Oskars Lutss - Pavasaris

— Es tevi kristīju par Bruno Benno Bernhardu.

«Ko tas nozīmē? Brunis Benis Bernats?» viņš sa­trūkstas un kā jautādams lūkojas apkārt. «Bet Kolumbs Krisostoms?» Totss pieiet tuvāk un piespiež ausi pie durvīm. Tagad tur runā par ko citu un šos vārdus vairs neatkārto.

«Nē, tas nevar būt! Tur laikam bez Kolumba ir vēl kāds cits bērns,» beidzot viņš atradis īsto izskaidro­jumu un atmet ar roku. «Bet… bet…» Pēkšņi vi­ņam kļūst nelabi. «Manis dēļ lai viņi to sauc kaut vai par Belzacaru, nav mana daļa. Es labāk taisīšos, ka …»

Un, kad Totss, sarāvies un kūkumu uzmetis, virzās uz durvju pusi un vēlreiz pārlaiž skatienu istabai, viņš pēkšņi ierauga gramofonu. Pilnīgi aizmirsis nelabo dūšu, Totss apstājas un prāto, kas gan gramofonam varētu būt kopīgs ar braukšanu; kaut kas ir kopīgs, par to nav šaubu, citādi šāda doma viņam nemaz ne­iekristu prātā. Braukšana ar zirgu tikai tad sagādā īstu prieku, kad pats var turēt grožus un gramofonu spēlēt, kad … Ai, ai, cik jauki būtu spēlēt pašam, bez citu palīdzības!

Taču aiz durvīm patlaban notiek kas tāds, ko nedrīk­stētu traucēt, un, ja viņš tagad uzspēlētu gramofonu, visi to noteikti dzirdētu. Bet. . . varbūt nedzirdētu.

Jāzepa Totsa sirdī cīnās gaisma ar tumsu. Un, kā jau parasti, arī šoreiz uzvar tumsa. Pēkšņi svētsvinīgo klusumu pārtrauc gramofona griezīgā balss un nere­dzamais koris, ar sajūsmu dzied «Kāpsim augšā kalna galā!».

Viesu sejas izstiepjas garas, tie neizpratnē uzlūko cits citu, bet ķesteris uz brīdi apklust. Sākumā neviens nesaprot, kas tā par balsi un no kurienes plūst, taču, kad Ķīra papus kā bezprātīgs atrauj istabas durvis un drāžas uz nelaimes vietu, ikvienam ir skaidrs, no ku­rienes atskan nevēlamā mūzika.

Šoreiz to ātri vien pārtrauc. Atskan neglīts kvieciens, un skrodermeistara žiglā roka ar veiklu kustību pa­griež tieši to atsperi, kas apstādina visas pārējās un apklusina mūziku.

Sajā brīdī Totss stāv pie durvīm, grauž nagus un uzmanīgi novēro katru skrodermeistara kustību, un, kad tas saniknots tuvojas Totsam, zēns ātri izšmauc ārā, jo kāda iekšēja balss viņu brīdina, ka šoreiz ne­kas labs nav gaidāms. Kad viņš atrodas jau soļus divdesmit no svētku nama un atskatās, viņš redz, ka skrodermeistars stāv uz sliekšņa un draud ar dūri.

«Jocīgi,» Totss nodomā, «vai gan tāda nieka dēļ jā­skaišas.»

Kad saimnieks nozūd no sliekšņa, viņš nezina, ko iesākt: tūlīt doties uz mājām vai ar lielu līkumu aiz- lavīties aiz mājas un palūkoties, ko dara viņa draugs.

Pēc īsām pārdomām Totss nolemj doties projām, jo svētku namā palika vīna pudele, kuras dēļ vēl var izcelties tracis, un saplēstas bļodas, un — un vispār tik daudz Totss jau ir paguvis dzīvē iemācīties: kad noti­kumi nosveras par sliktu, tad vairs nav ko cerēt uz glābiņu, un kālab gan' bāzt galvu ugunī, ja var iz­vairīties.

«Uz mājām! Jo mājās ir labi un aizkrāsnē miers.»

Tai pašā pēcpusdienā un apmē­ram tajā pašā laikā klasē cīk­stējās divi skolēni. Pievakarē Arnis atnāca uz skolu palūkoties, vai zēni jau atgriezušies no mājām. Taču, atskaitot mazo Juri Kuslapu jeb Murkšķi, tur nebija neviena.

Savādnieks ar savu vedēju bija aizgājuši uz bodi vai kur citur, un Murkšķis viens pats sēdēja guļamistabā uz savas gultas un lasīja vai kaut ko rakstīja. Uzgrie­zis durvīm muguru, viņš bija zemu noliecies pār uz­devumu.

— Sveiks! — ienākdams sacīja Arnis.

— Sveiks!— Kuslaps tikko dzirdami atņēma svei­cienu, uzmeta nācējam ašu skatienu un atkal iegrima darbā. Murkšķis rēķināja. Uz ceļiem tam atradās liela tāfele sarkanā ietvarā ar aizlūzušu stūri, kamēr at­vērtā rēķinu grāmata bija nolikta iepretī uz gultas malas.

— Ko tu dari? — jautāja Arnis, pienākdams tuvāk.

— Rēķinu uzdevumu rītdienai.

— Vai tu šeit esi gluži viens?

— Nē. Savādnieks aizgāja uz bodi.

— Vai tu izrēķināji uzdevumu?

— Nē.

— Nē? Savadi. Es pat neesmu to apskatījis, bet ne­kas briesmīgs tur nevar būt. Tu neproti rēķināt.

Murkšķis savieba seju, nopūtās, nolika tāfeli sev blakus un paņēma grāmatu.

— Pārtulko man šito vietu igauņu valodā, — viņš teica un turēja pirkstu pie uzdevuma numura. Arnis pārtulkoja uzdevumu un brītiņu padomāja. Cik grūti

šim Murkšķim bija dzīvot, ja pat sīkumos vajadzēja tulka.

— Ahā! — iesaucas Murksķis, paņēma tāfeli, no­dzēsa visu iepriekš uzrakstīto un sāka rēķināt no jauna, vilkdams ar pirkstu pār uzdevuma skaitļu rindām.

Īsais grifeles galiņš čirkstēja starp viņa tievajiem pirkstiem un uzdzina Arnim zosādu; bet Kuslaps par to nelikās ne zinis, viņš rakstīja ciparu pēc cipara, vilka svītras un, acis nemirkšķinādams, rēķināja tālāk.

— Nē, tu laikam ar to netiksi galā, — Arnis no­teica, kad bija brītiņu vērojis Murkšķa rīcību. — Dod šurp, es palīdzēšu!

Viņš satvēra tāfeles stūri, jo bija pārliecināts, ka Kuslaps viņam to atdos. Murkšķis arī neko daudz ne­pretojās; nepārtraucot rēķināšanu, Murkšķis ar visu tāfeli pievirzījās tuvāk Arnim, likās, viņš pat neievē­roja savu biedru un tā vārdus. Tikai tad, kad Arnis jau gandrīz visu tāfeli bija pārvilcis savā pusē un Kus­laps vairs nevarēja labi rakstīt, tas ar ašu kustību at­rāva tāfeli atpakaļ.

— Nu, ja jau tu negribi, — Arnis apvainojās, — rē­ķini pats.

Tad viņš lēni iegāja klasē un sāka skatīties ārā pa logu uz upi. Vēl vienmēr ir ziema. Vēl vienmēr nav re­dzama upe; vienīgi koku un krūmu rindas lika nojaust, ka tā nepagurusi turpina plūst zem biezās ledus kārtas.

Bet tur, tālāk, pie meldriem … Vai tur jau nemel- noja plānais ledus kā rudenī, kad tie abi ar Tēli iekrita ūdenī. Tur viss bija savādāk nekā citur ziemas vidū. Tur atdusējās mācītājmuižas kundziņu plosts, šis ne­laimīgais plosts, kas viņam bija sagādājis tik daudz nepatikšanu. Kāpēc viņš toreiz tik loti mocījās? Nūja, protams, viņa bēdām bija zināms iegansts: piemēram, Lible… Kas būtu noticis ar Libli, ja tas toreiz tiktu atlaists no darba? Un cik viegli kļuva ap sirdi, kad šis plosta jūgs bija novelts. Bet nē! Savas slimības laikā Arnis bija tikai iedomājies, ka viss ir labi, tikko viņš atgriezās skolā, bēdas uzbruka atkal no jauna. Vien­alga, ej kurp iedams, bēda, sātans, tev aizsteidzas priekšā.

«Vai Liblem nebija taisnība, kad viņš to teica?» Arnis atvēra logu un uzgūlās uz palodzes.

Jā, jā, tur no upes… no turienes nāca pirmie pa­vasara vēstneši . . . Tur laikam sākās pavasaris un so­ļoja tālāk, nesdams sev līdzi siltumu un sauli. Vai gaisā jau nejuta pavasara elpu? Tā ir vāra, tikko sa­manāma, bet viņš, Arnis, to jūt. Jā, tā vēl ir tik liega, ka to' uztver tikai retais, varbūt pat neviens, bet Arnis gan. Pavasaris drīz būs klāt, tas ir jau ceļā pie mums. Stei­dzies ātrāk, pavasari!

Klasē kāds it kā staigāja un, šķiet, sauca viņu, Arni.

Arnis atskatījās. Tur nebija neviena, tikai mājas pre­tējā pusē virinājās durvis un bija dzirdamas klusas, apslāpētas balsis. Vecais klases sienas pulkstenis tik­šķēja gausi un grūtsirdīgi, it kā būtu noguris no savas garās gaitas. Zem skolnieku skapīšiem un lādēm pīk­stēja peles un grabinādamās viena otru dzenāja.

«Klase ir tukša un klusa. Tādu to redz ļoti reti,» do­māja Arnis. «Rītu ap šo laiku te būs tāds troksnis un kņada, ka jātur ausis ciet. Totss jau viens pats saceļ troksni par desmitiem. Neklaigā jau tikai Totss, bet daudzi. Liekas, daži bija uzņēmušies saistības brīv­stundu laikā kliegt un trokšņot, grūstīties un mētāt cits citam ar grāmatām.»