Oskars Lutss - Pavasaris

Ai, un uz turieni aizbrauca Murkšķis!

Un viņš, Savādnieks, paliek šeit! Kāpēc viņš vēl ir šeit?

Savādnieks gausi soļo uz skolas pusi un krata galvu.

Pēc stundu beigām atbrauc kalps, lai aizvestu Totsu.

— Jā, zēni, — saka Totss, — nekas nelīdz — ir jāiet. Jāiet, ganu zēns aplipis ar šarlaku.

— Pielūko, ka pats arī nedabū šarlaku, — viņu brī­dina.

— Nieki, ko šarlaks man var padarīt, — Totss at­bild. — Šarlaks jau nav tik traks kā Strupais Juris. Hā, gan Strupais Juris vēl redzēs …

— Ko viņš redzēs?

— Gan jūs redzēsiet, ko viņš redzēs. Naktī, kad saimnieks gulēja, atnāca nelabais un apsēja dobes ar biezputru un kāpostiem.

— Ko, ko?

— Cietiet klusu, ķemi, saule visu izcels gaisma, ka bija tajā dziesmā, ko mēs mācījāmies. Un, kad saule to visu cels gaismā, tad ķesteris aiz dusmām kļūs melns. Gan jau es atnākšu palūkot, ko jūs te darāt; tad jums visu izstāstīšu. Es jums varētu pateikt tūlīt, bet jūs, ķēmi, palaidīsiet vēl muti, un tad šai padarīšanai vairs nebūs pietiekoša skaļuma. Tādas lietas jātur zem no­slēpuma segas, ka melnsvārcis .. . vārdu sakot: tagad es aizbraucu.

— Vai rudenī nāksi atpakaļ?

— Jupis viņu zina. Katram kokam ir divi gali. Būtu Strupais Juris drusku prātīgāks un mitētos reiz šķen­dēties, tad varbūt nāktu. Bet, kas zina, kā būs rudenī.

Pasaule ir liela un plaša, un Krievijā vajadzīgi muižas pārvaldnieki, varbūt laidīšos turp. Bet, ja nedabūšu labu vietu, — sliktu es, protams, nepieņemšu — tad varbūt nākšu. Praščai! Dzīvojiet tik labi, cik vien varat, un atnāciet kādreiz uz Aizpuriem, es jums parādīšu savu suni; tas ir tas pats kucēns, kuru pirms svētkiem biju atnesis uz skolu. Viņš tagad ir liels kā teļš un staigā uz pakaļkājām. Praščai!

— Praščai, praščai, Tots! Rudenī nāc atpakaļ!

— Nūja, ja nedabūšu vietu, tad nākšu.

Totss soļo uz ratu pusi, taču atskatās vēlreiz.

— Kas ir? — jautā pavadītāji.

— Kīrs, sātans, palika nenopērts.

— Ha-ha-ha! — zēni smejas. — Kīr, panāc šurp, Totss tevi grib iepērt.

Kīrs stāv uz priekšnama sliekšņa un rāda Totsam dūri. Kad Totss pēkšņi pagriežas uz Ķīra pusi, viņš iebēg klasē.

— Lai nu paliek, — saka zēni, — rtnjenī atmaksāsi par visu ar uzviju.

— Lai iet! — atbild Totss un ierāpjas ratos.

Kad zirgs sāk iet, viņš pieceļas stāvus un aizsmakušā balsī dzied:

— Man pīpe piķa melnumā, Bet vienmēr pietrūkst tabakas. Tad purvā sūnas salasu Un priecīgs dūmu uzvelku.

— Vareni, vareni! Lieliski! — sauc zēni.

Tad Tots-s aizbrauc.

Izbraucot pa vārtiem, Totss rūpīgi pēta dobes, it kā vēlēdamies ar savu skatienu ieurbties zemē un redzēt, kādu drazu viņš tur sakaisījis.

Zēni smiedamies noskatās viņam pakaļ: aizgāja šis varonīgais zēns un lielais zobgalis.

— Tots! — pēkšņi iesaucas Savādnieks. Totss at­skatās.

— Pieturi!

— Tprr! — Totss aptur zirgu. — Ko tu gribi?

—- Panēm līdzi!

— Nāc!

— Pagaidi!

Savādnieks ieskrien guļamistabā, uzliek cepuri, uz­velk mēteli un ar kokli un grāmatu sainīti rokās iznāk atkal sētā.

— Pagaidi! — viņš vēlreiz uzsauc Totsam. — Es tūlīt nākšu. Tikai paķeršu vēl maizes kuli.

— Uz kurieni tad tu? — citi brīnīdamies jauta.

— Uz mājām, uz mājām!

— Vai tiešām?

— Nudien.

— Bet ķesteris?

— Sakiet, ka dabūju šarlaku, — Savādnieks atbild smiedamies un iznes no pieliekamā maizes tarbu.

— Sakiet, ko gribat, bet es laižos projām. Kaut jūs zinātu, cik skaisti tagad uz ezera! Pēc gultas un skapja atbraukšu vēlāk. Ardievu, ardievu! Varbūt rudenī atkal redzēsimies.

— Vai tu tiešām aizej, Savādniek?

— Es aizeju. Ko es te iesākšu. Totss mani kādu ga­balu pavedīs.

— Kāpēc tu neaizbrauci kopā ar Kuslapu?

— Neienāca prātā. Vai, vai… Pats nezinu, kāpēc neaizbraucu.

— Kas tā ir par sērgu, ka šodien visi aizbrauc? — zēni brīnās. — Veseli trīs reizē! Lai nu tie citi-—bet Sa­vādnieks! Savādnieks! Kas šim par steigu!

— Varbūt joko, — daži nospriež.

— Nē, nejoko, — citi atbild. — Aiziet.

Savādnieks pieskrien pie Totsa un ielec ratos. Tad

abi pieceļas stāvus, sauc palicējiem — urrā! — un vi­cina cepures. Drīz viņi nozūd no skatītāju acīm.

Beidzot skolniekus atlaiž uz mājām. Lūgšana un ķes­tera pamācības. Lai viņi nekad neaizmirstot, kas viņiem šai skolas gadā iemācīts. Lai vienmēr atceroties skolo­tāju vārdus un cenšoties vadīties no tiem.

Skolēni atvadās cits no cita. Pagalmā gaida vedēji. Mantas tiek iznestas un ieceltas ratos. Zem skapjiem uziet veselus peļu midzeņus, tāpēc pa.naktīm tie sātani tik briesmīgi spiedza! Zirnekļiem sākas īstas nedie­nas — viņu tīklus saplosa, pašiem jāizklīst, ja negrib dabūt galu. Daudzas sen nozudušas mantas ierauga dienas gaismu, pat nauda mētājas kaktos.

Guļamistabā, kur agrāk stāvējušas gultas, vāļājas divas vecas cepures, zeķe, papīra strēmeles un spoguļa lauska. Pieliekamā grīda piekaisīta ar vecām burtnīcu lapām. Uz dažas lapas nozīmīga vieta ierādīta sarkanai tintei, un daža laba raksta beigās lepni izslej galvu ķeburains divnieks, turpat kaktā mētājas appelējuši maizes gabali un kauli. Bet klasē vecais sienas pulk­stenis gausi nosit divpadsmit, it kā vēlēdamies sacīt: tādu kravāšanos esmu redzējis bieži, es te nesaskatu vairs nekā jauna, mazie draugi. Ejiet vien, ejiet, gan jau rudenī atgriezīsities un vakaros atkal stāstīsiet par spokiem un velniem; ja vien es tikmēr … Jā, jā, visādi var gadīties, esmu jau ļoti vecs un vārgs.

Pēc kāda laika skolas telpas ir tukšas. Tur, kur agrāk bija tfk daudz trokšņa un dzīvības, tagad klusums iz­pleš savus neredzamos spārnus.

Skolotājs pagalmā aizvada pēdējos braucējus.

— Ardievu, ardievu, Tenison! Ardievu, Kesamā un Toming! Laimīgu ceļu, mazais Lēsta! Pa vasaru pa­audzies lielāks. Sveiki, sveiki, Kīr! Nu, mēs jau bieži redzēsimies, esi jau tepat tuvumā. Ahā, Jerveotss . . . Pamācies vēl vienu ziemu, ja vien iespējams. Kas par to, ka esi jau liels puisis, nieki — pat veci vīri iet skolā. Ari Vipers solījās nākt. Ardievu, ardievu, Viper! Kas centīsies — tas tiks uz priekšu. Un tu, Tali, neaizmirsti, ka svētdien ir vijoles stunda. Noteikti atnāc, citādi aiz­mirsīsi, ko ziemā iemācījies! Laimīgu ceļu, laimīgu ceļu. Un vienmēr galvu augšā . . . Droši un priecīgi uz priekšu. Gan jau reiz pienāks laiks, kad … kad …

Skolotājam pār vaigu norit asara. Viņš ieiet klasē, nostājas starp tukšajiem soliem un ilgi domā.

— Aizgāja! Aizgāja tie, kas viņam reizēm gan sa­gādāja rūpes, bet tomēr bija tik mīļi.

— Nu, ko tu vēl gudro? — Tēle jautā Arnim, kurš domīgi raugās uz upes pusi.

— Skatos . . . Tur upe …

— Nu un tad? Vai tad tu upi neesi redzējis? Atnāc šodien uz Rajām apskatīt jauno māju.

— Jā … Es nezinu .. . Mājās …

— Kas tev ir mājās?

— Puķes … Pļava . .. Saule …

Pēkšņi viņš ielec ratos un aizbrauc. Uz Tēli pat ne­paskatās.

— Ātrāk, Mārtiņ, uz mājām! Redzi, kāds jauks laiksl

— Nu paskat, kāds! — īgni nosaka Tēle.

Šoreiz beigšu. Un, ja dieVs dos spēku un veselību, tad ceru, ka mēs par saviem jaunajiem draugiem dzir­dēsim arī nākotnē.

AUTORA PĒCVĀRDS