Oskars Lutss - Pavasaris

Totss pacēla kāju un uzsita ar plaukstu pa mitro bikšu stilbu. Viņš tiešām bija izmircis un īsajā ceļā no Kiusnas uz Paunveri droši vien daudz ko piedzīvojis.

— Ko tu strautā meklēji, un kur tu tā piesūcies? — jautāja Savādnieks.

— Ek, ko nu melš! — Tenisons rūgti pasmīnēja.

Totss to nemaz neievēroja un, turēdams Savādnieku aiz svārku pogas, muldēja:

— Skaidrs, ka strautā, ķēms! Es jau tīšām tur ne- līdu. Iekritu iekšā un tūlīt ārā. Tikai nedomā, ka gāju tur peldēties; tik liels muļķis neesmu. Esmu piedzē­ries, tas tiesa, bet tāpēc jau nav jāiet slīcināties!

Totss grīļojās uz savām nedrošajām kājām, it kā viņš tūlīt varētu nogāzties gar zemi, spļāva, kur pagadī­jās, un glaudīja savas neesošās ūsas. Viņš runāja ar tik platu muti un lielīgi, ka siekalas šļācās Savādnie­kam sejā, Savu iekrišanu strautā viņš attēloja šādi.-

— Eju, velns, — viņš iesāka, — uz mājām no KTra kristībām, pilns kā plosts, un domāju, kur, velns, va­rētu dabūt kādu dūmu. Redzu, man pa priekšu pa grāvi soļo kāds vīrs un pīpē.

— Vīrs, grāvī?

— Grāvī, nūja, ka grāvī. Nu, velns parāvis, es jau nesākšu tev melot. Tu, Savādniek, esi prātīgs cilvēks. Tātad es eju un redzu, ka pa grāvi tenterē viens vīrs.

— Un pīpē?

— Un pīpē, kā tad. «Nu,» es nodomāju, «varbūt pa­cienās arī mani, 'vajag tikai šo panākt un palūgt!» Panāku — Lible, sātans. Padodu labdienu un, un … noprasu, kāpēc šis staigā pa grāvi, vai tad uz ceļa trūkst vietas. «Uz ceļa vietas diezgan,» šis atbild. «Re­dzu, tu arī piemeties tāpat kā es. Uz ceļa vietas diez­gan, jā, vietas pietiek visur, tomēr pa grāvi ir laba iešana. Pieturies ar rokām pie grāvja malām un soļo kā dažkārt īsts vīrs, sak, nav jābaidās ne no paklup­šanas, nekā.» «Tiesa gan,» es piekrītu un arī ierāpjos grāvī, «abi esam pilnā — iesim reizē!»

— Un tad gājāt abi pa grāvi?

— Protams, pa grāvi. Zini, pa grāvi ir ellīgi laba staigāšana. Lible stūrē pa priekšu kā tāds liels bruņu kuģis, velns, un es kā mazs tralerītis nopakaļ. Palūdzu dūmu. Lible iedod un uguni arī. Nāvīgi prātīgs vecis šis Lible! Nu un tā mēs ejam, ejam taisnā ceļā uz Paun- veri, te pēkšņi — plunkš! — Lible pazūd.

— Ko tu saki, kur tad viņš palika?

Totsa stāsts kļuva aizvien interesantāks. Tajā, grauzdami grifeles, vērīgi ieklausījās arī Tali un Teni­sons. Pat Kuslaps atgāja no loga, atsēdās kaut kur uz gultas malas tālāk no citiem un vēroja Totsa kājas.

— Kur šis palika, tur jau ir tas āķis, kur šis pa­lika, — Totss turpināja. — Pēkšņi — plunkš! — un vīrs pazudis. Bija vīrs, bet nav vairs vīra. Ej nu uz­meklē!

— Ka noplunkšķēja, to jau tu stāstīji, bet kur tad viņš īsti palika? Lible taču nenozuda uz visiem laikiem? Vēlāk kaut kur atradās?

— Atradās jau atradās, ķēms, kā gan šis neatra­dīsies: es divas reizes palīdu zem ledus, kamēr izvilku ārā.

— Zem ledus? Kā tad tā?

— Nūja, zem ledus. Vai tad tu nezini, kas ir ledus?

— Pagaidi, pagaidi, jūs taču bijāt grāvi, kā tad jūs pakļuvāt zem ledus?

— Totss melo, — Tenisons secināja un sāka atkal rakstīt.

— Ak tā, Totss melojot! Ko tad es tev esmu same­lojis? Ļauj vispirms izstāstīt, tad jaucies starpā. Ja ne­tici, paprasi Liblem.

Tenisona iejaukšanās Totsu, likās, ļoti aizvainoja, Totss uzmeta lūpu, taču tas nepavisam netraucēja vi­ņam turpināt savu stāstu.

— Grāvī, nūja; grāvī mēs bijām abi, tiesa kas tiesa, — Totss paskaidroja un nejauši uzspļāva uz Te­nisona zābaka. — Kā tad, ka bijām grāvi, kas tad to noliedz. Mēs bijām grāvī, bet. ..

— Labāk sēdi mierīgi savā gultā, nedīdies un ne ap­spļauj citu zābakus. Tu jau nemaz neesi tik piedzēries, kā izliecies, — Tenisons rājās un ar otru kāju nober­zēja zābaku.

— Ahā! Izdzer tu, izdzer tu tik daudz vīna kā es šodien, tad … Abi ar Ķīru izlakām pudeli par diviem rubļiem, ko domā! Ķēms, ja tu izdzertu tik daudz vīna, tu jau sen būtu beigts. Bet redzi, es vēl dzīvoju. Kāds tur brīnums, ja esmu nedrošs uz kājām; dažs cits manā vietā jau būtu gar zemi un turpat arī paliktu.

— Ja jau jūs dzērāt ar Ķīru, tad Kīrs tagad ir mi­ris, — zobojās Tenisons un pasmaidīja par savu at­jautību.

— Gatavais ķēms, kāpēc tad lai šis būtu miris, — Totss atteica. — Bet varbūt pa šo laiku būs nomiris, ko var zināt. Kad es aizgāju, viņš palika augšpēdu guļot aiz mājas. Kad aizgāju projām, viņš vēl elpoja, bet, ko viņš dara tagad, to es nezinu. Varbūt jau iz­laidis garu.

— Kur? Aiz kādas mājas viņš palika guļot?

— Aiz viņu pašu mājas, nu. Viņiem šodien kristī­bas. Nudien, tā vien liekas, ka būs beigts, jo, kad es gāju projām, tad … tad viņš sāka vemt asiņainas pu­tas. Jā.

— Nu tu gan melo! — iesaucās Savādnieks. — Tev jau visas lietas vemj asiņainas putas; vakar tu apgal­voji, ka miroņkauls izgrūdis asiņainas putas, šodien jau Kīrs, bet rīt visi sētas mieti sāks spļaut asiņainas putas. Vai arī Kīrs nespārdījās un nebrēca: «Miroņ­kauls! Miroņkauls!»

— Miroņkauls, miroņkauls! — Totss mēdījās. — Kīrs nav nekāds miroņkauls, ka viņam jābrēc. Tāds kā muļ­ķis; es jau nu gan nesākšu tev melot. Pats esi prātīgs puisis.

— Nu labi, labi, lai nu bija kā bija, bet pasaki — kur palika Lible? Plunkš! — bija un pazuda, bet tālāk? Ak jā, tu tak palīdi divas reizes zem ledus, jā, un viņu izvilki, bet pasaki taču — kā jūs pēkšņi nokļuvāt zem ledus un kas tas bija par ledu? Jūs tomēr bijāt grāvī?

— Nūja, ka grāvī, bet mēs tur nestāvējām uz vietas. Mēs gājām uz priekšu. Pilnā kā zeķes, kādi mēs bijām, paši nesapratām, kurp ejam un ko darām. Tikai tad, kad Lible iekrita, es aptvēru, ka esam pie Kiusnas tilta. Nūja, pie tilta ūdens nav aizsalis un Lible tur — plunkš! — iekšā.

— Un tu viņam pakaļ zem ledus?

— Nūja, ķēms, es jau nevarēju viņu tur atstāt uz visiem laikiem. Domāju gan, velns, ka … Tomēr izvilku. Divas reizes palīdu zem ledus, bet izvilku. Kaut tevi jupis! Strauts pie tilta ir briesmīgi dziļš, it kā pavisam bez dibena.

— Brīnums, kā gan tu pats paliki sauss, ja tu divas reizes biji palīdis zem ledus? Tikai viena bikšu stara slapja, visur citur ir sauss.

Savādnieks aptaustīja Totsa apģērbu. Atskaitot bikšu stilbu, tas tiešām bija sauss.

— Ķēms, cik ilgi tad es tur biju: žvikt — iekšā, žvikt — ārā un . .. Manas drēbes tik viegli vis nesa­mirkst, kā tu iedomājies. Tā ir tāda stingra drēbe, kas … Nē, nu ko tu smejies, es jau tev nesākšu melot; ja netici, vari pajautāt Liblem.

Totss bija tik ļoti aizrāvies ar stāstīšanu, ka pilnīgi aizmirsa savu reibumu un mierīgi stāvēja uz vietas.

Viņa kājas, acīm redzot, nemaz nebija tik nedrošas, ka būtu jāstreipuļo.

— Stingra drēbe, stingra drēbe, — Savādnieks tur­pināja, — bet kāpēc tad bikšu stilbs tomēr izmirka?

— Ak viens stilbs? Bikšu stilbs ir bikšu stilbs. Uz stilbiem drēbe nodilst vairāk nekā citur. Ķēms, vai tad tu nezini, ka nodilusi drēbe samirkst ātrāk nekā ve­sela. Nodilusi drēbe ir plānāka, muļķi.

— Hm . . . Tas var būt, tomēr, kad tu sāki par to. runāt, tu teici, ka iekriti strautā. Tu nemaz nepieminēji, ka biji palīdis zem ledus.

— Nūja, sākumā nolēmu jums to nemaz nestāstīt, sak, izpļāpāsiet tālāk, uzzinās ķesteris un sāks lamā­ties. Strupais Juris ir tāds dulls cilvēks, tūlīt sāk tin­cināt, ja kas atgadās. Nudien, baidos, ka šis ņems atkal mani priekšā … Viņš taču arī bija kristībās … un … Un es palaidu gramofonu . .. Jā, jā.