Oskars Lutss - Pavasaris

Pēc. tam viņš izgāja laukā, uzsvieda akmeni gaisā un iesaucās:

— Redziet, puikas, kāds spēks!

— Ha, liela lieta! Uzsviest gaisā nieka akmeni.

— E, ķēmi, ne jau man, — zemeslodei, — sviedējs at­bildēja.

Tad viņš piegāja pie durvīm, uzrāva sērkociņu, iz­mēģināja vēju, piesauca vēl pāris zēnu un paskaidroja:

— Nē, tā tomēr ir taisnība, ka apakšā gaiss ir auksts, bet augšā silts. Tāpēc jau arī pirtī ir ierīkotas lāvas.

Aiz satraukuma grauzdams nagus, viņš nosolījās jau tajā pašā dienā pagatavot globusu. Koks šim nolūkam viņam jau esot sagādāts; vajagot izdobt tikai divas puslodes un salīmēt kopā.

— Savādi, — nodomāja Arnis Tali, klausīdamies Vi- pera paskaidrojumos.

Debesīs ir bezgalīgi daudz zvaigžņu, un tomēr tās visas virzās pa savu nosprausto taku un nekad neno- maldās no pareizā ceļa.

Viņš pievērsās Tenisonam.

— Droši vien kādreiz tās arī saduras un nokrīt zemē, — viņš teica. — Izejiet laukā naktī, kad debesis nav apmākušās, tad redzēsiet.

— Kas nokrīt zemē?

— Zvaigznes.

— Nūja, zvaigznes. Bet patiesībā tās nemaz nav zvaigznes. Tās, kas līdz ar zemeslodi riņķo ap sauli, tās ir kas cits.

— Kā — cits? Zvaigznes paliek zvaigznes.

— Nē, nav tiesa, tās ir kas cits.

— Nu, manis dēļ tas var būt arī kas. cits, bet vai zini, Tali, kas jādara, kad krīt zvaigzne?

— Nezinu. Kas tad jādara?

— Ja tu redzi, ka krīt zvaigzne, tad tev tūlīt kaut kas jāvēlas .. . kāds skaists zirgs vai … Vienalga, vē­lies, ko vien tu gribi. Bet tajā brīdī, kad tu vēlies, tev jāsviež kaut kas uz augšu, pret zvaigznēm; ja nav nekā cita, tad sagrābsti kaut vai gružus no kabatām. Tad tūlīt piepildīsies, ko vēlējies.

— Vai tiešām? Kā tu to zini?

— Tā runā . .,

— Vai tu kādreiz esi mēģinājis?

— Neesmu. Kā es varu mēģināt, ja tajā brīdī nekas neiekrīt prātā, bet, ja arī iekrīt prātā, tad, kamēr tu sagrābsti, no zvaigznes vairs nav ne vēsts.

— Hm . . . Bet vai zini, Tenison, — 1 es pamēģināšu.

Sai mirklī viņiem aiz muguras atskanēja skaļš blīk­šķis un, kad tie apgriezās, Visaks ar abām rokām sa ķēra galvu un saviebies sāka raudāt.

— Vai tad es esmu vainīgs, — kāds smējās aizsma­kušā balsī, — kāpēc tu nepieliecies.

— Tā nav Tominga vaina, — kāds piebilda, — Vi- saka galvai ir liels pievilkšanas spēks. Sakiet nu vēl, ka Visakam nekas neķeras galvā.

Bet skaļāki par Visaka raudāšanu un citu smiekliem bija Totsa vārdi, ko dzirdēja arī Tali un Tenisons:

— Iegaumējiet, globusu es pagatavošu, kaut arī tas maksātu veselu rubli. Gan jūs redzēsiet, nākamajā ne­dēļā tas būs jau gatavs un es to atnesīšu uz skolu. Tas būs ļoti skaists un liels un …

— Mīļais Tots, labāk jau lai paliek, — Savādnieks zobojās, — mums bail.

-— Uztaisīšu gan. Nudien, uztaisīšu. Tur, kur ir mūsu skola, uzvilkšu lielu, sarkanu krustu, un visi tūlīt varēs redzēt, kur mēs atrodamies. Un mūsu upi uz­zīmēšu un …

— Uzzīmē uz sava globusa arī ķestera kartupeļu kaudzi, — atbildēja Savādnieks. — Un, kad tu zīmēsi upi, neaizmirsti arī plostu upes dibenā — katrā ziņā uzzīmē arī to.

— Ķēms, vai tad tik lielu plostu var uzzīmēt uz glo­busa?

Nākamās stundas beigās Totss no jauna piegāja pie" Vipera un jautāja:

— Kā tu to visu zini, Viper?

— Ko tad?

— Nu, visu to būšanu par zemeslodi… ka ta grie­žas un .. .

— Tas viss aprakstīts grāmatās.

— Ak grāmatās. Nūja. Vai tad tu lasi tādas grā­matas?

— Lasu.

— Vienmēr?

— Nē, ne jau vienmēr. Kad atliek laika.

— Bet tu teici, ka četrus gadus esot kavējis skolu.

— Nu un tad? Var jau ari mājās, nenākot uz skolu, lasīt grāmatas un mācīties.

— Lasīt jau var, piemēram, stāstus un . .. Tādas grāmatas lasu arī es pats … Bet mācīties?

— Arī mācīties var.

— Hm? …

— Noteikti var.

— Kāpēc tad tu vēl nāc uz skolu?

— Skolā, nu .. . Skolā labāk veicas.

— Varbūt tēvs pavēlēja?

-— Tēvs? Kādēļ tēvs? Es pats gribēju.

— Pats gribēji nākt uz skolu?

— Jā, gribēju mācīties tālāk.

— Hm … Tu esi jau pieaudzis cilvēks un gribi vēl iet skolā? Kas tad mājās strādā?

— Strādā? . . . Nu, savs laiks darbam, savs mācībām. Vasarā strādāju, iekrāju naudu un ziemā eju skolā.

— Ahā. Bet vai zini, Viper, ja tu vasarā esi iekrājis naudu un vienmēr gribi lasīt, tad nopērc no manis vienu smuku stāstu grāmatu.

Tuvojas pavasaris. Nokalnēs un augstākās vietās jau melno zeme. Pļavās ierodas jautrie melnsvārči un svilpo augu dienu. Krūmu un ciņu pavēnī no mitrās sūnas raugās pretī

dzeltenas galviņas kā bērni rītos no savām gultiņām. Gaismas un saules spožuma visur tik daudz, ka acis tikko spēj ar to aprast. Sīkas rociņas satver mazu koka lāpstiņu un iet «taisīt» pavasari. Protams, jo vairāk mazu renīšu tie izraks pagalmā, jo ātrāk notecēs ūdens un pavasaris būs klāt. Kas par to, ka mazās kājiņas samirkst slapjas un māte rājas, — gaidot pavasari, var daudz ko paciest!

Iešana pāri grāvjiem un lāmām ir ļoti bīstama: no virspuses tās vēl nosegtas ar slapju sniega kārtu, bet apakšā nemierīgais ūdens vilina neuzmanīgos pava­sara gaidītājus.

Ar katru jaunu rītu ierodas jauni dziedātāji; liekas, it kā tie gatavotos lieliem dziesmu svētkiem.

Ir sestdienas pēcpusdiena. Skolā patlaban beidzas pēdējā stunda un skolēni pošas uz mājām. Kopā ar pārējiem bērniem pagalmā iznāk arī Arnis Tali. Viņš pa ziemu ir manāmi pastiepies garumā, taču bālie vaigi un iekritušās acis atgādina slimību. Mati viņam nav labi sen apcirpti, un vecā naģene, ko viņš uzlicis galvā, iestājoties siltākam laikam, kļuvusi viņam drusku par mazu. Arnis aizpogā mēteli un klusēdams dodas uz vārtiem. Liekas, viņš pat nedzird, kā trokšņo un klaigā viņa biedri, — viņš ar savām domām kavējas kaut kur citur. Pie vārtiem viņš satrūcies apstājas,

pāris soļu atkāpjas, tad pēkšņi pagriežas un apmet lielu līkumu gar baznīcas žogu, lai, ejot pa citu ceļu, atkal nokļūtu uz lielceļa. Pie vārtiem stāv Savādnieks un Tēle.

Savadnieks ierauga Arni un, pamājis ar roku uz baz­nīcas pusi, ierunājas:

— Skaties, kur Tali. Kāpēc viņš iet pa to ceļu?

— Vai es zinu, — smiedamās atbild Tēle.

— Jocīgs puika, — nosaka Savādnieks, — ko viņš spītējas?

— Diezin kas šim kait, — atbild Tēle, noskatīdamās, kā Arnis aiziet.

— Ej viņam pakal, pajautā. Jums kopīgs ceļš. Senāk vienmēr gājāt kopā, kāpēc tagad vairs neejat?

— Viņš laikam ar mani vairs negrib iet. Vienmēr aizskrien pirmais vai arī nogaida, kamēr es aizeju.

— Kāpēc?

— To es nezinu.

— Ir tak jābūt kādam iemeslam, kas .,.

— Nudien nezinu. Varbūt ir kļuvis iedomīgs, ka šis tik gudrs.

— Viss var būt. Ej tu viņu sazini: ne ar vienu ne­runā. Ar Tenisonu dažreiz aprunājas, bet tas jau ari tāds pat mēms, arī viņš, atskaitot Arni, nesarunājas ne ar vienu citu. Būtu interesanti paklausīties, par ko viņi spriež. Bet, ja tu saki par gudrību, tad … Jā, agrāk gan viņš zināja visu, bet tagad jau vairs tik gludi neiet. Vai viņš nemācās, vai kas tur īsti ir?

— Neko nezinu.

— Skrej, panāc viņu un aprunājies, varbūt ko uz­zināsi.