Oskars Lutss - Pavasaris

Nu vārtsargs, protams, briesmīgi nobijās, bet vīrs, būdams liels tiepša, atcirtis: «Nelaidīšu!» Bruņinieks

gluži vai traks. «Lai kaķis pieķēza tavu sviesta cibu!» viņš rēc un cērt ar zobenu pa pils vārtiem tā, ka vārt­sargam sāk ausīs zvanīt.

«Tu mani ielaidīsi, vai citādi… Lai piecsimt tūkstoši velnu mani aprij, ja es tevi nevārīšu tik ilgi darvā, kamēr tu atvērsi vārtus!»

Nu vecajam beidzot sirds papēžos, sak, kas zina, ņems un vēl nositīs, sātans; sak, bērni vēl mazi un iet skolā, kas viņiem dos līdzi maizes tarbiņu… Beidzot saņemas un pamodina veco Kurnu. Tā un tā, saka vārt­sargs, ko lai ar šo vīru iesāk, lādas un ārdās aiz vār­tiem kā negudrs; nevar saprast, vai tas bļauris ir pie­dzēries vai kas viņam kait. Vecais Kums sākumā ne aptvert, ne apjēgt, tikai murmina pa miegam «hm» un «hm», bet tad viņam viss kļūst skaidrs un viņš ierēcas tā, ka visa pils nodimd: «Nelaid to sātanu iekšā! Tas ir slavenais laupītāju vadonis Paparde…»

— Paparde! Igauņu vārds! — iesaucas klausītāji.

— Nuja, nu, -— atbild Totss, — nuja, ka igauņu vārds, bet, ej nu sazini, varbūt arī bija igaunis. Kas viņus zina. Bet nē, nē! Pagaidi! Nebija vis Paparde. Bija viens cits vārds.

Totss iebāž pirkstu mutē un domā: zēni nepacietīgi gaida.

— Sīpoks, nolāpītais, bija viņa vārds! — pēc brī­tiņa skaļi pasludina stāstītājs. — Pareizi, Sīpoks, sā­tans.

— Nu lūk, — viņš no jauna atsāk stāsta pavedienu. —- Vecais Kums saka: «Tu nelaid iekšā to sasodīto, ķēmu, to tu vairs neizdabūsi ārā pat ne ar diviem pā­riem vēršu. Tas ir viens mūžīgais žūpa un pļēgurs, ko citur neredz kā tikai krogā. Un tagad šis atnācis nakts vidū sacelt traci. Zinu gan,» piebilst vecais pilskungs Kums, «viņš nodomājis apciemot manu mīļo meitu Ro- zalindi, bet lai sešsimt tūkstoši velnu grauž manu miesu piecsimt tūkstoši dienu un nakšu pēc kārtas, ja es viņu pārlaistu pār Rozalindes guļamistabas slieksni. Ej un pasaki laupītājam manā vārdā, lai uz pēdām aizvācas, citādi es piecelšos, kaut esmu smagi slims, tas ir, ar iesnām, es piecelšos no gultas un ieduršu tam nokaitētu iesmu…»

Vārtsargs neko … Velkas klunkuru klunkuriem uz vārtiem un tumsā nozaudē spieķī; kā jau vecs cilvēks.- Tā nu šis grābstās pa tumšo pagalmu kā akls un meklē spieķi.

— Tas jau ir ļoti interesants stāsts, — beidzot no­saka Savādnieks, — bet kāpēc tu velc garumā? Pasaki īsi un skaidri, kā manta nokļuva pils mūrī un ko tu naktī meklēji kapsētā?

— īsi un skaidri, ķēms… Kā es to varu pateikt īsi, kad tā stāv rakstīts baznīcas grāmatās, — Totss tais­nojas.

— Nu, tik gari tur laikam vis nebija, — Savādnieks kaulējas, — ej nu sazini, vai baznīcas grāmatās šāds notikums vispār ir aprakstīts. Varbūt izlasīji kādu stāstu un tagad saki — baznīcas grāmatā. Bet tas galu galā nav tik svarīgi, galvenais — īsāk.

— Vai zini, Savadniek, — tu vari strīdēties, cik gribi, bet kapličas mūrī atrodas liels pods ar vecu naudu. Vajag tikai naktī iziet un …

— Ahā, tātad tu gāji pēc naudas poda.

— Ko domā, es šai laikā gāju pa kapiem špacierēt, vai?

— Nu labi, labi! Stāsti tālāk!

— Nuja, — turpina baznīcas grāmatu pētītājs, — fon Buks, Rozalindes brūtgāns, pārnāk no kara un sasit rokas — brūtes nav. Sagrābj vārtsargu aiz krūtīm, sapurina veci un iebrēcas: «Kur tu manu brūti liki?» Vārtsargs zvēr cilvēku un eņģeļu mēlē, ka viņš nezina. Tad fon Buks uzbrūk vecajam Kūmam: «Kur mana brūte?» Vecais Kums pretī: «Labāk nejautā; tavs mūžsenais ienaidnieks viņu sagrāba un aiznesa.» Līga­vainis paceļ zobenu pret debesīm un zvēr briesmīgu atmaksu. No Sīpoka pils vairs nepaliks akmens uz ak­mens. Un krogu, kurā Sīpoks iet pļēgurot, solās noār­dīt līdz pamatiem.

— Nu labi … — stāstītājs pamet skatienu uz gries­tiem, uz savu globusu, pakasās un spēji nobeidz stāstu.

— Nūja, tā tas bija, — viņš saka, — brūtgāns aiz­gāja meklēt brūti un vajāt ienaidnieku, vecais Kuma lielskungs bēdājies, bēdājies, ka meita nokļuvusi tāda mežoņa rokās, un.., Un nomiris. Bet pirms nāves noglabājis visu savu naudu un dārglietas pils mūrī. Nu, pils ar laiku sagruvusi, pie drupām ierīkota kapsēta, un uz pils pamatiem uzcelta kapliča.

— Un dārglietas vēl tagad atrodas mūrī?

— Protams, ka mūrī, ķēms, kur šīs paliks. Mācītāja kučieris pats savām acīm redzējis plānu: trīs soļus no kakta uz vakariem…

— Labi, labi, bet vai Buks atguva Rozalindi? — kāds iejautājas.

— Ar laiku esot atkal atguvis. Bet, kad atgriezušies, pils jau bijusi sagruvusi un mudžējusi no velniem, šiem nav bijis lustes ar mošķiem cīnīties, pārgājuši dzīvot uz Kaķukalna pusi, — Totss papildina savu stāstu.

— Un dzīvo vēl šodien, ja nav nomiruši, — zobo­damies savukārt piebilst Tomings.

— Bet manta, manta, — tincina Savādnieks, — tu taču gāji mantu meklēt, kā pats stāstīji; vai dabūji?

— Jā — vai dabūji! Tas nemaz nav tik viegli. To mantu apsargā vesels bars jeķimu, ka …

— Kas, kas — jeķimu? — ar interesi jautā klausī­tāji. — Kas tie tādi?

— Nu, ejiet paskatīties, tad redzēsiet, kas tie tādi ir, — Totss noslēpumaini atteic. — Aizgāju — gandrīz paliku bez maizes tarbas. Paguvu vēl laikus ar zemes­lodi šiem iezvelt pa purnu, citādi kā pērtiķi karājas pie maizes tarbas un tikai rūc: urr-urr-urr, bu-bu-bu! Ko bubināt, nešķīsteņi!

— Pag, pag, runā skaidrāk! — sauc klausītāji. — Kas tie tādi bija un kāpēc tie raustīja maizes tarbu? Vai tie bija spoki?

— Nuja, ka spoki. Bet, ej tu sazini, tur bija visādu mošķu tik daudz, ka tumsā grūti atšķirt, — īgni atbild daudz pieredzējušais vīrs. Var noprast, ka viņš vairs nevēlas ielaisties tālākos paskaidrojumos.

Bet tieši tas sakāpina klausītāju ziņkāri, un, kaut gan visi zina, ka Totss mēdz atvirzīties no patiesības, viņi tomēr gribētu dzirdēt, kā Totss attēlos savu sa­stapšanos ar «jeķimiem». Un Totss to attēlo šādi.

— Nāku pa ceļu, — viņš iesāk, — zemeslode pār plecu, maizes tarba rokā, nē, maizes tarba pār plecu un zemeslode rokā, jā, un domāju: «Ko es tur skolā tik agri darīšu, priekšā gara nakts, gan izgulēšos, labāk iešu palūkot, vai neatradīšu vecā Kuma mantu; tad no­pirkšu zēniem tik daudz baltmaizes, ka viņi pārēdīsies, un Strupajam Jurim pateikšu «proščai».» Pieeju pie kapličas un ieklausos — ne skaņas. Sāku mērīt no tā kalda, kas atrodas uz vakariem, — divi krietni sprīži ir viena pēda — nomēru: viena pēda, otra pēda, trešā pēda — un atrodu vietu, kur noslēpta nauda un dārg­lietas. «Labi gan,» domāju, «tagad tik žigli noskaitīt vārdus un pacelt akmeni.»

— Ak tad vārdi arī vēl vajadzīgi? — brīnās klau­sītāji.

— Nuja, ka vārdi. Kur tu, ķēms, bez vārdiem tiksi! Vispirms jānoskaita «kivirunta-punta-entaparaventa vasvīlingi-suski-tavāra», ja tad dabūsi, tad dabūsi; bez vārdiem varbūt pagūsi satvert podu aiz osas, bet pats pods dārdēdams nogrims un paraus vēl tevi pašu līdzi, ja nepagūsi atraut roku.

— Velna būšana. Tad jau neganti jānopūlas, kamēr šo aprakto mantu dabū rokā! — miegaini noņurd To­mings. — Bet… bet… Pag, ko es gribēju teikt? Ak tā, jā, ka ar šiem vārdiem… ar šiem vārdiem varot vecgada vakarā izsaukt garus, kā tu viņdien stāstīji… Vai tad, mantu ceļot, jāsaka tie paši vārdi?

— Ko nu tarkšķi! — Totss dusmīgi atcērt un, neat­kārtodams noslēpumainos vārdus, stāsta tālāk.