Oskars Lutss - Pavasaris

Pie sēšanas izvēlas izveicīgākos zēnus: darbs ir at­bildīgs. Starp citu, arī Totss ļoti vēlas sēt.

— Sēj, sēj! — saka ķesteris. — Bet dari tā, ka es ierādīju. Tikai necenties atkal izdarīt labāk, nekā es darīju, tad izies greizi.

Sējēji stājas pie darba. Zēni, kaisīdami sēklu dobēs, lēni virzās uz priekšu. Ķesteris staigā šurpu turpu un dod norādījumus un pamācības. Sāds darbs zēniem bū­šot par lielu svētību: turpmākā dzīvē tas viņiem notefkti noderēšot.

— Noteikti noderēs, — Totss domās atkārto.

Viņš pagrābj no vienas burkas, no otras, no trešās un nemitīgi pār plecu vēro ķesteri. Kaut kas notiek, Totss atkal kaut ko brūvē. Savādnieks to nomana pēc viņa satrauktā skatiena, bet, ko viņš īsti dara, — rādīs laiks.

Nākdams no dārza, Totss pasauc Savādnieku sāņus, satver viņa svārku pogu un klusi jautā:

— Savādniek, vai tu proti turēt muti?

— Kā tad es neprotu, ķēms, — atbild Savādnieks, zobgalīgi uzsvērdams Totsa mīļāko izteicienu «ķēms».

— Redzi, — saka Totss, — mēs vakar norunājām, ka Strupajam Jurim vajadzētu izspēlēt vienu numuru.

— Nu?

— Kas par «nu»? Es jau izdarīju.

— Ko tu izdarīji? Nē, es redzēju gan, ka tu rosījies, bet neievēroju, ko …

— Es, — Totss iečukst Savādniekam ausī un nemie­rīgi paskatās apkārt. — Es sajaucu visas sēklas kopā, visas, kādas vien tur bija, un iekaisīju dobēs. Kad iz­augs, lai tad Strupais Juris lauza galvu, kas tur aug.

— Ko? Ko? Visu sajauci?

— Jā, visas sēklas sajaucu kopā. Viena sauja gurķu, otra burkānu, trešā biešu … vēl zirņi un pētersīļi, un sīpoli —viss juku jukām.

— Paskat, nelabais!

— Nē, nu, ķēms, kas es par nelabo.

— Mēs jau vakar to nolēmām.

— Tiesa gan, bet… Saki, viens velns! Kad ķesteris uzzinās, viņš tevi nomizos ka liepai lūku.

— Kā — lūku, nu . .. Kā t' šis to uzzinās, ja tu ne­teiksi.

— Nūja, bet sēja tikai četri zēni. Tad viņš apvainos mūs. Tu šodien aiziesi.

— Nē, nu, protams', ka es aiziešu, tas tiesa, bet… Bet sakiet, ka jūs nezināt, kas izdarījis. Sakiet, ka var­būt pa nakti kāds būs iesējis vēl otrreiz. Un, ja viņš vaino mani, — lai vaino! Ko šis vairs padarīs. Viņš taču nenāks uz ganībām. Un, ja nāks, uzrīdīšu suni, lai sa­plēš bikses.

— Tu velna dvēsele, Tots, ha-ha-hā! — Savādnieks smejas.

— Kas par Zodomu un Gomoru tur iznāks, to es lab­prāt gribētu redzēt.

— Ķēms, vai tad es negribētu redzēt. Gan jau kād­reiz atnākšu. Protams, ķesterim acīs nerādīšos. Traki gan, ja ganu puika atveseļosies pirms skolas beigām, man būs jānāk atpakaļ, un tad viņš mani ņems priekšā. Bet es vairs nenākšu atpakaļ, tāpat paklaiņošu apkārt un teikšu, ka biju skolā. Rudeni, tad varēs atkal nākt, tad …

— Tad tavi sējumi būs nogatavojušies. Bet varbūt arī pēriens būs jau gatavs. f

— Nu, ar laiku aizmirsīsies.

Totss un Savādnieks būtu vēl turpinājuši sarunu, te kāds iebrauc skolas pagalmā. Tas ir Kuslapa tēvs. Kus­lapu vedīs projām. Viņam jāiet ganos.

— Oho, — nopriecājas Totss, ieraudzīdams vedēju, kura kustības viņš ziemā tik labprāt mēdza atdarināt, — tad jau nekas, tad jau šodien aizies arī citi. Velns, ja pēkšņi visi zēni saņemtos un laistos uz mājām, lai tad ķesteris plāta rokas.

Kuslapa mantas iznes ārā un iekrauj ratos. Kuslaps nevienam nesaka ne vārda, pat neatsveicinās. Viņš ātri uzrāpjas uz vezuma un tup kā dzeguzēns. Lai ved, kur grib, viņš ir ar visu apmierināts, viņš darīs visu, ko pa­vēlēs, lai tikai viņu nesit un negrūsta.

Arnis stāv uz sliekšņa un domā. Cik sen tas bija, kad Kuslapu atveda uz skolu, tagad viņš jau aizbrauc. Bija auksta janvāra diena; Kuslaps savā lielajā kažokā iz­skatījās sīks kā ābecnieks.

«Kā gan māte uzdrošinājusies tādu sūtīt skolā?» Arnis bija nodomājis. Tagad jau Kuslaps pusgadu ap­meklē skolu un ir pastiepies garumā. Savadi, cik ātri pagājis laiks; it kā tas būtu noticis tikai pagājušajā ne­dēļā, kad viņu dzenāja pa pagultēm. Ja, laiks rit… Drīz viņi visi izlidos, jo sāksies vasaras brīvdienas. Savādnieks soļo vezumam blakus uz vārtu pusi.

— Ej vien, ej, Murkšķi, — viņš saka, — es ari drīz nākšu. Ilgi jau te nepalikšu.

— Tējkanna un cukurs ir skapītī, apakšējā plauktā,— atbild Kuslaps.

— Labi, labi, gan es atradīšu, — atteic Savādnieks.

— Es tev atnesīšu konfektes un baltmaizi, kad atnākšu. Tikai sagatavo makšķeres; brīvajā laikā iesim zvejot. Brauc vien, brauc, nebēdājies, es arī drīz nākšu uz mā­jām. Laimīgu ceļu!

— Kāda tev vajadzība iet uz mājām? — jautā Tēle, kas kopā ar klases biedriem pastaigājas pagalmā.

— Nu, ko es te vairs darīšu, — atsaka Savādnieks.

— Kuslaps aizbrauca …

— Vai tev žēl Kuslapa?

— Jā. Kuslaps bija krietns zēns.

— Kāpēc tad tu nebrauc ar viņu reizē? Savādnieks noskatās, kā Kuslaps aizbrauc. Šķiet, it

kā viņš gribētu to saukt atpakaļ, Tēle ar savu biedreni paiet mazliet tālāk, tad atgriežas viena un klusu saka Savādniekam:

— Ja tu ar rēķināšanu netiec galā, atnāc uz Rajām, es palīdzēšu.

— Ko nu par rēķināšanu, — Savādnieks atmet ar roku, — gan jau es pats … Bet man te vairs nepatīk, kad nav Kuslapa. Garlaicīgi. Totss arī šodien aiziet… Ko es te darīšu?

— Kāds tu jocīgs! Pat Totsa šim ievajadzējies — briesmīgo Kentukijas Lauvu. Kas tev šodien noticis?

— Aiziet visi labākie zēni.

— Brīnums gan! Atradis labumus! Ja tu baidies par rēķināšanu — es tev izrēķināšu.

— Ai, nē! Ko es tur baidīšos — ņemšu kādudien kā­jas pār pleciem un projām uz mājām.

— Vai tu negribi pastaigaties pa kapsētu? Ir tik jauks laiks; vakaros …

— Esam jau diezgan staigājuši …

— Vairāk negribi?

— Nē, tā kā negribētos vis …

— Ko tad tu gribi?

— Uz mājām.

— Kāda lellīte, šis grib uz mājām!

Tēle sadusmota aiziet. Paskat, kāds! Kuslaps šim dārgāks nekā viņa, Tēle. Muld vien, tāpēc jau nekur vēl neaizies. Gan jau viņi vēl dažu labu vakaru pastaigā­sies pa kapsētu. Ik rītus viņa atnesīs Savādniekam uz­devumu un paslepus iespiedīs saujā, zēns ir kautrīgs, neuzdrošinās atzīties, ka rēķināšana viņam sagādā rū­pes, lai nu paliek, viņa, Tēle, saprot, no kuras puses vējš pūš, bet neies jau izpļāpāt. Gan jau viņa izkārtos, ka zēns paliks skolā līdz pat pēdējai dienai.

Savādnieks stāv, kur stāvējis, un domīgi noskatās, kā draugs aizbrauc.

Kuslaps dodas uz mājām …

Jā, Kuslaps aizbrauks uz mājām un sāks ganīt govis ezera krastā. Ezers! Klusā laikā mirdz kā spogulis. Meldros lēkā asari, līcī pēkšķ pīles.

Gausiem spārnu vēzieniem \irs ūdens lido kaija. Otrā krastā sasaucas gani. Pāri ūdenim viss tik skaidri sadzirdams, it kā viņi būtu tikai dažu simtu soļu attā­lumā; pat sarunas var neskaidri dzirdēt. Tālāk starp kokiem pavīd mājas, vēl tālāk, ezera galā, baltā mui­žas celtne,. .. kā gulbis. Peldēties … Ai, cik smilšains un lēzens krasts pie ganībām! Dziļāk akmeņos linu mērkšanas vieta. Senāk ezerā mērcēja linus, arī tagad tur vēl redzama kāda izbalējusi linu sauja. Tagad starp šiem akmeņiem mājo nikni, melni vīri un ir gatavi ikvienam iekniebt pirkstā, kas uzdrošinātos traucēt viņu mieru. Vakarā pēc sauirieta tie izrāpo no akmeņu pa­ēnas un čāpo pa ezera dibenu. O, tie ir kāri uz pavasara svaigo zāli. Tālāk ezera dibens apsūnojis. Kā sūna čaukst un met burbuļus, kad tai uzkāpj ar kāju, un līgo­jas kā purvs. Dažreiz sūnā zem kailas pēdas sāk kus­tēties kāda radībiņa un mēģina izspraukties laukā — nevajag baidīties! … Tas ir tas pats spīļainais meln­svārcis. Vēja pūsma. Kā klusas trīsas pārslīd pār ūdeni. Tālāk šalkoņa … Un sīki vilnīši sitas pret rūsgano krastu. Bul-bul-bul … Viļņi briest, šalkoņa pieņemas, kaija brēc aizsmakušā balsī, it kā brīdinādama: irieties krastā, tuvojas vētra. Dunoņa. Baltas putu galotnes ce­ļas un plok, putas apšļaksta krastu. Mēness gaisma … Pār ezera līmeni slīd sudrabaina taka. Krastā mirgo ugunis. Koki snauž. Virs ūdēns līmeņa šūpojas ēnas. Tur ezers šķiet bezgalīgi dziļš. Tālumā dzirdami airu vēzieni…