Oskars Lutss - Pavasaris

— Un kas par to, ka tu palaidi gramofonu?

— Jā, bet tieši kristīšanas brīdī. Nevarēju pat iedo­māties, ka šis sacels tādu elles traci. Bet kur nu! Sā­kumā noblējās «mē-ē-ē!» kā aita un tad pūta vaļā: «Kāpsim augšā kalna galā . ..» Izskrēja vecais Kīrs, nikns kā bifelis, un kratīja dūri. Ņēmu kājas pār ple­ciem un metos bēgt.

— Ahā, klausieties, zēni, Totss pa kristību laiku spēlējis gramofonu! Ko jūs par to teiksiet? Nu gan ķes­teris tev sados piparus. Mīļo Jāzepiņ, tas ir tikpat kā bankā.

— Nē, nu, ķēms, es jau nemaz negribēju spēlēt, tikai tāpat drusku aptaustīt, bet, velns viņu zina, pēkšņi pa­spruka vaļā.

— Pēkšņi paspruka vaļā — hahaha! Gan jau nu rīt no Ķīra uzzināsim, kā tas notika. Ko tad tur īsti kris­tīja, puiku vai skuķi?

— Puiku, sātanu.

—- Kādā vārdā viņu nosauca?

— Par Kolumbu.

— Kolumbu?

— Nē, nebija vis Kolumbs. Sākumā gribēja gan no­saukt par Kolumbu, bet nenosauca. Velns, kā tad viņu īsti nosauca? Pareizi — Peksis!

— Peksis? Tas ir suņa vārds!

— Jā, tā viņu sauca . . . Peksis vai Reksis, vai . . . Benis vai . .. Nevaru atcerēties.

— Lai nu sauca kā saukdami, bet Peksis jau nebija.

— Varbūt ari nebija Peksis, kas to lai zina. Varbūt bija kāds cits vārds. Tomēr apmēram kaut kas tam­līdzīgs. Velns viņu sazin, tur laikam bija divi bērni, vai kā. Varbūt viens saucās Kolumbs, bet otrs Pek-

. sis … Vai . . . vai … Es nezinu, es nezinu . . . Varbūt bija arī viens . . . tikai tas Peksis, vai kā viņu sauca …

— Vai viņš … — Savādnieks gribēja vēl kaut ko jautāt, bet pēkšņi sāka skaļi smieties. — Vai šis ari nespļāva asinainas putas?

— 'Kas?

Atbildes vieta atkal atskanēja skaļi smiekli. Smējās ne vien Savādnieks, bet visa klase. Totss saprata, ka viņu izsmej. Viņš sabozies aiztenterēja sāņus un no­murmināja:

— Pats tu spļauj asiņainas putas.

Pēc brīža, kad zēni aprima, Savādnieks ieteicās:

— Re, mūsu Totss jau atkal ir pilnīgi skaidrā. Sā­kumā, kad Totss ienāca pa durvīm, viņam bija bries­mīgas paģiras, bet tagad viņš tev nostaigās pa virvi. Nūja, šitādas draudzīgas sarunas jau apskaidro prātu.

Savādnieks vēl nepaguva beigt, teikumu, kad Totss atkal sāka streipuļot un šoreiz vēl trakāk nekā iepriekš. Viņš spļāva uz visām debess pusēm, izvalbīja acis un gvelza tādus niekus, ka pats velns netika gudrs. Tagad viņš vairs neviena nebaidoties, kaut vai te sanāktu ķesteri no visas pasaules; tad viņš tiem pateiktu vienu otru biezāku vārdu, kā … Un vispār viņam šī varza vairs neko nenozīmējot, viņš tā kā tā drīz aizbraukšot uz Krieviju par muižas pārvaldnieku, iejūgšot, divus zirgus un parādīšot Paunverei pigu. Un, ja tad vēl kāds nāks un gribēs viņam kaut ko sacīt, viņš arī pateiks, ka… Un, ja Savādnieks vēlas, viņš var sasiet mezglā savas garās kājas, lai deguns nesniegtos, kur nevajag. Un ka miroņkauls brēc «miroņkauls, miroņkauls!» un spļauj asi … To viņš ir redzējis pats savām acīm, un muļķi var ņirgāties, cik tīk, tas viņam nenozīmē ne tik, cik melns aiz naga.

Daudz drosmīgu vārdu sarunāja Totss un varbūt pa­teiktu vēl vairāk, bet noklaudzēja ķestera durvis, un kāds smagiem soļiem tuvojās guļamistabai. Tas pēkšņi kā ar tapu aizsita Totsa runas plūdus.

— Nāk, nešķīstenis, — viņš čukstēja, sarāvās kū­kumā un jautādams uzlūkoja savus biedrus.

Savādnieks apsviedās uz papēža riņķī, noslēpa seju kabatas drāniņā un smējās. Ja ienācējs ir ķesteris, tad viņš te ieradies īstajā brīdī. Tagad Totsam taču bija iespējams pierādīt, ka viņš tiešām vairs nebaidās, kaut vai sanāktu kopā visas pasaules ķesteri.

Totsa ceļi saliecās, šķiet, it kā viņš pēdējā acumirklī grasītos palīst zem gultas, taču bija par vēlu — ķes­teris stāvēja uz guļamistabas sliekšņa.

Zēni sveicināja.

Ķesteris atņēma sveicienu un paraudzījās apkārt, tad taisnā ceļā devās pie Totsa, saņēma viņu aiz svārku atlokiem, skatījās Totsam cieši acīs un teica lēni un ļoti skaidri:

— Tevi, Tots, dievs ir radījis lielās dusmās, lai sodītu cilvēkus par viņu grēkiem. Tāpat kā viņš uzsūta neražas, liek krusai izpostīt druvas un noslīcināt plū­dos, tā visuvarenais radījis tevi par biedinājumu visai pasaulei, cik tālu viens cilvēkbērns var nonākt, ja viņš nerūpējas par savu dvēseli. Tā tas kungs mūs pār­māca par mūsu ļaunumu caur kādu mums līdzīgu būtni, lai pierādītu, ka visa posta un nelaimes cēlonis perinās mūsu pašu vidū. Ja mēs sāktu uzskaitīt visas tās nerātnības,' ko tu te esi pastrādājis dažu mēnešu laikā, tad tā kunga saule pie debesīm norietētu ātrāk, nekā mēs būtu paguvuši tikt galā ar tavu grēku reģis­trēšanu. Saki — ko lai es ar tevi iesāku?

Totsa acis iegrima dziļi dobumos un iekvēlojās kā ogles.

Tali, Tenisons un Kuslaps stāvēja nopietnām sejām un tikko uzdrošinājās ieklepoties. Savādnieks cīnījās ar smiekliem un, palūkojies uz Totsa nelaimīgo, sakņupušo stāvu, tik tikko nesāka spurgt. Kur pēkšņi bija pazudis lielais un varenais muižas pārvaldnieks, kas teicās iejūgt divus zirgus un parādīt Paunverei pigu?

— Saki — ko lai es ar tevi iesāku? — ķesteris at­kārtoja. — Padomā jel par savu šodienas nedarbu. Tu spēlē gramofonu kristīšanas laikā un izjauc svēto cere­moniju. Tu taču zini, ko nozīmē kristības? Jeb varbūt tu nezini? Nē, tu visu zini un saproti, kas labs un kas ļauns, bet tu negribi atmest savu bezdievīgo dzīvi un uzvesties tā, kā tevi māca. Ko lai es ar tevi iesāku? Redzi, tu klusē, tu nezini, ko atbildēt. Jā … arī es pats neprotu atbildēt uz šo jautājumu. Bet es mēģināšu to pārdomāt un nākt pie kāda slēdziena. Rītdien tu to uz­zināsi.

Viņš atlaida Totsu vaļā un pievērsās pārējiem.

— Nu, un jūs… — viņš teica, — jūs jau arī esat klāt. Tu, Savādniek, kā redzu, vairāk spēlē kokli nekā mācies un tāpat niekodamies pavadi dieniņu. Teni­son … Ahā, rēķini, rēķini … Un Tali? Atnāci apcie­mot draugus? Nu, ciemojies, ciemojies. Tu, Kuslap, la­bāk ņem grāmatu un mācies: pats zini, cik tev vājas zināšanas krievu valodā.

Var jau arī reizēm papļāpāt, ja atliek laika; var arī uzspēlēt kokli — katrā ziņā tas ir labāks laika ka­vēklis, nekā augām dienām domāt tikai par nerātnī­bām, kā to dara Totss, bet lai viņš nekad neaizmirst: katrai lietai ir savs laiks.

Tikko ķesteris bija paspējis aiziet un durvis aiz viņa aizvērušās, Totss žigli vien iznāca no kakta un, rokām plātīdamies stāstīja:

— Ak tu nelabais, kas to varēja iedomāties, ka viņš nāks uz guļamistabu. Es būtu laidies lapās. Nieki, gra­mofona spēlēšana vēl nebija nekas, būtu viņš to zinājis, ka mēs ar Ķīru iztempām vīna pudeli, saplēsām vairā­kas recekļa bļodas un piedzērāmies. Diezin ko tad viņš sacītu! Piķis parauj, es no viņa garās runas neko vai­rāk neatceros kā tikai to, ka es negādājot par savu dvēseli. Saki man, Savādniek, — kā lai es gādāju par savu dvēseli? Un kur tāda dvēsele vispār ir? Vai tu zini, kā jākopj dvēsele?

— Iever dvēseli diegā un uzkar kaklā.

Kā redzat, man ir gadījies vai­rāk stāstīt par bērnu neveik­smēm nekā par viņu derīgajiem darbiem. Kas gan ir visa dzīve, ja ne bezgalīga neveiksmju vir­kne, un vai katra diena nav tikai viens posms šajā nebeidzamajā virknē? Laimīgs, kas neļauj tai sasaistīt sevi važās.