Oskars Lutss - Pavasaris

— Gaidīju tevi jau labu laiciņu; domāju, ka nemaz neatnāksi, — saka Savādnieks, sūkādams konfekti.

— Nevarēju ātrāk tikt, — atbild Tēle, — māšele gri­bēja līdzi. Netiku no viņas vaļā, kamēr pateicu, ka iešu uz bodi pēc konfektēm.

— Ha-ha-ha! — smejas Savādnieks, — tu proti ari melot. Domāju, ka tu runā tikai patiesību.

— Ko es varēju darīt, ja viņa gribēja līdzi.

— Tomēr dažas konfektes tu vari aiznest viņai. Se, ņem.

Balsis attālinās un pamazām izgaist. Arnis stāv pie koka kā pienaglots. Ko? Ko teica Savādnieks? «Domāju, ka tu nemaz neatnāksi . . .» Tātad šī tikšanās bija sa­runāta jau agrāki Un vakar, iedams uz mājām, viņš bija cerējis atgūt Tēli. Nē, nē, Tēle ir viņam zudusi.

Arnis tagad zina, ka viņam vairs nav nekādu cerību, un dīvainā kārtā ap sirdi top daudz vieg­lāk nekā agrāk. Saules stari un vecais vītols uz krustcelēm kļu­vuši vēl daudz mīļāki. Vienīgi viņiem Arnis grib uzticēties un izsūdzēt savas bēdas.

Viņš paskatās apkārt un izlasa uz tuvākā krusta kāda aizgājēja dzimšanas un miršanas gadu, aprēķina, cik ilgi tas dzīvojis, un piesardzīgi dodas uz vārtiem. Kaut tikai neieraudzītu Tēle un Savādnieks!

Uz lielceļa Arnis izbijies ierauga, ka arī abi skolas biedri ir iznākuši no kapsētas un gausi soļo uz Rajas pusi. Ceļš uz mājām nogriezts. Un tā ir labāk, viņš aizies līdz skolai un paskatīsies, vai daudz zēnu jau sanācis. Pa to laiku Tēle un Savādnieks būs nonā­kuši Rajās, un, kad viņš atpakaļceļā sastaptos ar Sa­vādnieku, tā būtu mazāka nelaime nekā satikt tos abus kopā.

Skolas priekšnamā viņu apņem mitrs un sasmacis gaiss; caur pusatvērtajām pieliekamā kambara durvīm sūcas appelējušu ēdienu palieku smaka un uzdzen vi­ņam riebumu.

Arnis atceras, kādreiz ķesteris bija viņiem pavēlējis izmazgāt pieliekamo.

Kādā sestdienas rītā daži lielākie zēni piecēlās agrāk par citiem, uzvārīja ķestera pirtī lielu katlu ūdens, sa­nesa toveriem pieliekamajā un izgāza uz grīdas.

Kad viņš šodien piegāja pie skolas, mazākajiem zē­niem izdalīja slotas un aizsūtīja mazgāt plauktus un grīdu. Neparastais darbs zēnus sajūsmināja, un lielā satraukumā daži izmirka līdz ādai. Iznākums bija tāds,

ka dubļus un netīrumus no grīdas uzšļāca arī uz plauk­tiem un sienām.

Arnis ieiet klasē. Klusums. Bet guļamistabā viņš ierauga Kuslapu. Zēns ir atkal viens un kvern uz sa­vas gultas gluži tādā pat stāvoklī kā tajā svētdienā, kad viņš, Arnis, iesvieda Savādniekam sejā konfektes. Jocīgs zēns. Viņš laikam katru dienu atkārto vienas un tās pašas kustības un dzīvo vienīgi saviem pienāku­miem, par pārējo nelikdamies ne zinis. Lai tikai viņu liek mierā, viņš nevienam nestāsies ceļā. Kā tārpiņš Kuslaps pieplaktu pie zemes, dzīvotu kā circenis krāsns spraugā, ja vien tas būtu iespējams.

— Kuslap! — Arnis iesaucas.

Murkšķis uzlūko nācēju.

— Vai tev nav garlaicīgi?

Kuslaps neizpratnē paraugās uz Arni; viņš nezina, kas ir garlaicība. Nav laika garlaikoties: mājās viņu dzen kā zirgu, un te ir jāmācās.

— Vienmēr tu sēdi viens, — Arnis iesāk. — Vai tev nav garlaicīgi? Pastaigājies pa āru, paskaties, kāds laiks. Vēl dažas dienas, un sniegs būs nokusis. Tad sāks dīgt zāle. — Kuslaps raugās grīdā un ātri sa­mirkšķina acis. Kāds laiks . . . Viņam vienalga, kāds laiks. Ka sniegs jau kūst, tas ir gluži dabīgi: ir taču pavasaris. Būtu labāk, ja tas nenokustu tik ātri, tad vēl nedzītu ganāmpulku laukā un viņš varētu ilgāk palikt skolā.

— Ko tu domā, Kuslap?

— Neko.

— Iesim ārā.

— Nē. Savādnieks lika izrēķināt uzdevumu un apso­lījās atnest no bodes baltmaizi un izcept gaļu. Kad pār­nāks, tad ēdīs. Vai tu nezini, vai ķēķī uguns kuras?

— Kad pārnāks, tad ēdīs . .. Nē, es nezinu, vai pa­vardā pašlaik ir uguns vai nav. Nezinu, nezinu … Ej paskaties, varbūt ir. Vai tad tev viss jādara tā, kā Sa­vādnieks liek?

— Jā.

— Nu, tad dari vien. Dari vien … Bet paklausies, Kuslap, vai tu vēl vienmēr dusmojies, ka es tevi toreiz žņaudzu? Nu saki? Vai tu dusmojies?

Tikko jaušams izbrīns pārslīd pār Murkšķa seju: kāpēc Arnis to atgādina! Vai tikai tas nedomā viņu atkal mocīt?

— Nē, Kuslap, piedod' man, es tevi vairs nekad ne­žņaugšu; dari, dari visu, ko vien gribi, rādi Savādnie­kam uzdevumus vai nerādi. Redzi, Kuslap, ja es tagad nomirtu, tad būtu ļoti slikti, jo tu pieminētu mani ar ļaunu. Un, kad tu nomirtu, tad man būtu sāpīgi, ka tu man neesi piedevis. Vai tu piedosi? Tu nedusmojies? Nu, saki taču kaut ko!

Klusums. Kas tā par valodu!

Ko tas Tali no viņa īsti grib?

— Kuslap! Vai tu saprati, ko es tev jautāju? Es tev nodarīju sāpes, jā? Un tagad izlūdzos piedošanu. Vai piedosi?

— Man jāparāda Savādniekam uzdevums, — tikko dzirdami atbild Kuslaps.

— Rādi, rādi, cik vien gribi. Par to jau es tieši ru­nāju. Bet nedusmojies vairs.

— Iešu palūkot, vai plīts kuras.

Arnis ir tuvu izmisumam.

— Tu esi muļķis, Kuslap! — Arnis iesaucas, pūlēda­mies apslāpēt dusmas, ko viņam aizdevis Kuslaps ar savu lielo vienaldzību.

— Labi, aizej uz virtuvi un apskaties. Pēc tam iesim abi uz bodi.

Kuslaps ielūkojās virtuvē, ienāca atpakaļ guļamistabā un žēli noteica:

— Uguns ir izdzisusi.

Uguns ir izdzisusi… Sājos vārdos bija tik daudz skumju, ka Arnim kļuva žēl mazā zēna. Ja vien tas būtu iespējams, viņš pats palīdzētu Savādniekam iz­cept gaļu.

— Tad iesim uz bodi. Nopirksim baltmaizi, varbūt Savādnieks šoreiz iztiks ar baltmaizi vien, ja tu viņam pateiksi, ka uguns bija izdzisusi.

— Iesim.

Bodē Arnis sastapa kalpu Mārtiņu. Tas bija piebāzis pilnas kabatas ar tabakas paciņām un patlaban posās uz mājām.

— Kur tad tu te gadījies? — tas brīnījās. — Ko tu pirksi?

— Baltmaizi.

— Nūja, reizēm jau noder. Šodien tak svētdiena. Vai tev nauda ir?

Tikai tagad Arnis atcerējās, ka viņam nav ne kapei­kas. Kalps pasmaidīja un iedeva piecas kapeikas.

— Varbūt par maz? — viņš jautāja. — Varu iedot vēl, bet tu jau vairāk par piecām kapeikām neapēdīsi.

— Par piecām kapeikām baltmaizi, — Kuslaps lūdza savā sīkajā balstiņā. Pie letes blakus citiem pircējiem viņš izskatījās tik sīciņš, ka bija jābaidās, lai viņu ne- nobradātu.

— Mājās mani negaidiet, iešu atpakaļ uz skolu, — Arnis sacīja Mārtiņam. — Varbūt aiziešu pievakarē… Ja ne, palikšu pa nakti skolā. Tā vajag. No rīta, kad brauksi uz pienotavu, atved man grāmatas.

Un tā bija labāk. Ja viņš tagad dotos uz mājām, tad var gadīties, ka rīt no rīta, ejot uz skolu, viņš kaut vai nejauši var sastapties ar Tēli. Bet Arnis vairs negrib runāt ar Tēli. Un gaidīt… pie krustcelēm — nē, nu viņš vairs negaidīs, negaidīs nekad. Tagad viņš zina visu un turēsies sāņus, lai neapgrūtinātu citus.

Bez tam viņam vēl šodien jāsatiek Tenisons.

Nopirkto baltmaizi viņš ieliek Kuslapam klēpī un ne­viļus nopriecājas, ka pelēkais, nomāktais vīriņš mazliet pasmaida.

Tās pašas dienas vakars. Zēni sāpošās naktsguļai. Gandrīz visi jau ir atnākuši, izņemot dažus, kas nācienu at­likuši uz rītu vai skolā neguļ. Klasē vēl daži mācās un steidz pabeigt uzdoto. Viņi baidās no ķestera, kurš necieš, ja pēc noliktā laika zēni vēl ir nomodā un pāris skolnieku dēļ klasē tiek dedzinātas lampas.