Oskars Lutss - Pavasaris

— Tev aiz muguras? Un kam tad'tu aizlīdi aiz mu­guras? — Savādnieks zobojas, jo Tenisona stāsts, kā jau to varēja paredzēt, nevarēja būt interesants.

— Es, nu, — vaļsirdīgi atzīstas Tenisons, — es at­kal centos aizlīst aiz kalpa muguras.

— Ha-ha-ha! — atskan no visām pusēm.

— Stāvējām, stāvējām, — Tenisons turpina tālāk, it kā viņš stāstītu vairāk pats sev nekā citiem, — vēlāk

tomēr saņēmām dušu. Sākām virzīties tuvāk. Pieejam klāt — nav ne spoka, nekā, ir viņsētas telēns. Ierauga mūs un nu tik «mū» un «mū». Bija noklīdis no ganām­pulka, stāvēja kā buks, kājas iepletis, un skatījās mums virsū.

— Es jau teicu, — piebilst balss no kakta, — te nu ir tie spoki. Viss tukšas pļāpas.

— Un jūs abi ar kalpu bijāt tik bailīgi, ka nobijāties no teļa? — kāds ķircinās.

— Jā, ko tu padarīsi, gadījās, — nomurmina Teni­sons.

— Nu, lai nu vēl tu, bet ja kalps bija tāds zaķapas­tala …

— Puisis bija vēl vairāk nobijies nekā es. Man ne­maz neienāktu prātā baidīties, bet šis ietiepās, ka tur kustas, nu.

— Kas viņš tāds ir, šis zaķapastala?

— Ir tāds padrukns puisis, kā veļas vāle. Prot veikli ēst ķīšus: vienā mutes kaktā ieliek ķīsi, pa otru mutes kaktu iznāk galva un asakas.

— Vai traks! Tad jau viņš ir kā ķīšu mašīna, — pie­bilst kāds, kas līdz šim vēl nav sarunā iejaucies, bet kam, acīm redzot, bijis daudz darīšanu ar ķīšiem.

— Ķīsis jāēd ar briesmīgu niknumu, kā sunim ezis, ar visām asakām — jābāž mutē ar karoti. Ķīsim nekas cits nav bīstams, tikai pavēderes asaka, tā ir kā dzelo­nis, bet, kad to noņem, tad laid, ka sprakšķ, ja tikai nav smilšains. Nē, tam ķīsim, pagānam, ir tīri salda gaļa, būtu, velni, bijuši tikai drusku lielāki. Bet šitie draņķi ir tik sīciņi kā punktiņi uz «i». Toties veikli prot no­celt tārpu no āķa, it kā nozīž tārpu, maitas. Pavēro kādreiz vasarā klusā laikā; tad tie kā gruži riņķo ap āķi un — cop, cop! — ar purniem pie āķa klāt.

Zēni pārrunā vēl šo un to, kas nu kuram tajā brīdī iekrīt prātā. Bet visi cilvēki, par ko tiek runāts, parasti ir dzimuši un dzīvojuši «mūsu pusē».

Kaut kur «mūsu pusē» bijis vīrs, kurš nekad ne­mainījis kreklu. Katru sestdienu apgriezis kreklam otru pusi un noteicis: «Ir gan labi, ka tīrs krekls mu­gurā.»

Citur, protams, arī «mūsu pusē», dzīvojis vīrs ar koka kāju, kurš pirms lietus vienmēr sūdzējies, ka viņa koka kājai sāpot pirkstgali.

Kāds cits stāsta, ka «viņu pusē» kādam vīram esot tik liela dūša, ka viņš aiz niknuma izmetis no šķūņa visu sauso sienu, kad lietus samērcējis nopļauto.

Teukres pusē dzīvo skops saimnieks, kas slikti baro savus gājējus. Kad gājēji pusdienā strebj ūdeņainu viru, viņš iznāk no dibenistabas, nogaršo zupu un saka:

«Hm, ko jūs vēl gribat! Laba vira, ēd kaut vai pats.»

Tenisons piebilst, ka senos laikos maize bijusi tik melna, ka suņi rējuši uz maizes gabalu.

Tad kāds, jau stipri samiegojies, uzdod mīklu:

— Kurā gultā nav blakšu?

Kad neviens neprot pareizi atbildēt, atbild viņš pats:

— Kalevipoega gultā nav blakšu.

Pamazām troksnis guļamistabā norimst.

Citi jau krāc un izteiksmīgi svilpj caur degunu. Kāds miegā griež zobus — tam, pēc nomodā esošo domām, ir cērmes vēderā. Cits atkal kasās un murmina nesa­protamus vārdus. Kaktā viens puika nožāvājas un pa­griežas uz otriem sāniem. Savādnieks noģērbjas, kā pēdējais iekrīt gultā un diezgan skaļi iesaucas:

— Nu, zēni, tagad varat nodzēst uguni!

Protams, nevienam nav sevišķas patikas piecelties un nodzēst uguni, un kāds sūrojas:

— Tā, ak tad tagad mēs šim esot zēni, kad pats jau garšļaukus gultā. Tu paliki pēdējais. Esi tik labs un nodzēs uguni pats, bet nedzenā citus.

— Murkšķi, aizej tu, — Savādnieks pavēl Kusla- pam. Mazais guļ cieši aizvērtām acīm. Grūti noticēt, ka viņš būtu nomodā. Taču, izdzirdis Savādnieka pa­vēli, zēns tūdaļ sakustas.

Tomēr Savādnieks pats izlec no gultas un pakāpjas uz soliņa, lai nodzēstu gaismu.

Patlaban, kad viņš grasās nogriezt liesmu, viņa ska­tiens neviļus pievēršas logam. Pa logu istabā raugās kāda briesmīgi pretīga seja un noslēpumaini, draudoši bubina: bu-bu-bū!

Savādnieks, pielicis roku pie lampas, paliek stāvot kā pāraktneņojies un stiklainām acīm blenž uz logu.

Nu, ko tu tā glūni! — sauc zēni no savām gultām. — Nodzēs gaismu!

Bet Savādnieka sastingušais skatiens joprojām urbjas logā. Viņš nokāpj no sola un virzās uz sienas pusi. Uguns paliek degot.

— Tur kāds ir aiz loga, — drebulīgā .balsī iebilst Savādnieks, un tie, kas tuvāk, redz, ka dažkārt tik vienaldzīgais un mierīgais koklētājs trīc pie visām miesām.

— Kas tad tur ir? — birst jautājumu krusa.

— Nezinu, — Savādnieks nomurmina.

— Bet… bet bija tāda briesmīga seja. Nudien, ne­maz neizskatījās pēc cilvēka. Sarkana … sarkana … un acu baltumi kvēloja.

— Ķesteris, kas gan cits, — kāds nospriež.

— Nē, nē, tas nebija ķesteris. Tas nemaz nebija cilvēks. Tā nebija cilvēka seja. Tas bija… tas bija…

— Spoks, — čukst zēns, kurš tic sapņiem un pār­velk segu pār galvu.

Dažus, kas jau paguvuši aizmigt, pamodina skaļie čuksti, un tie, uztrūkušies no miega, izbiedētām sejām raugās uz loga pusi. Pāris mazāko zēnu, kuru gultas ir tuvāk pie loga, ātri izlec no cisām un iebēg kaktā. Ja šos vārdus sacītu kāds cits, tad jau nebūtu tik traki, taču, kad tāds drosmīgs zēns kā Savādnieks jau trīc un raujas uz kaktu, tad tur jābūt kaut kam, kas…

— Muļķības! — uzsauc Vipers un bez jebkādas sto­mīšanās tuvojas logam.

— Neej! — klusu brīdina Savādnieks.

— Liecies mierā! — atcērt Vipers un atmet ar roku.

— Tu pārbiedēsi uz nakti zēnus, un tie neuzdrošinā­sies vairs iziet laukā, kad būs vajadzība. Pielaidīs vēl…

To teikdams, viņš piespiež seju pie rūts un raugās tumšajā pagalmā.

— Nav ne dzīvas dvēseles, — viņš saka pēc da­žiem mifkļiem. — Viss klusu, kā jau tas naktī pa­rasts. Tikai zvaigznes mirguļo dzidrajās debesīs tāpat kā Totsa siļķes uz priekšnama durvīm. Droši vien pie­salst.

Un, iedams atpakaļ uz savu guļvietu, viņš pagriežas pret Savādnieku un piebilst:

— Ir nu gan memmes dēliņš! Tikko ieminas par spokiem, tā šis tūlīt sāk šos redzēt. Vai arī tu mūs vazā aiz deguna, velns parāvis?

Vipers apstājas un ir gatavs izraut Savādnieku no kakta, ja tas dotu kaut niecīgāko mājienu, ka viņš jo­kojis. Bet Savādniekam nenāk ne prātā jokot.

Neticīgais vīrs jau grasās apgulties, taču viņš, zob­galīgi smaidīdams, vēlreiz atskatās uz logu.

— Kas tad tas, — viņš čukst, pieliek roku pie pieres un saskatās ar Savādnieku.

— Bu-bu-bu!… — dzirdams aiz loga.

— Tsst! — kāds nočukst un pielec gultā sēdus, pie kam gultas dēļi grabēdami nokrīt uz grīdas. Troksnis, kas dažkārt paliktu nepamanīts, šķiet tagad tik skaļš un briesmīgs, ka uzdzen zēniem šermuļus.

Klasē kaut kas nokrīt. Droši vien noslīdēja kāda grāmata no sola. Pulksteņa tikšķēšana kļūst arvien klusāka un draud pavisam apstāties. Un, kad pulkste­nis nosit vienpadsmit, tad tas notiek ar tādu dārdoņu, ka nekas tāds vēl līdz šim nav dzirdēts.

— Velns parauj! — iesaucas Vipers, — ja šis spoks nav mums visiem zināms, tad lai man nocērt galvu. Tu nolāpītais blēdi!