Oskars Lutss - Pavasaris

Diezin kāds nelabais šodien ielīdis Tali sirdī, ka viņš pēkšņi kļuvis tik negants. Ko tādu no viņa nemaz ne­varēja gaidīt, un līdz šim viņš bija dzirdējis par šo zēnu tikai labu. Skolā klīda valodas, ka rudenī viņš dedzīgi aizstāvējis Tenisonu un zvaniķi Libli, vai kā; katrā ziņā viņš tiem darījis daudz laba, jo zvaniķis tikai Arņa dēļ ticis atpakaļ savā darbā un Tenisons atstāts skolā.

— Nūja, — Savādnieks noteica, uzlikdams roku uz kokles un bez jebkāda naida paraudzīdamies uz Arni, — ja jau tā jābūt, tad izstāsti vien, ka es norakstu no Kuslapa; ja tikai tu nenodari pāri pats sev. Redzi, kā visi zobojas un smejas par Ķīru tāpēc, ka viņš apsūdz citus. Ar tevi var notikt tāpat.

Un, ar visu kokli pievirzīdamies Arnim tuvāk un ar savām zilajām acīm skatīdamies tieši viņam acīs, Sa­vādnieks jautāja:

— Saki — ko es tev esmu nodarījis, ja tu uz mani dusmojies?

— Tu man neesi nodarījis neko, — atbildēja Arnis, nodūra galvu un tad klusi, gandrīz čukstus piebilda: — Tomēr norakstīt tu nedrīksti!

— Kāpēc? Kāpēc tieši es nedrīkstu un citi drīkst?

— Tu nedrīksti, nu.

— Bet ja nu es tomēr norakstīšu?

— Tad…

— Tad tu mani nosūdzēsi?

— Jā.

Savadnieks pasmaidīja.

— Vai tu kādreiz esi kādu nosūdzējis?

— Esmu.

Savādnieks nomērīja Arni ar neticīgu skatienu un atkal pasmaidīja.

Meloja! Viņš nekad nevienu nebija nosūdzējis un ne­darīs to nemūžam. Zēnam šodien bija slikts garastā­voklis un viņš meklēja strīdu ar katru, kas pirmais pa­gadījās ceļā; tāpēc jau viņš bija sastrīdējies arī ar Murkšķi. Tā droši vien bija taisnība, kā jau viņš pir­mīt nodomāja: ar Tali mājās apgājās slikti. Tādus sū­dzētājus jau tūlīt varēja pazīt, bet Arnis pēc tāda ne­izskatījās. Nē, viņš nevienu nebija nekad nosūdzējis un arī nenosūdzēs turpmāk. Tagad viņš saprata Arni, bet pirms brītiņa bija gandrīz uz viņu sadusmojies. Un, kad Savādnieks bija nolicis kokli un savācis uz grīdas izbirušās konfektes, viņš uzlika roku Arnim uz pleca un smaidīdams teica:

— Tali, Tali, tu nemaz neesi tik ļauns, kā izliecies. Sākumā es tevi nesapratu, domāju, ka tu patiešām esi tāds. Bet tagad es redzu, ka — oho! … Nu, nāciet, pui­kas, — izlīgsim un . . . Re, arī Murkšķis jau lien no kakta laukā kā vēzis no alas pēc saulrieta un nemaz nav tik sapīcis kā tu. Nu!

Savādnieks pa pusei ar varu satvēra Arņa roku, spē­cīgi pakratīja un bija priecīgs, ka strīds ir garām.

— Ak, šis iešot sūdzēties, — viņš iesaucās, acīm mirdzot, — tu mazais vardulēn! Nē, nē, nedusmojies — nevis ļauns, bet labs vardulēns; mazs un labs var­dulēns tu esi! Vai ne?

Viņš satvēra Arni ap vidukli, saspieda, pacēla gaisā un dancoja starp gultām, cik vien labi to atļāva šaurā telpa.

Arnim bija atņemti visi ieroči.

Agrāk viņu atbruņoja Savādnieka lielais miers, tagad ļaunumu atgaiņāja labs vārds. Tali kļuva neveikli, ka viņš bija tik netaisnīgi izturējies pret savu skolas biedru un ka tas viņu tagad labināja kā mazu bērnu. Vienīgais mierinājums, kas viņam palika, bija apziņa, ka Savād­niekam tomēr taisnība; Arnis gan piedraudēja, taču viņš nekad nebūtu nosūdzējis.

Priekšnamā kļuva dzirdamas balsis, durvis atvērās, un uz guļamistabas sliekšņa parādījās Tenisons. Viņš ieskatījās istabā, gari novilka «ahā» un atkal nozuda. Kad viņš pēc brītiņa parādījās no jauna, tam vienā rokā bija gabals kāpostu pīraga un otrā neliels sainis, ko uzsvieda uz savas gultas.

— A! Teukrieši arī klāt, — viņš teica. — Vistālākā novada vīri, bet, re, atnākuši pirmie.

— Tālā novada vīriem jāierodas agrāk, citādi vedējs netiek laikā atpakaļ, — atbildēja Savādnieks.

— Nūja, — Tenisons piekrita un apsēdās blakus Sa­vādniekam, kurš jau bija pārtraucis deju ar Arni un, saņēmis kokli klēpī, sēdēja uz gultas malas. Arnis kaut ko skricelēja uz tāfeles un laiku pa laikam caur pieri paskatījās uz Kuslapu, kas jau bija piegājis pie loga un saviebies lūkojās laukā.

— Ir nu gan tev apetīte, — Savādnieks brīnījās, liegi glāstīdams kokles stīgas, — tikko nāc no mājām, bet jau atkal iestiprinies.

— Nu, pusdienas paēdu, bet pēc tam neesmu dabūjis ne kumosa uz zoba, un no tā brīža pagājis jau krietns laika sprīdis, — gausi atbildēja Tenisons. — Ar ēšanu ir slikti: veselu nedēļu grauz sausu barību — nav ne­kāda labuma. Ja varētu izvārīt zupu, tad cita lieta. Pavasarī būs atkal jāsāk soļot uz mājām, tā ir vislabāk. Es arī tagad ietu uz mājām, bet dažreiz ceļš ir tik aiz­putināts, ka tu, cilvēks, nobrienies līdz acīm, kamēr tiec uz skolu.

— Varbūt arī šeit var uzvārīt zupu. Nopirksim rīt mazu katliņu vai kastrolīti un sāksim vārīt. Ministrijas skolā mēs bieži vārījām rozīņu zupu.

— Rozīņu zupa? Kas tā tāda?

— Nu, kas tur liels? Uzvāri pienu, ieber rozīnes, uz­vāri vēl mazliet — un gatavs. Ļoti garšīga.

— Un sāli arī ber klāt?

— Ko nu, kas tad rozīņu zupai liks klāt sāli. Tad jau kafijai un tējai arī jāliek sāls klāt.

— Nu, kafija un tēja ir pavisam kas cits. Tad jau tā rozīņu zupa tāda žurga vien ir un paēdis neviens netiek. Es tādu suslu nemaz negribu, man vislabāk garšo īsta kartupeļu vai kāpostu zupa. Tad piemet labi daudz sāls un piesit māgu, ka ne paelpot. Un rozīnes jau ir dārgas, kas tās spēj nopirkt.

Tā runādams, Tenisons iebāza mutē pēdējo pīrāga gabalu, noslaucīja zodu, kas viņam ēdot bija kļuvis spīdīgs, un brīdi sēdēja nekustīgs, pat acis nepamirk­šķinādams. Tad paņēma Kuslapa tāfeli, vispirms nopē­tīja aploci, tad apdrupušo stūri un beigās atrada, ka uz tāfeles uzrakstītie skaitļi nav nekas cits kā rītdienas uzdevums rēķināšanā. Pēc īsām pārdomām viņš atnesa no klases savu tāfeli un stājās pie norakstīšanas. Sa­vādnieks sāka skaļi smieties.

— Paskaties, — viņš teica Arnim, norādīdams uz Teni­sonu,— paskaties, ko tur dara. Bet tu strīdies ar mani.

— Viņš drīkst, — Arnis atteica, cenzdamies izlikties dusmīgs, — viņš dažreiz izrēķina arī pats. Bet tu vien­mēr noraksti. Šo uzdevumu var norakstīt visi, kas vien vēlas, jo paši jūs neviens ar to galā netiksiet, kaut vai sirmus matus dabūtu.

Tenisons pacēla galvu un uzmeta runātājam tik ne­vainīgu skatienu, it kā tas, ko viņš patlaban dara, būtu kas pilnīgi dabīgs un pats par sevi saprotams. Pēc da­žiem mirkļiem, nākdams pie slēdziena, ka runa nav par viņu, Tenisons atkal pievērsās tāfelei un mierīgi rakstīja tālāk. Iestājās klusums, ko sevišķi svinīgu padarīja maigās kokles skaņas.

Tad pēkšņi no klases atskanēja briesmīga balss. Kāds pilnā rīklē kliedza:

— Pidriķ, Pidriķ, kur tu esi?

Kurš bija šis kliedzējs un kas tālāk notika, to mana kuslā un nemākulīgā spalva centīsies attēlot nākama­jās lappusēs.

Blakus klases istaba kads kliedza:

— Pidriķ, Pidriķ, kur tu esi? Zēni izbijušies saskatījās. Sī balss viņiem šķita gan sveša, gan arī pazīstama. Savādnieks jau nolika kokli un piecēlās, lai ietu paskatīties, bet nu jau saucējs stāvēja durvīs. Tas nebija neviens cits kā viņu klases biedrs Jāzeps Totss.

— Jāzeps, pagāns! — iesaucās Savādnieks.

-— Kādu Pidriķi tu meklē?

— Parauj piķis to Pidriķi, — Totss atbildēja un streipuļodams tuvojās zēniem, — esmu šodien pilns kā mārks un slapjš kā žurka. Velns, vai zināt, puikas, tikko iegāzos Kiusnas strautā, ka noplunkšķēja vien.