Oskars Lutss - Pavasaris

* * *

Brauciens uz ledus gabaliem, kur Tomings, izpildot Morgāna lomu, Totsa vainas dēļ gandrīz noslīka.

Smēķēšana aiz mācītāja pirts, kas beigtos ļoti bēdīgi, bet skolotājs aizbildināja zēnus ķesterim, un tas samie­rinājās ar vieglāku sodu, atstājot vainīgos pēc stundām.

Jocīgi pantiņi par Kesamā brāli; tos Totss bija sa­dzejojis ar kāda cita palīdzību un skandēja brīvstun­dās vairākas dienas pēc kārtas.

Kesamā brālis bija norakstījis mājas savai skais­tajai māsīcai Marei, un tagad šī Mare, kas bija solī­jusies kļūt viņa sieva, grasījās izlikt pašu saimnieku no mājām.

Sī dziesma, kas ar laiku sasniedza arī ķestera ausis un vēlāk sagādāja Totsam daudz nepatikšanu, ska­nēja tā:

Tavu postu, visi rājas:

Kur nu ir tās tavas mājas?

Govis, aitas, vistu baru,

Vācu drošku, cūku sarus —

Visu paņem ļaunā Mare!

Pašam man ir daba lēna,

Tādēļ staigāju kā ēna.

Lieli strīdi ar Savādnieku drēbju pakaramā dēļ, kam sekoja nikna plūkšanās, un Savādniekam tika pārplēsta kabata.

Savādnieks. Tu nebāz savu mēteli uz sveša pa­karamā!

Totss. Ķēms, tieši to pašu es gribēju sacīt tev. Tas ir mans pakaramais.

Savādnieks. Nē, tas nav tavs pakaramais.

Totss. Nē, tas ir mans pakaramais.

Savādnieks. Zini, Tots. Tā kā tev mūsu- vidū ir grūti dzīvot un visi tev dara pāri, — ej uz turieni, kur zeme saplūst ar debesīm, iesit debesīs naglu un pakar uz tā savu mēteli.

Totss. Gatavais ķēms. Bet ja zeme sāks griez­ties … kā jau tā parasti griežas … ko tad?

Savādnieks. Tad mētelis paliks karājoties pie debesīm, bet tu uz mākoņa tam vari aizbraukt pakaļ.

Totss. Uz mākoņa ir varena braukšana, tikai ne­tiek lejā.

Savādnieks. Gan tiksi lejā. Kā tad tu ar vīna pudeli no plaukta tiki lejā!

Vārds pēc vārda, un iedegās īsts strīds, kas beidzās tā, kā jau iepriekš tika minēts.

Bet mums nav jābūt netaisnī­giem. Ja esam runājuši par, Totsa pārkāpumiem, tad nedrīk­stam aizmirst arī viņa labās īpašības; pilnīgi neiespējami, ka viens cilvēkbērns no galvas līdz kājām ir pilns nerātnību; jebkurā cilvēkā atradīsies arī kaut kas labs.

Laiku pa laikam Totsā pamodās zinātkāre.

Jāatzīstas, ka tas gadījās ļoti reti, un tieši tāpēc pie­vērsīsim šiem gadījumiem jo lielāku vērību.

Kādā pusdienas starpbrīdī Ansis Vipers stāvēja pie ģeogrāfijas kartes un kaut ko domāja. Totss, garām iedams, apstājās.

— Ko tu tā prāto, Viper? — viņš iejautājās.

Vipers domīgi uzlūkoja Totsu, bet neatbildēja.

— Kurā pusē ir Vācija? — Totss jautāja.

— Nu parādi tu, kurā pusē ir Vācija? — mudināja Vipers.

Totss pamāja uz austrumiem.

— Tur kaut kur.

— Ej nu, ej, vai tiešām tur? — Vipers iesaucās. — Parādi uz kartes!

Totss paraustīja plecus. Patiesībā viņam bija vien­alga, kurā pusē bija Vācija; viņa dēļ tās varēja vispār nebūt. Bet šī karte tomēr bija dīvaina lieta; cilvēkam, nudien, ir bijusi pacietība, kas tajā sazīmējis šīs svīt­riņas un nosaukumus; visa karte bija kā ar smiltīm apbārstīta.

— Kurā pusē ir Vācija — austrumos vai rietumos?

— Rietumos.

— Kāpēc tad tu rādīji uz austrumiem?

— Redzi, to es pats lāgā nezinu, — Totss atbildēja.

— Bet man vienmēr liekas, ka visas šīs Vācijas un Francijas, un Anglijas atrodas uz austrumiem; ka rie­tumos nav nekas cits kā tikai viens liels ezers, un tad ir gals.

— Kam gals? Kur gals? Ko tu īsti domā ar šo galu?

— Gals, nu.

— Pasaules gals? Tātad tev liekas, ka zemeslode no­beidzas rietumos, tāpat kā dzelzceļa sliedes Tallinā, ko?

— Nūja …

— Nē, nē, brālīt! Pagaidi mazliet, es tev paradīšu, kāda izskatās zemeslode.

Vipers izņēma no skapja globusu un nolika to Tot­sam priekšā.

— Skaties, Tots, — viņš teica, — kur te ir sākums, kur gals? Zemeslode ir apaļa kā tava galva un riņķo ap sauli. Katru divdesmit četru stundu laikā tā vienu reizi apgriežas ap savu asi.

— Tāpat kā kaķis ap karstu biezputru, — Totss prā­toja.

Vipers paņēma tintes pudeli, kam vajadzēja aizstāt sauli, un gāja tai apkārt ar globusu, pie kam viņš pats arī grieza globusu.

Totss atcerējās, ko tamlīdzīgu esot stāstījis arī sko­lotājs, bet tad viņš neesot sapratis ne tik, cik melns aiz naga. Viņš taču tik labi nemācēja krieviski. Tagad Totss sāka kaut ko apjēgt un līdz ar to viņā pamodās interese par ģeogrāfiju.

— Tomēr savādi, kā šie nenokrīt zemē! — viņš ie­saucās un aplūkoja globusu no visām pusēm.

— Kā — nenokrīt zemē? Kas?

— Nu, piemēram, tie, kas tur dzīvo, tie amerikāņi, vai kā šos sauc. Viņi jau staigā ar kājām gaisā, kā mu­šas pa griestiem. Kāpēc viņi nekrīt zemē?

Vipers paskaidroja, kāpēc neviens nenokrīt no zemeslodes. Zemeslodei piemītot pievilkšanas spēks vai magnēts, kas visu velkot sev klāt; par to viņš varot pārliecināties pēc tā, ka gaisā uzsviests akmens nokrītot atpakaļ uz zemes.

— Nu, bet amerikāņi tomēr staigā ar kājām gaisā.

— Nē, nestaigā. Zemeslodei nav ne augšpuses, ne apakšpuses. Kad dzijas kamolu piekar aiz aukliņas pie

griestiem, tad tu vari redzēt, ka tai ir augša un apakša. Zemeslode ir pavisam savāds kamols. Zemeslodei ap­kārt ir gaiss un pievilkšanas spēks.

— Bet kā gan tā griežas? Stāsta, zeme griežoties. Vai tas tiesa?

— Protams. Zemeslodei ir sava ass,

— Ass — oho! Nu tā tik ir lieta, bet jocīgi, ka .. . ka tā nepārlūst pušu.

— Nu, par to nav ko bēdāt. Sī ass nav nekas cits kā iedomāta svītra, kas šķērso zemeslodi un savieno ziemeļpolu ar dienvidpolu. Patiesībā tādas ass nemaz nav, bet zeme griežas tā, it kā tai būtu ass; tas ir, zeme savā kustībā griežas zināmā leņķī. Vai saprati?

— Sapratu.

Pateicis šos vārdus, Vipers uzlika vienu pirkstu uz dienvidpola, otru uz ziemeļpola. Totsu pārņēma iedvesma, un viņš klausījās Vipera stāstā kā pasakā. Un ne jau tikai Totss; kad zēni atskatījās, aiz viņiem jau bija sapulcējies prāvs bariņš ziņkārīgo.

— Redziet, Totss klausās tā, ka ausis vien kust, — kāds ieminējās.

Vipers turpināja skaidrot, kā zeme griežas ap sauli un kā rodas vasara, ziema un citi gadalaiki; kā ekva­tors pārdala zemeslodi divās daļās un kā zeme iedalās platuma un garuma grādos. Tika runāts par vēja iz­celšanos, saules un mēness aptumsumiem un tā jo­projām.

Reiz, kad skolotājs stāstīja par vēja izcelšanos un nostājās durvīs ar degošu sveci rokā, lai parādītu, ka augšā liesma plīvo uz āru, bet apakšā uz iekšu, Totss nodomāja, ka skolotājs grib pārliecināties, vai vējš spēj nodzēst sveces liesmu. Līdz šai dienai viņš nebija ticis pie skaidrības, kāpēc uz vienas kartes ir divas zemeslodes. Ar laiku viņam par zemeslodi bija izvei­dojies visai dīvains priekšstats; vārdu sakot, viņš ne­zināja, vai zemeslode ir viena vai divas. Uz šīs noslē­pumainās kartes bija dīvas, un viņa domas jau nodar­bināja jautājums, kādam jābūt tam milzīgajam āķim, kas savienoja augšējo un apakšējo daļu. Un tālāk: kad augšējās un apakšējās daļas iedzīvotāji sanaidotos, tad augšējiem ir ellīgi viegli atāķēties no apakšējiem un nolaist tos «dibenā», ka nodimd vien.

Tikai tad, kad Vipers atnesa globusu un skaidrā igauņu valodā pastāstīja, ka zemeslode ir izveidota tā­pat kā šī koka ola viņa rokā, tad Totsam kļuva skaidrs, ka zemeslode ir tikai viena. Vēlāk viņš saprata arī sa­režģīto jautājumu, kāpēc Amerikas zēni, kaut arī tie atradās «zem» Paunveres zēniem, nenokrīt no zemes­lodes.