Oskars Lutss - Pavasaris

— Ha-ha-ha! — klausītāji smejas.

— Dzirdi, Tots, jeķims ir nikns kā vērsis un grasās ar miroņkaulu nozilināt tev skaustu. Esi uzmanīgs, kad ej uz kapsētu, paņem pērkongrāvēju līdzi un nolaid to pagānu no kājām, ko šis tur klaiņo pa kapsētu, pats nemaz nav mūsu novada vīrs.

Totss vēro zobgaļus ar nicinošu skatienu un atbild:

— Jūs visi esat lieli muļķi, visi. Savādnieks jums sapļāpā visādus niekus, bet jūs čivināt šim līdzi kā papagaiļi.

— Varbūt mēs esam mammagaiļi, — kāds iesaucas, bet Totss šo veco, nodeldēto joku nemaz neievēro, viņš iekārtojas ērtāk uz sava sēdekļa un turpina:

— Jūs esat kopš dzimšanas tādi muļķi un cita nekā neprotat kā ņirgāties, — viņš saka. — Ja jūs palasītu vairāk grāmatu un iegaumētu, kas tur rakstīts, tad jūs redzētu, ka es nemaz tik daudz nemeloju, kā jums liekas.

— Bet mazliet tomēr melo, — pasmaida Tenisons, kurš, salicis rokas uz muguras, stāv klausītāju vidū.

— Noslauki labāk taukus no sava zoda! — atbildes vietā uzsauc Totss un, grauzdams nagus, stāsta tālāk:

— Ka tagadējās kapličas vietā zviedru laikos bijusi vecā Kuma pils, to neviens nevar noliegt. Tas ir ierak­stīts ģenerāļa Sekrona radu rakstos.

— Bet … — kāds mēģina iejaukties.

Totss to pamana un steidzīgi turpina:

— Par to ir rakstīts divās vietās ģenerāļa Sekrona radu rakstos un baznīcas grāmatā.

— Žēl, ka tu neesi piedzimis mazliet agrāk, tad tevi ieceltu par Kuma muižas pārvaldnieku, — iedzeļ Teni- sons, kurš nespēj aizmirst Totsa piezīmi par taukaino zodu.

— Jā, man arī žēl, ka neesmu piedzimis mazliet agrāk, tad man nevajadzētu skatīties uz tavu muļķīgo ģīmi un taukaino zodu, — atbild Totss, — Sekrona cilts grāmatā ir rakstīts, ka šīs pils cēlājs Krisostoms Zom- merfelts bija tas, kurš … gadā . . . gadā . . .

— Oho, tu pat atceries gadus, — kāds brīnās, bet brīnās priekšlaicīgi, jo gada skaitli, kurā Krisostoms Zommerfelts uzcēlis vecā Kuma pili, stāstītājs tomēr aizmirsis.

Taču tā nav liela bēda: tas katrā ziņā notika zviedru laikos, un daži gadi uz priekšu vai atpakaļ neko neiz­šķir. Ja jau viens otrs mēdz stāstīt notikumus par tiem laikiem, kad velns vēl bijis mazs bērns un Kalevipoega nemaz vēl nebijis, tad kādēļ Totss šīs pils celšanu ne­varētu attiecināt uz zviedru laikiem.

— Ka tur senāk stāvējusi pils, — stāsta Totss, neno­saukdams gada skaitļus, — to jūs, ķēmi, varat redzēt no tā, ka kapličas mūris apakšā ir vairākas pēdas biezs, kamēr uz augšu tas kļūst aizvien plānāks un plānāks. Cilvēka galvas augstumā tas ir tikai pāris ķieģeļu biezumā, un, kad ārpusē pieklauvē ar pirkstu, tad iekšā visu var dzirdēt. Kapliča uzcelta uz pils pamatiem, un trīs pēdas no rietumu kakta ir tieši tā vieta, no kurienes Rozalinde iekrita fon Jāņtārpiņa, nē, fon Sīpoka rokās.

— Krisostoms Zommerfelts … — viņš grasās turpi­nāt, bet pēkšņi atskatās un ierauga, ka Tomings viņam aiz muguras visādi māžojas un rāda ragus.

— Totsam ir kļuvusi vaļīga tā skrūve, kas satur ci­tas skrūves, — kāds smiedamies iesaucas un ātri aiz­skrien. Drošs paliek drošs, jo Totss savā niknumā var patiešām mest ar bluķi, un, ka tad galva pārplīsīs un bluķis paliks vesels, par to nav ne mazāko šaubu.

— Nu labi, — saka Savādnieks, novērsdams sarunu uz citām lietām, — lai nu paliek visi šie kumi un je- ķimi, labāk parunāsimies nopietni. Saki, Tots, — kāpēc tavs tēvs grib tevi tik ātri vest uz mājām un laist ga­nos? Nē, nē, nedomā, ka es zobojos. Kā jau teicu, pa­runāsimies nopietni. Es jautāju tāpēc, ka bez tevis man būs garlaicīgi, nebūs neviena, kas taisītu jokus un pakaitinātu ķesteri.

— Kāpēc, kāpēc… — Totss īgni atrūc. — Tapec, ka ganu puika, sātans, saslima un neviena cita nav pie ro­kas. Aplipis ar šarlaku, nejēga; diez vai maz atžirgs. Nu un tāpēc jāgana man.

— Bet, kad neatžirgs, tad ganīsi visu vasaru?

— Velns zina. Visu vasaru jau nu neganīšu. Aiz­bēgšu kaut kur. Pāris nedēļu paganīšu, tad laidīšos lapās.

Totss nodur galvu. Tikko iesākas saruna par ganos iešanu, viņa garastāvoklis, kas īsu mirkli bija kļuvis možāks, noslīd atkal līdz nullei; pat balss kļūst skumja un tāda kā aizlūzusi.

— Ko nu bēdājies, Tots, — kāds mierina, kuru, kā redzams, aizkustina citu bēdas. — Lopu ganīšana nav nekāds negods. Ganos ir gājuši pirms tevis un arī ies pēc tevis.

— Pareizi, pareizi! — citi piekrīt.

— Nē, nu skaidrs, — Totss atbild, — bet Strupais Juris, sātans! …

— Kāda tev vairs daļa par Strupo Juri, ja būsi ganos?

— Tā jau ir tā bēda, ka tad man par viņu vairs ne­būs nekādas daļas. Pārāk negaidot pienāca šī ziņa. Būtu zinājis agrāk, tad es būtu . . . Nē, mans vecais to­mēr ir īsts dulburis: nevarēja pateikt agrāk, ka puikam piemetīsies šarlaks. Nu uzreiz …

— Pagaidi, pagaidi, kā tad tēvs varēja paredzēt, ka gans saslims. Un kas tev ar ķesteri vēl kārtojams? Pa visu garo ziemu esi diezgan izķīvējies. Ko?

— Es viņam būtu atmaksājis par visu. Atcerieties, cik bieži viņš mani lamāja un paturēja pēc stundām. Kā viņš mani ēda! Kā viņš mani visu ziemu grauza!

— Tiesa kas tiesa! — atsaucās zēni. — Nūja, bet tagad tur neko nevar darīt.

— Tur jau ir tā nelaime! Nē, nu, ķēmi, dažās stun­dās es vairs neko nevaru izdomāt. Cerēju, ka būs atli­kusi vēl kāda nedēļa, sak, gan jau kaut ko izgudrošu, ka Strupais Juris mani vēl ilgi atcerēsies, bet tagad viss vējā.

Totsam taisnība. Totsam ir tiesības būt neapmierinā­tam. Ķegļu sitēji beidz spēlēt un arī sapulcējas ap Totsu. Viņu vidū ir arī Arnis Tali. Sis zēns pēdējā laikā manāmi atspirdzis. Tagad viņa bālos vaigus rotā sārtums, acis raugās droši un līksmi. Viņš smiedamies stāsta, ka viņu komanda jau esot atmetusi visas cerī­bas uzvarēt, bet pēdējā mirklī tomēr pieveikusi preti­nieku. Ieraudzījis zēnu pulkā Totsu, viņš apstājas un ieklausās.

— Ja nevarēšu neko citu izdarīt, — Totss nolemj, — tad iedzīšu ganāmpulku viņa dārzā — lai noēd un sabradā visu juku jukām kā biezputru ar kāpostiem. Gan tad viņš zinās!

— Kas noticis? Kas noticis? — vaicā jaunpienākušie cits caur citu.

— Totss rīt brauks uz mājām, — viņiem atbild.

— Jā, es nu aizeju, — Totss skaļi saka. — Nekas, gan kādreiz atnākšu jūs apciemot. Svētdienas vakaros, vai kā … Aiztriekšu pirtnieci ganos un pats atnākšu šurp. Tad padomāsim, kā šo Strupo Juri izjokot. Tā atstāt to nevar.

— Nevar, nevar! — zēni piebalso.

Šķiršanās brīdim tuvojoties, visu simpātijas pieder Totsam. Protams, to lielā mērā veicināja viņa nomāk­tais garastāvoklis. Bez Totsa būs garlaicīgi. Lai nu Totss darīja ko darīdams, meloja vai nemeloja, bet viņš tomēr bija krietns zēns.

— Vai rudenī atkal nāksi skolā? — zēni jautā.

— Velns sazina, kur es būšu rudenī, — Totss at­teic. — Sāc nu atkal ar ķesteri plēsties. Visu ziemu skandināja, ka es turoties it kā uz naža asmens un ne­rūpējoties par savu dvēseli. Piķis sazin, ko viņš atkal izdomās rudenī. Var gadīties, ka atnākšu, ja Krievijā nedabūšu vietu.

Tagad daži pasmaida, taču neviens vairs nedomā par viņu zoboties. Šķiršanās brīdis ir pārāk nopietns, un tāpēc zēni aizmirsuši jebkuru vieglprātību. Patie­sību sakot, pret Totsu nevienam nav naida, ne arī vecu parādu, kas būtu atmaksājami. Gadījās jau .. . Bet daži citi ar savu divkosību un sūdzēšanos bija daudz nejau­kāki par viņu.