Oskars Lutss - Pavasaris

— Nu, Tali, tu arī jau klāt, — sacīja Savādnieks un pasniedza roku sveicienam. Bet Arnis šajā acumirklī bija tik aizņemts ar grāmatas šķirstīšanu, ka viņš ne­maz neievēroja izstiepto roku, un Savādniekam tas likās pilnīgi dabiski: kā gan Arnis varēja redzēt viņa roku, ja ienācējs nepadeva labdienu.

— Vai tu gribi konfektes? — viņš jautāja un sāka

gramstīties pa kabatām. — Bijām abi ar kalpu iegājuši bodē, ēdām konfektes un dzērām kvasu. Se, ņem!

To pateicis, viņš nosvieda dažas konfektes Arnim priekšā uz gultas un pievērsās Kuslapam.

— Un tu, Murkšķīt, kāpēc tu esi ielīdis kaktā? Te jau nav Totsa, kas tevi varētu apsvilināt ar lielgaballodēm. Nāc ārā, ēd konfektes. Skaties!

Savādnieks izņēma no kabatas konfektes un pastiepa plaukstu pret Kuslapu.

— Nāc, nāc vien ārā, labais puisīt, tu taču neesi ezis. Tikai eži pa dienu kvern kaktos, bet naktīs klaiņo ap­kārt, tu taču esi učeņik Paunverskogo prihodskogo uči- ļišča. Vai tu sastrīdējies ar Tali? Tev tāda saīgusi seja. Jums abiem ir jocīgas sejas… Vai tiešām sastrīdējā­ties, ko? Tad nu gan, jāsaka, ir satikušies divi īstie strīdoņas. Labāk salīgstiet mieru, citādi vēl uzzinās Totss un sāks dusmoties, ka jūs viņam atņemat peļņu, jo, redzi, Totsa dienišķā maize ir strīdi un nerātnības. Tas puisēns laikam rītā un vakarā lūdz dievu — ja viņš vispār lūdz — sak: «Mīļais debesu tēvs, dari tā, lai atkal izceltos ķilda un pamatīga izplūkšanās, jo man nagi niez, ka nekur glābties!» Ko? Vai sastrīdējāties? Nu, ja arī sastrīdējāties, tad vismaz tagad nāciet un izlīgstiet, un pēc tam visi kopā ēdīsim konfektes. Ko? Jūs taču neesat nekādi strīdusgaiļi, kas ilgi tur naidu. Žēl, ka te nav Totsa, citādi palūgtu, lai iedod indiāņu miera pīpi. Viņam šādu krāmu diezgan un arī visādu citādu indiāņu mantu, kas reizēm ir tik briesmīgas, ka uzdzen drebuļus. Padomājiet, zēni, vakar tas rakaris Totss pienāk pie manis, izvelk no kabatas kaulu, vis­parastāko — govs vai teļa kaulu un apgalvo, ka tas esot miroņkauls. «Kas tas par miroņkaulu,» es atsaku, «tā ir govs kāja.» «Nē, tu nezini,» šis ietiepjas, «tā nav govs kāja, tas ir miroņkauls; nopērc un aizej jaunā mēness pirmās ceturtdienas naktī pulksten divpadsmi­tos uz Rudiveres un Paunveres krustceļa, un noliec zemē, gan tad tu redzēsi, kā tas spārdīsies, šķaidīs no abiem galiem asiņainas putas un brēks: «Miroņkauls! Miroņkauls.» Nu, vai nav muldoņa, nudien, tīri vai jā­smejas. Bet pamēģini tu viņam iestāstīt, ka viņš ir muldoņa, tad šis tev tūlit ņemsies iegalvot, ka to izla­sījis tādā un tādā grāmatā. Un viņam ir stingra pār­liecība, ka viss, kas uzrakstīts, arī tiešām tā noticis. Nāc, nāc ārā, Murkšķīt, uzvilksim miera pīpi un izlīg­sim. Tad es jums pastāstīšu vēl vienu notikumu, kā … Nāc, Murkšķīt, ko nu boli acis. Vai tad par katru nieku tūlīt jālien kaktā? Tad jau tu nemaz netiksi no kakta laukā, ja dusmosies par katru sīkumu. Nāc, es jums uz­spēlēšu kokli, es mājās iemācījos vienu jaunu, ļoti smuku gabalu. Trimp timptidi, trimp timptidi . ..

Bet abi, kā Kuslaps, tā Tali, klusēja. Konfektes uz gultas stāv neaiztiktas, veltīgi Savādnieks krata uz plaukstas arī Kuslapa daļu. Kaktā stāvētāja izskats pa­mazām kļūst pielaidīgāks, bet Tali vaigs ir apmācies kā aizlijuši oktobra nakts. Savādnieks nezina, ko darīt, lai samierinātu abus zēnus; viņam pašam ir neizsakāmi labs garastāvoklis, ļoti omulīgi būtu visiem trim pa­sēdēt kopā, papļāpāt un ēst konfektes. Ai, viņš būtu pat ar mieru atnest vēl konfektes, kaut tikai tie iznāktu no kaktiem un salīgtu mieru. Ar Kuslapu viņš pamazām tiks galā, par to Savādnieks ir drošs, bet Tali ir pavi­sam dīvains puika. Tas nerunā ar viņu nedēļām ilgi un vispār runā ļoti maz. Tam var būt tikai divi iemesli: vai nu mājās pret viņu izturas ļoti slikti, vai arī tam ir kādas citas bēdas, kas neliek un neliek zēnu mierā. Varbūt vainīga ir pārciestā slimība; nav joka lieta, ja cilvēks vairākas nedēļas svārstās starp dzīvību un nāvi. Varbūt Arnis vēl tagad ir slims? Viņam, Savādniekam, dažreiz liekas, it kā Tali vāji dzirdētu, bet viņš varēja ari kļūdīties, un vispār šim kurlumam nebija nekāda sakara ar slimību.

— Tali!

Kā gan citādi, viņš dzirdēja šo kluso saucienu, tatad par īstu kurlumu nevarēja būt ne runas; drīzāk to va­rēja teikt par Kuslapu: bieži vien bija jāsauc vairākas reizes, kamēr tas atbildēja.

— Tali, tev vienmēr ir paticies klausīties kokles spēli, arī tu pats mācies vijoli un … Es tev uzspēlēšu, vai gribi?

Savādnieks iznesa no klases kokli, apsēdas uz gultas malas un sāka spēlēt.

Jā, tas skanēja jauki. Un, kad Savadnieka biezas, gaišās cirtas, tam spēlējot, noslīdēja pār pieri un acīm un kad tas ar ātru kustību atsvieda tās atpakaļ, arī tas bija skaisti.

Pašlaik Arnim uznāca vēlēšanās pieiet pie koklētāja un lūgt, lai tas spēlētu ilgi ilgi, taču ar to viņš aplie­cinātu, ka Savādnieks tomēr prot muzicēt, un to Arnis negribēja atzīt. Jānis Savādnieks taču bija sliņķis un dīkdienis.

Taču, jo ilgāk tas spēlēja, jo vairāk atkusa klausītāju sirdis. Jau Kuslaps sakustējās kaktā. Jau Arnis piecē­lās, lai tuvotos koklētājam un pateiktu kaut ko drau­dzīgu; bet te pēkšņi pār viņa seju pārslīdēja dusmu ēna, un, iekams Savādnieks paspēja ievērot viņa kus­tību, Arnis pagrāba no gultas konfektes un iesvieda koklētājam sejā.

— Kādēļ tu tā dari? — brīnījās Savādnieks, pār­traukdams spēli un nopietni uzlūkodams Arni.

— Es tās negribu, — Arnis ātri atteica un nosarka. — Ed pats, ja gribi, es neņemšu.

— Nu, ja neņemsi — neņemsi, bet kāpēc sviest acīs?

— Sviežu tāpēc, ka tu noraksti uzdevumus no Kus­lapa. Nedrīkst norakstīt, tu to labi zini!

— Bet kāda tev tur daļa?

— Ir gan daļa. Ja vēlreiz norakstīsi, nosūdzēšu tevi skolotājam.

— Ej un sūdzies, vai es aizliedzu.

— Un nosūdzēšu arī.

— Ej vien, ej.

Savādnieks dažas konfektes, kuras bija nokritušas uz kokles, pabīdīja sāņus, izkratīja vienu konfekti no kokles, pārvilka pāris reižu ar pirkstu galiem pār stī­gām un klusu spēlēja tālāk. Arnis arvien vairāk pie­tvīka, ilgi aizturētais naids ņēma virsroku. Viņu kai­tināja arī Savādnieka nesatricināmais miers, ar kādu tas atvairīja Arņa draudus.

— Tad tevi no šejienes padzīs, — viņš atsāka uz­traukumā drebošā balsī, kurā jau varēja saklausīt asa­ras. Tas bija Arņa pēdējais trumpis, ar kuru viņš ce­rēja iebiedēt Savādnieku; ja arī tas nelīdzēja, tad…

Jā, kas tad viņam vēl atlika? Jau tas bija neglīti, ka viņš iesvieda Savādniekam konfektes acīs un solījās nosūdzēt.

— Nu, ja padzīs, tad padzīs, kas tur liels, — atbil­dēja Savādnieks, — kāda tev par to bēda. Ja jau tu reiz esi nodomājis mani nosūdzēt, tad varēsi priecāties, ja man klāsies slikti. Bet es neticu, ka mani tāpēc pa­dzīs, to dara vēl arī daudzi citi, un skolotājs ļoti labi zina, ka mēs dažreiz norakstām no citiem. Tā tas ir bijis, un tā tas arī būs. Visi jau nevar un arī neprot rēķināt — tā ja. Visi jau nav tik gudri kā tu, kas ar visām mācībām tiek pats galā. Un, ja padzīs, padzīs, aiziešu arī. Tāpēc jau tūlīt nav …

Viņš atmeta ar roku un pasmaidīja. Nūja, ja padzen, lai padzen. Kas tur sevišķs — skolu pasaulē diezgan. Arī pašlaik viņš jau mācījās trešajā skolā — un kas vainas? Kaut kā jāiztiek. Tiešām, Jānis Savādnieks iz­kulsies sveikā vienmēr un visur, galvenais — nevajag gausties. Aizies, paņems savu kokli un Murkšķi līdzi un dzīvos tāpat kā līdz šim. Visur jau nav tādi ne­jauki. puikas, kas aiz skaudības vai diezin kāpēc ir ga­tavi tevi tūlīt nosūdzēt. Par norakstīšanu parasti ne­kad neviens nesūdzas; to dara tad, ja kādam nodara sāpes vai saplēš grāmatas, vai kaut ko nozaudē vai arī. ..