, ka nedrīkst aizmigt, un tomēr noliekas guļus, pārliek vienu kāju pār otru, sak, ja viena kāja nokritīs zemē, tad pamodīsies, — jūs jau zināt, kā to dara, — nūja, un domā: «Pasnaudīšu maz­liet.» Snauž. Bet nosnauž varen ilgi; kāja tomēr nokrīt, un arī saule noriet.

Kad viņš pamostas, ir jau nakts.

— Vī, velns! — iesaucas daži klausītāji. — Un kas tad notika?

— Kas notika, — turpina stāstītājs, — klausieties, kas notika. Vectēvs pamostas, raugās apkārt un lauza galvu: «Kur ellē es īsti atrodos?» Redz: rati pusguļus grāvī, zārkam vāks nost, un mironis no zārka laukā. Viens zirgs ir no ratiem pavisam izjūdzies un tālāk plūc zāli; otrs pārkāpis ilksīm un žņaudzas gandrīz vai nost. Nu vectēvs pielec stāvus, atraisa zirgu un sāk visu tuvāk aplūkot. Ansis ir dīvainā kārtā noturējies ratos, guļ blakus zārkam un krāc. Mironis ar savu uz- tūkušo ģīmi izskatās briesmīgs. Vectēvs mēģina Ansi pamodināt un bukņī šim pa ribām, ka tik turies. Bet Ansis neceļas. Sak, drīzāk pamodināsi Teni nekā Ansi. Sametas bail. Domā, nakts laiks, meža vidū, tuvumā nevienas mājas … Mironis blakus … Ansis guļ . . . Vē­lāk uzmācas šaubas, vai tikai Ansis tiešām ir Ansis, kas zina, kas šis tāds ir, un kas zina, kas tie tādi par zirgiem un ratiem. Un aiz krūmiem, tur . . . tur kāds it kā glūnētu, aiz katra krūma glūn viens tāds .. .