Oskars Lutss - Pavasaris

Un dabūja arī. Un ne jau tikai no ķestera. Daudzus bija sodījis pats liktenis.

Savādniekam, viņa vārdiem runājot, pa degunu te­cēja asinis kā vīns no mucas; Kesamā virs uzacs bija liels, sarkans puns; Tomingam ceļgalā nobrāzta āda, un Totss vaidēja, ka viņš tūlīt miršot. Viņam pie potī­tes bija mazliet ieskrambāta āda.

Bet ķesteris apstājās upmalā, ilgi kaut ko domāja un prātoja un klīda ap savām salauztajām ragavām kā spoks ap sagruvušām pilsdrupām.

Nākamajā stundā pēc «vilciena» skolā ieradās Kīrs. Viņš izska­tījās bāls un daudz pārcietis. Kīrs staigāja jocīgi — iešķībi kā suns.

Totss būtu atdevis nezin ko, lai varētu ar Ķīru tūlīt aprunāties pēc tik piedzīvojumu bagātas dienas kā vakar, viņam bija tik daudz Kīram ko stāstīt, tik daudz ko Kīram jautāt, ka viņš nespēja sagaidīt stundas beigas. Totss uzzīmēja uz papīra pu­deli, uzrakstīja uz tā «Lati pats», pasvieda Kīram zem deguna un skatījās, ko Kīrs darīs, kad būs saņēmis sūtījumu. Kīrs apskatīja papīru, saviebās, nožāvājās un sāka jocīgi tusnīt kā pārēdies runcis.

— Lūdzu . . . lūdzu, es gribu ārā, — viņš iesaucās un, nesagaidījis skolotāja atbildi, izskrēja priekš­namā. Totss klusi spurdza un sēdēja kā uz kvēlojošām oglēm. Tagad, tagad … Ja tagad varētu tikt ārā!

— Lūdzu, vai drīkst iziet?

— Esi tik laipns un ej! — sekoja negaidīta atbilde. Visa klase smējās, bet Totss uz sliekšņa atskatījās. Viņš nesaprata, par ko tie īsti smējās.

— Totsam šodien atkal deviņi amati un kā desmi­tais laikam būs sēdēšana pēc stundām, — noteica sko­lotājs. — Tas nav labi, ka cilvēks ir tik daudzpusīgs: tāds apkraujas ar dažādām idejām un pienākumiem urt galu galā visu izdara slikti. Es neticu, ka Totsam no šīs ārā iziešanas būs kāds labums, bet ka gan es varu cilvēkam ko aizliegt, ja tas tik sirsnīgi lūdz. Un, ja es arī būtu aizliedzis, tad viņš ar savām domām to­mēr būtu laukā un nepiegrieztu ne mazāko vērību tam, ko mēs šeit klasē darām. Ja mēs ar savu ģeogrāfiju jau būtu nonākuši Amerikā, tad varētu cerēt, ka tā

viņu kaut cik ieinteresētu — tur taču dzīvo slavenie Kentukijas Lauvas un sarkanādainie, bet mēs pagai­dām diemžēl esam tikuši līdz Krievijai. Un ko gan Totsam nozīmē Krievija?

— Viņš vēl vakar solījās braukt uz Krievzemi par muižas pārvaldnieku, — Savādnieks ieminējās.

— Nūja, sarkanādaino virsaiša loma viņam laikam jau apnikusi. Totss alkst pēc pārmaiņām. Taču pagai­dām samierināsimies ar to, ka centīsimies kaut cik iepazīt arī Krieviju, gan jau tad redzēsim, kā būs ar muižas pārvaldīšanu.

Stunda netraucēti turpinājās, un nevienam neienāca ne prātā, ka ārā pa to laiku varētu notikt kas sevišķs. Katra ziņā Totss uzkavējās ārpus klases pārāk ilgi, bet ej nu sazini, ko viņš tur īsti darīja.

Totss iznāca no klases un noņurdēja: — Smejieties vien, ķēmi, jūs jau nekā prātīgāka nevarat izdomāt, — un saka meklēt Ķīru.

Bet Kīrs bija nozudis ar visu savu sarkanmataino galvu, un Totss jau nodomāja, ka tas, būdams lielās sprukās, aizjozis uz mājām. Tad no mācītājmuižas pirts puses atskanēja dīvaini ķērcieni.

— Tā ir aizšauta vārna, — nosprieda Totss, — jā­paskatās, varbūt palaimējas noķert.

Totss tūlīt steidzās uz pirts pusi, kur skanēja dīvainā balss. Viņš bija ļoti pārsteigts, ieraugot, ka tas, kurš ķērca kā vārna, nebija neviens cits kā Kīrs. Adaniēls Kīrs, atspiedis galvu pret pirts stūri, vaidēja un ste­nēja, it ka gribētu apgāzt pirti.

— Kas tev kait? — jautāja Totss.

— Slikta dūša, — Kīrs atbildēja.

— Kāpēc?

— Nu tas vakarējais … tas vakarējais …

— Ak vakarējais vīns? Kā tu nokļuvi istabā?

— Papus ienesa.

— Ko viņš teica?

— Solījās tevi nosist.

— Mani nosist? Kāpēc?

Viņš bija ļoti izbrīnījies, ka cilvēks, kam viņš nekad nav nodarījis nekā ļauna, grib viņu nosist. Būtu Totss paņēmis to pudeli par diviem rubļiem, tad nu vēl, bet..,

Bet šī pudele par deviņdesmit piecām kapeikām — tīrās blēņas! Vai tiešām Totsa dzīvība bija tikai deviņ­desmit piecas kapeikas un recekļa bļodiņas vērta! Nē, ja viņam vēl kādreiz gadīsies sastapt veco Ķīru, tad viņš tam pateiks tieši acīs, ka . .. Bet tagad lai mazais Kīrs tūlīt vācas no šejienes projām, te viņu vēl var ieraudzīt ķesteris vai pat mācītājs. Lai iet — vienalga, kur, tikai tālāk no acīm; kam tas jāzina, ka šim slikta dūša. Vēlāk sāks vēl runāt, ka . . .

— Bet kur lai es eju?

— Iesim pirtī.

Pareizi! Pirts bija īstā vieta, kur vislabāk noslēpties. Kā viņš, Totss, varēja būt tik neattapīgs, ka neiedomā­jās to tūlīt.

Totsa atbalstīts, Kīrs iestreipuļoja pirtī.

— Ļoti žēl, — teica Totss, — ka pirts nav izkurināta. Citādi varētu uzkāpt uz lāvas izsviedrēties un nela­bums būtu kā ar roku atņemts.

Taču lai Kīrs tomēr pamēģina uzrāpties uz lāvas, katrā ziņā tur būs siltāks nekā šeit, apakšā; sestdienas siltums vienas dienas laikā taču vēl nebūs izgaisis.

— Rāpies uz lāvas, rāpies uz lāvas, — Totss mudi­nāja. — Noliecies guļus, gan redzēsi — kļūs siltāk. Un vai zini, noģērb arī virsdrēbes; es ienesīšu no priekši­ņas zarus un iekurināšu krāsni.

"— Uz lāvas var uzrāpties, — Kīrs piekrita, — bet izģērbties … Kālab lai izģērbjos?

— Ģērbies nost, ķēms, kļūs skaidrāka galva.

— Es jau esmu skaidrs, man tikai nelabi.

— Tad nelabums pāries. Ģērbies nost!

Totss iegāja pirts priekšiņā, ienesa zaru klēpi un iekūra krāsni.

— Nu, ģērbies, ģērbies! — viņš steidzināja un, bāz­dams zarus kurtuvē un šķielēdams ar vienu aci uz Ķīru, piebilda: — Tūlīt krāsns kļūs silta, tad mazliet izsviedrēsies, uzgāzīsi sev ķipi auksta ūdens un gan tad redzēsi, cik vēlāk kļūs labi. Pats arī tā daru pēc iedzeršanas. Tās ir vislabākās zāles. Mans vecais arī saka, tās esot labākās zāles. Nu, ģērbies ātrāk!

Pie tam viņš piebāza pilnu krāsni ar žagariem un uz­pūta uguni. Uguns sākumā negribēja iedegties, un kūrējs jau domāja, ka tur vainīgi slapjie žagari, taču, kad no krāsns mutes sāka plūst melni, biezi dūmi, viņš saprata, kas noticis.

— Velns parauj, juškas ciet! Tāpēc jau kup ka ne­labais. Es domāju un domāju … — viņš iesaucas un, pakāpies uz soliņa, nocēla juškas. Uguns uzliesmoja, zari sprakšķēja, un kūrējs aiz prieka berzēja rokas, ka viss tik labi sokas.

Pa to laiku Kīrs negribīgi izģērbās un nolikās guļus uz lāvas.

— Nu, vai ir jau siltāk? — Totss pēc brītiņa no­prasīja.

— Nē, vēl nav, — Kīrs atbildēja un kā vilks klabi­nāja zobus aiz aukstuma.

— Tūlīt, tūlīt, — atbildēja Totss un iebāza krāsnī jaunu žagaru klēpi.

Ja šai acumirklī vispār kāds svīda, tad tas bija vienīgi kūrējs.

— Tūlīt, tūlīt! Jau ir… Krāsns virsa gluži sar­kana, un pirts ceri no lielas svelmes sprakšķ. Jāuzmana, lai aiz lielā karstuma nepārsprāgst.

Var jau tūlīt izmēģināt; mazliet ūdens uz akmeņiem, lai redzētu, kāds ir gars. Blākš! Ķipītis auksta ūdens uzlido uz aukstajiem akmeņiem un čurkstēdams notek lejā. Nūja, vēl nav silts, tas tiesa, bet tūlīt būs. Tūlīt! Tad tikai Kīrs redzēs, kā viņam sāks līt sviedri un at­griezīsies veselība. Redzi, vīns. ir tāds dzēriens, kas vienmēr sīvi pretojas un negrib nākt ārā, bet, kad tas reiz iesāks, tad nāks, ka rīb vien. Alus un sīvais ļau­jas daudz vieglāk izsviedrēties, bet kur tu ķersi alu un degvīnu, kad vīns jau ribās. Tagad Kīram tikai mierīgi jāguļ uz lāvas, gan jau viņš, Totss, visu izdarīs un nokārtos, kā tas pienākas. Ja viņš pats to visu nebūtu pieredzējis un piedzīvojis, tad Kīrs varētu domāt, ka … Bet — vai velns! — cik bieži viņš pats ir bijis tādās sprukās!