Oskars Lutss - Pavasaris

Klasē pulkstenis nosit vienu reizi. Vai tiešām jau viens? Tātad laiks nemaz nevelkas tik gausi, kā viņam likās. Kaut kur iedziedas gailis, tālāk tikko sadzirdami atsaucas otrs; aiz loga, liekas, kāds it kā staigātu klu­siem soļiem.

Taču nekas nav redzams. Vienīgi pilns mēness bālu vaigu raugās iekšā pa guļamistabas logu, it kā gribē­dams pārliecināties, vai zēni jau beiguši savus spoku stāstus. Jā, tas tur augšā gan varētu daudz ko pa­stāstīt, ja vien spētu runāt! Ko gan tas savā garajā mūžā nav pieredzējis! Tas ir redzējis velnus, spokus un raganas dzīrojam purva malā, bijis aculiecinieks bēdām, priekiem un mīlestībai. Bieži, lūkodamies caur mākoņiem, viņš ir redzējis tik briesmīgus, atbaidošus notikumus, kas viņa bālo vaigu padarījuši vēl bālāku.

Brīnumskaistā maija naktī divu jauniešu dvēseles sakusa kopā bezgalīgā mīlestībā. Un, kad pēc laiciņa mēness atkal paraudzījās lejup uz to vietu, kur tie bija stāvējuši, jauneklis bija viens un lēja asaras. Bet mazliet tālāk jaunava gāja ar citu jaunekli un nevai­nīgu seju atkal zvērēja mūžīgu mīlestību.

Arnis pieceļas gultā sēdus. Vajadzētu iziet laukā pa­lūkoties spožajās zvaigznēs un paklausīties, kā tuvojas pavasaris.

Viņš klusu apģērbjas un iziet pagalmā. Tas mirdz sudrabainā gaismā, koki met garas ēnas. Visapkārt dziļš klusums. No Dzirnezēra puses atplūst ūdens šalkoņa kā smaga, bezgalīga nopūta.

Augšā mirdz zvaigznes. Gaišākas, tumšākas, vientu­līgi, pa vairākām kopā, biezos pudurīšos … Un tur — ai! — krīt kāda zvaigzne. Ak jā, viņam taču šajā brīdī vajadzēja kaut ko vēlēties. Tagad, protams, jau bija par vēlu, bet arī tad, ja viņš vēlreiz ieraudzītu krītam zvaigzni, Arnis nezinātu, ko vēlēties. Kā? Viņš nezina? Bet Tēle? … Nē, Tēli viņš vairs negribētu, Tēle uz viņu dusmojas, viņš nemācētu Tēlei izdabāt. Bet ko tad? . .. Neko .. . Viņš ir viens, un viņam nevajag neka. Viņš ir draugos ar tām tur, augšā, ar zvaigznēm..,

Kas par to, ka Tenisons viņu nesaprot; kas par to, ka neviens viņu nesaprot. ..

Cik labi būt vienam. Viņa prāts ir skumīgs, bet vien­tulība spirdzina.

Seit, šajā klusumā, zem spožajām zvaigznēm, izgaist Tēle, izgaist Savādnieks, izzūd bēdas. Tās kļūst mazas un niecīgas, tikko samanāmas.

Arnis ieiet atpakaļ guļamistabā un neizģērbies iekrīt gultā. Viņš vēl negrib aizmigt, viņš grib ilgi ilgi do­māt. Bet nemanot atnāk miegavīrs, ieskauj viņu savā azotē un aiznes tālu sapņu valstībā.

Pagalms mirdz sudrabainā gaismā, un no Dzirnezera puses atplūst ūdens šalkoņa kā smaga nopūta.

Kad Arnis atver acis, ir jau rīts. Zēni ģērbjas. Pie griestiem sār­tojas Totsa globuss kā liela asi­ņaina tulzna. Pats Totss ar pus­mēnesim līdzīgu ziepju gabalu rokā steidz nomazgāt muti. Viņš košļā gaļas gabalu. Gaļa ir sīksta kā igauņu spīts, un ēdājam ar to krietni vien jānopūlas.

Kuslaps, kurš jau ir pilnīgi apģērbies, modina Sa­vādnieku.

Tomings ar krāsns kruķi cenšas novilkt no krāsns augšas savus kājautus. Pētersons skaita rīta lūgšanu. Kaktā kāds stāsta savus sapņus un pareģo, ka notiks nelaime; ēšana un dzeršana pa sapņiem vienmēr no­zīmējot nepatikšanas. Kāds cits ienāk guļamistabā ar kūpošu tējkannu un piekodina visiem, kam vajag steig­ties pēc verdošā ūdens, lai ejot, citādi virēja pieliešot klāt aukstu ūdeni, un tad sliņķi varēšot ilgi gaidīt, ka­mēr katls atkal uzvārīsies.

To izdzirdis, Kuslaps pakampj tējkannu un pārbijies skriešus dodas uz virtuvi.

Zēni, kas pārnakšņo mājās, pamazām sāk pulcēties skolā. Ierodas Kīrs, Visaks un citi. Kīram arī skolā ir gulta, bet rudmatis parasti guļ mājās, jo skolas guļam­istaba ir auksta un zēns ar vājo veselību var viegli sa­aukstēties.

Kalps atved Arnim grāmatu saini un brokastis.

īsi pirms stundām caur ķestera darba istabu klasē sanāk meitenes un nosēžas savās vietās. Tēle ar Sa­vādnieku izteiksmīgi saskatās un pasmaida; saraukusi uzacis, viņa paglūn uz Arni, sakārto ņieburu un klusi pie sevis kaut ko nomurmina. Ahā, puisis nodur acis, puisim žēl, ka nav gaidījis viņu pie krustcelēm. Pats

apsolījās gaidīt, bet negaidīja; laikam grib spītēties. Nu, nekas, gan šis citreiz tecēs pakaļ kā kucēns, bet tad viņa, Tēle, zinās, ko atbildēt. Lai tad gaužas, cik tīk, viņa neteiks tam neviena laba vārda. Tad tikai viņa liks tam trūkties un spīdzinās kā vien mācēdama. Lai rāda vien mierīgu seju, it kā nekas nebūtu noticis; viņu, Tēli, tāds nepiekrāps, viņa zina, kā zēnam ap sirdi. Tāds muļķis! Vienmēr sēž sadudzis kā ūpis. Gluži kā mēms. Un neattapīgs arī; mācās, mācās spēlēt vijoli, bet nevienu gabalu lāgā neprot. Cik ilgi šis to zāģēs, labāk būtu atdevis Savādniekam — tas gan varētu iepūst vijolē dzīvību. Ai, šis Savādnieks ir viens varens puika, vienmēr laipns un apmierināts, un cik jocīgi viņš runā; saki tam, ko vien gribi, vienmēr atradīs at­jautīgu atbildi. Redzēs, kad šis atkal aicinās viņu pa­staigāties. Un cik garšīgas konfektes tam bija līdzi! Papīrīši viņai vēl saglabājušies un atrodas viņas ka­batā. Papīrīšiem virsū ir visādas jocīgas bildītes. Bet Tali . .. blenž mākoņos un klenderē apkārt viens pats kā Muļķa Mārtiņš. Lai tikai viņš pagaida! Ja tas būtu iespējams, viņa tūliņ uz vietas to saplūkātu aiz ma­tiem, saplūkātu tā, ka mati veselām šķipsnām paliktu saujā. Tāds stulbenis, apsolās gaidīt un negaida. Lai rāda vien mierīgu seju, varbūt kāds cits noticēs, bet viņa, Tēle, pazīst šo zēnu kā savus piecus pirkstus un var viņu aptīt ap roku, ja vien vēlēsies. Un aptīs arī, kad būs pienācis īstais laiks; lai tikai pagaida!

Arnis mācās centīgi. Pēkšņi viņš atkal grib mācīties. Viņš centīsies visu izlabot, ko savā nolaidībā pametis novārtā.

Pašlaik Arnis ir atpalicis mācībās, bet viņš saņem­sies, saņemsies, cik vien spēs, lai panāktu citus. Ir tiesa, kad Tēle ienāca klasē, viņa sirds iesmeldzās sāpēs, bet tas ātri pārgāja, un tagad viņš jau bija paguvis izla­sīt no bībeles stāstiem veselu nodaļu, un šai laikā, kā par brīnumu, viņš ne mirkli nebija domājis par Tēli. Viņam pat nebija ienācis prātā paskatīties uz meiteņu pusi.

Nē, tagad viņš nolēmis cītīgi mācīties, panākt noka­vēto. Ceturkšņa beigās skolotājam nevajadzēs viņam pārmest, ka Arnis ir izlaidies slinkumā un kļuvis

nolaidīgs. Skolotājs, protams, to neteiktu, bet viņam pa­šam būtu ļoti smagi ap sirdi. Skolotājs vienmēr ir pret viņu labs, tik draudzīgs, nekad neko nepārmet. Kas zina, vai beidzot skolotājam tomēr radīsies kāda no­jausma, kas ar viņu, Arni, ir noticis? Kas zina, bet ta­gad Arnis pierādīs, ka viņš bez jebkādiem aizrādīju­miem spēs pacelties tādos pašos augstumos kā senāk.

Lauki un noras jau zaļo. Agrā viešņa — purene — dzeltenīgi zvīļo un pilda gaisu ar svaigu zāļu smaržu. Šur un tur no krūmu paēnas raugās zvārgu­līšu apaļās galviņas, it kā vē­lēdamās jautāt: «Vai mēs drīkstam? Vai mēs neesam atnākušas pārāk agri?» Sausākajās vietās kautrīgi rai­sās violetās bezdelīgactiņas un uzsmaida saulei un zi­lajām debesīm. Kāds putns jau kopš paša rīta velk savu vienmuļo dziesmu. Saullēktu sveic tūkstoš balsis, meža biezokņos mājo lieli dziedātāji un apsveic viens otru ar atgriešanos no tālā ceļa. Jā, šī vecā, bargā Lauska veča vara ir beigusies, tagad atkal visi var gavilēt ar pilnu krūti un dziedāt par laimi un mīlestību.