Oskars Lutss - Pavasaris

Tā lapsa vēl labu laiku cepa vaboli uz pērnā uguns­kura un tad atkal iejautājās:

— Nu, vai ir jau siltāk?

— Vēl nav, — drebinājās Kīrs uz lāvas. — Liekas, ka salst arvien vairāk,

— Kas tam sātanam kait! Nu jau vajadzēja iesilt. Nē nu, ķēms, vēsāka tā, protams, nepaliek, tā kļūst arvien siltāka, tomēr vēl jāpaciešas. Un tu pats arī esi tāds sastindzis un no galvas līdz kājām vīna pilns, uz tevi tik ātri neiedarbojas.

— Vīna manī laikam gan nav ne pilītes, un vispār pēc tādām vaimanām man vairs nav nekā iekšā. Te ir auksts, tāpēc man salst. U, cik auksts! Es apģērbšos!

Kīrs jau gribēja apvilkt drēbes, bet piesteidzās Totss, izrāva viņam no rokām apģērbu un pamācīja:

— Skat, kāds ķēms! Tagad, kur drīz jau jāsāk svīst, tu gribi apģērbties. Dod šurp!

Viņš iznesa Ķīra drēbes pirts priekšiņā, atgriezās, sabikstīja uguni un pataustīja krāsni. Krāsns bija silta; ko viņš tur augšā tarkšķēja, ka šim esot auksti. Ja viņš tagad nesākšot svīst, tad esot jāšaubās, vai Kīrs vis­pār svīdīšot.

— Es tik un tā nesvīdīšu, ko tu uzplijies, — Kīrs atteica, — drīzāk piesalšu pie lāvas nekā svīdīšu. Dzirdi, kā knakšķ, kad atrauju dibenu no lāvas.

— Svīsti, svīsti! Tas ir veselīgi. Tās ir vislabākās zāles pret nelabumu.

Otrs ķipis ūdens nolija pār akmeņiem. Dziļumā tikko dzirdami nočūkstēja.

— Ahā! Es jau teicu! Nak! — sauca Totss un mirdzo­šām acīm skatījās uz augšu. — Vai jūti? Vai ir karsti?

— Nav.

— Bet siltāks ir nekā sākumā?

— Nav.

Kas tā par izrunāšanos, kur gan šis palika, tas sil­tums. Izkurināts vesels vezums žagaru — un vēl nav silts. Nudien, tad jau tas ir tīrais ledus gabals, kas kvern tur uz lāvas. Viņam nekas nelīdz. Pag, viņš pats uzkāps, paraudzīs.

— Nu ko tu mels — neesot silts. Ko tu vēl gribi? Te siltuma diezgan. Uzšaušu uz ceriem vēl vienu ķipīti ūdens, tad varēsi pārskaloties ar aukstu ūdeni — un gatavs.

To teikdams, Totss izsvieda uz akmeņiem vēl trešo ķipi ūdens un ātri saliecās kūkumā: svelme varēja iz­plaucēt acis.

— Nu, vai vēl nav silts?

— Tagad tā kā drusciņ būtu.

— Tad tikai rāpies žigli zemē un pārskalojies ar aukstu ūdeni,

— Ko nu mels, neesmu vēl iesācis svīst, kā tad es skalošos. Redzi, kāds es izskatos.

— Kāds tad tu izskaties?

— Zils.

— Zils? Kāpēc tu esi zils?

— Man salst, nu.

— Zils, zils, zils … — Totss domīgi raudzījās ugunī. Vai šī ogle, kas patlaban izkrita no krāsns, nelīdzinājās cilvēkam? Nu, protams, tā līdzinājās cilvēka galvai. Acis, deguns, mute, ausis — viss, kā pienākas. Gluži pazīstama seja. Tas taču bija .. . Tas taču bija … Stru­pais Juris, diedelnieks! Tavu joku! Jā, jā, Strupais Juris šodien skolā viņu sabāra. Bet kad gan šis nebaras. Un tagad? Tagad viņš bija skolā. Bet… bet… Tu zilais, sarkanais un melnais jods, patlaban taču bija ģeogrāfijas stunda! Bet Totss drīkstēja uzkavēties ārpus klases tikai dažas minūtes. Bet viņš sēž pirtī un kurina krāsni. Rauj tevi nelabais, Kīr, ar visu tavu nelabo dūšu!

Totss pa galvu pa kaklu izskrēja ārā, pakampa die­zin kāpēc pirtspriekšiņā noliktās Ķīra drēbes un cik vien ātri varēdams skrēja uz skolu. Priekšnamā Totss apstājās un ieklausījās: vai tā vēl bija ģeogrāfijas stunda, varbūt jau iesākusies cita. Jauna stunda tā nevarēja būt, jo tad starpbrīdī zēnu klaigas varētu sa­dzirdēt arī pirtī; tātad, jādomā, bija vēl tā pati stunda, no kuras viņš aizgāja.

Pēkšņi klase it kā atdzīvojās. Nebija šaubu — ģeo­grāfijas stunda bija beigusies. Totss paraudzījās uz savu saini un briesmīgi nobijās: Ķīra drēbes! Nolāpī­tais! Kā tās gadījušās viņa padusē?

Pārdomām vairs neatlika laika, tūlīt bija kaut kas jādara, ja viņš vispār kaut ko gribēja darīt; un, it kā viņu kāds būtu pagrūdis, Totss ar vienu lēcienu atradās pieliekamajā, kur viņš iebāza Ķīra drēbes pirmajā mai­zes tarbā, kas pagadījās pie rokas.

Tikko Totss bija paguvis to izdarīt, pieliekamajā ienāca divi zēni un izbrīnījušies apstājās.

— Vai tu velnu kādreiz esi redzējis? — vaicāja viens no zēniem.

— Neesmu, — otrs atbildēja.

— Tad paskaties! — pirmais sacīja un rādīja uz Totsu.

Totsu ar lielu kņadu izvilka no pieliekamā un ienesa guļamistabā, kur viņam kāds piebāza pie deguna spo­guli. Totsa seja bija noziesta ar tik bieziem kvēpiem, ka pat nevarēja manīt, vai viņš nosarka vai ne.

Taču tagad nekavējoties atgriezī­simies pie Ķīra, citādi nabaga vīrelim briesmīgajā karstumā kopā ar vīnu var izsvīst arī dvēsele.

Tikko Totss- bija paspējis iz­skriet no pirts, kad Kīrs viņu skaļā balsī sāka saukt atpakaļ. Kad tas neko nelīdzēja, viņš norāpās no lā­vas un iegāja priekšiņā meklēt savas drēbes. Kaut gan Kīrs meklēja ļoti neatlaidīgi, viņš tomēr nekā cita ne­atrada kā vienīgi cepuri un zābakus; tātad viņam bija atlikusi vienīgi apģērba augša un apakša, kamēr vidus­daļas apsegšanai kāda ļauna roka bija atstājusi vie­nīgi Ādama svārkus un bikses. Kīrs uzlika cepuri, uz­vilka savus lepnos šņorzābakus, aizlika vīģes lapas vietā pirts slotu un palūkojās pa durvīm laukā. Pa­galmā valdīja klusums, nemanīja nevienas dzīvas dvē­seles. Lielas sniegpārslas lēni laidās lejup un apsedza pirtspriekšu ar mīkstu, pūkainu segu. Tālāk, laikam pie kroga, zviedza zirgi. No vilnas fabrikas puses skanēja plūstošā ūdens šņākoņa un mašīnu vienmērīgais klik- klak, klik-klak!

Kur palikušas viņa drebes? Vai tikai tas nav aiznesis Totss? Kīrs sauca. Atbildes nebija. Varbūt viltībnieks ar visām viņa drēbēm noslēpies aiz pirts stūra; vaja­dzēja palūkoties. Rudmatis uz pirkstgaliem apgāja ap­kārt pirtij un nāca pie atziņas, ka tuvumā nebija ne­viena cilvēka.

Te pēkšņi pie skolas atskanēja dažādi trokšņi, tika virinātas durvis, un kā pārplūdusi upe pavasarī, kas izlauzusi sev ceļu, zēnu pulks izdrāzās pagalmā.

Kīrs ātri iemuka atpakaļ pirtī, notupās krāsns priekšā uz grīdas un klausījās.

Jā, kas viņiem nekaitēja trokšņot un klaigāt; viņi visi bija apģērbti, kamēr viņš te … Viņam likās, ka tas jau gadiem ilgi bijis bez drēbēm un vairs nav nekādu cerību tās atgūt.

Uguns sprakšķēja, ēnas šaudījās gar sienām, sma­gas lāses pakšķēdamas krita no griestiem, un akmeņi kaktā klusu šņāca. Uz brītiņu ārpusē iedimdējās soļi un atkal attālinājās. Kīram kļuva baigi. Aizkrāsne mel­no ja kā elles bedre, un, likās, tur it kā kaut kas sakus­tētos. Jau viņš pielēca stāvus, lai skrietu ārā un sauktu pēc palīdzības, te pēkšņi atkal iedimdējās soļi. Tagad kāds tiešām tuvojās pirtij; sniegs gurkstēja zem nācēja kājām, un kļuva dzirdami daži atsevišķi vārdi, it kā divi vīri par kaut ko apspriestos.

Kīrs izbijies atlēca atpakaļ; ja nu tas ir ķesteris!

Dažus acumirkļus vēlāk, būdams pilnīgi pārliecināts, ka tas tiešām ir ķesteris, viņš steigšus ierāpās tukšajā ūdens mucā pirts kaktā.

Kāds ienāca pirtī.

— Hm, — nācējs neizpratnē iesaucās un apstājās iekurtās krāsns priekšā.

— Durvis līdz galam vaļā, krāsns kuras, bet neviena nav. Brīnums, kas gan te iekūris krāsni?

Kīrs, aizturēdams elpu, tupēja mucā un klausījās.

Ka tas nebija ķesteris, to varēja pateikt pēc balss; bet kas šis vīrs īsti bija, viņš nekādi nespēja uzminēt. Balss katrā ziņā šķita pazīstama. Ja Kīrs gribēja pa­skatīties, tad tas bija jādara tūlīt, nekavējoties, pirms nācēja acis nebija apradušas ar tumsu.