Oskars Lutss - Pavasaris

Tas bija pārāk stipri sacīts. Visu viņš spētu panest, bet šādu apvainojumu, Tēlei dzirdot, — nē, tas tiešām bija par daudz. Viņš kā nosists bez spēka saļima solā. Arnis bija kārtīgs skolnieks, mācījās teicami, bet ķeste­ris bija sliktā garastāvoklī, un tāpēc vajadzēja atrast kādu, uz ko izgāzt dusmas.

Stunda beidzās, iesākās jauna, tā savukārt beidzās, un tā turpinājās, kamēr pienāca laiks doties uz mājām. Arnis bija visu dienu rātni sēdējis solā, nepārmīdams ne vārda ar saviem biedriem. Bet ko tas līdzēja? Viņam šķita, ka viss ir zaudēts. Kāda gan Tēlei interese turpi­nāt draudzību ar tādu nejēgu, ko skolotājs izsmēja vi­sas klases priekšā? Pēc stundām bērni priecīgi steidzās

uz mājām, klasē palika Arnis viens pats. Viņš gribēja nogaidīt, kamēr aiziet Tēle, un tad, neviena nemanīts, nozust. Taču pilnīgi negaidot apstākli mainījās. Pēc brītiņa klusi iezagās Tēle, uz pirkstgaliem pietecēja Arnim klāt un jautāja:

-— Vai tu nenāksi?

Arnis samulsa. Ko tādu viņš nebija pat uzdrīkstējies cerēt.

— Tūlīt iešu, — viņš aiz pārsteiguma sastostījās, tad ātri piecēlās, pakampa grāmatu nastiņu, un abi ātri aizsteidzās. Iedami pāri pagalmam, viņi ieraudzīja, ka Totss par katru cenu tiecās iztirgot Visakam to pašu stīpu, ko Arnis no rīta bija atnesis uz skolu. Totss bija nositis cenu līdz pēdējai iespējai, līdz vienai kapeikai, bet Visaks tikai raudulīgi vaikstījās un nevarēja no­lemt, ko darīt. Beidzot, kad Totss no savas puses vēl «piesvieda» vienu «dimantu», kā viņš mēdza dēvēt kādu nelielu akmentiņu, abi tirgoņi sadeva rokas.

— Ko tu pirmīt nosauci tam ķesterim Metuzāla vietā, kad viņš tik briesmīgi noskaitās? — jautāja Tēle pa ceļam uz mājām.

— Ak ķesterim? — Arnis atjautāja. — Tam Strupa­jam Jurim? Visi viņu sauc par Strupo Juri.

— Kāpēc tā?

— Nezinu. Laikam viņa auguma dēļ.

— Kā tu viņam teici? Met. . . met. ..

— Metāls.

— Kas tas ir?

— Kā lai es zinu. Totss stāstīja, ka tas esot tads melns koks, no kā indiāņi taisot šaujamos lokus.

— Ai, tas Totss taču ir viens īsts bandīts. Ko vien dara vai runā, visur tikai indiāņi un indiāņi.

— Tas tiesa, viņš īsts bandīts. Un vēl samuld visādus niekus … — Arnim likās, tagad ir pienācis īstais acu­mirklis nostiprināt savu stāvokli.

— Nūja, samuld tādas blēņas, ka pretīgi klausīties.

— Ko šis teica?

— Ko teica? Teica, ka gribot tevi precet!

Tēle tumši pietvīka. Sākumā viņa nedabūja ne vārda pār lūpām, bet, kad pirmais samulsums bija pāri, viņa pārlieku sajūsmināja Arni ar to, ka sāka šķendēties par Totsu.

— Skat, nešķīstenis, šis vēl man muldēs. Nosūdzēšu ķesterim, tad viņš tik dabūs piparus.

— Domāju, ka sūdzēties vis nevajadzētu, bet… — Arnis mierināja. Viņš baidījās, ja Tēle sūdzēsies, tad Totss iepīs arī viņu nepatikšanās.

— Nē, sūdzēties tomēr nevajag, tas nebūs smuki. Gan mēs paši viņu iemizosim.

— Kas tādu mežoni pievārēs, — Tēle šaubījās.

— Gan jau. Ja Tenisons nāks palīgā, tad pieveiksim kā nieku.

— Nūja, tad jau gan. Bet, ja Totss ies žēloties un sko­lotājs jautās, kāpēc jūs vinu piekāvāt, ko tu tad teiksi?

— Tad…

Te tev nu bija . . .

Ķeries klāt, pie kura gala gribi, iznākums ir viens un tas pats. Arnis saprata, ka Totsam nelīdz ne uguns, ne ūdens. Brītiņu tie abi soļoja klusēdami, tad Arnis atsāka:

— Vai tev šorīt, vienai ejot, nebija garlaicīgi?

— Bija gan. Kāpēc tu mani negaidīji?

— Es … es domāju, ka tu vairs negribēsi, ka eju ar tevi kopā.

— Kāpēc tad ne?

— Tu gribi? Rīt es atkal tevi gaidīšu.

— Protams.

— Bet, ja manā vietā būtu Totss, vai tu tad arī gri­bētu iet kopā?

— Nē. Ar tādu indiāni es nespertu ne soļa.

Ar to pilnīgi pietika. Arnis aiz prieka gandrīz vai iekliedzās. Viņš pavadīja Tēli līdz pat Rajas māju vār­tiem un tikai tad nogriezās uz taciņas, kas veda mājup. Rajas saimniece, rosīdamās pagalmā, pamanīja šo bruņniecisko rīcību un sacīja saimei:

— Ir gan tas Sāres Arnis labs zēns, pavadīja mūsu Tēli līdz pašiem pagalma vārtiem.

Paunveres baznīcas zvaniķis bija savāds vīrs. Ja viņam nebija nekā pārdodama, viņš centās kaut ko izlozēt, un, ja nebija arī ko lozēt, viņš dzīvoja pa krogu, dzēra un kāvās. Viena acs viņam jau bija izsista kautiņā, otra vēl turējās, bet ļaudis mēļoja:

— Ej nu sazini, cik ilgi turēsies arī tā otrā, gan jau izlidos no pieres kaula. Dodiet Liblem kaut simts acu, pēc gada vairs nebūs nevienas.

Lible uz šādām zobgalībām atbildēja:

— Ko nu melšat, vai es nāku pie jums nabagot pēc acu gaismas? Sargājiet vien paši savas ciparnīcas.

Nākamajā svētdienā, pēc tam kad Arnis atkal bija pavadījis Tēli līdz mājas vārtiem, pie delvera Libles atkal notika lielā izloze. Starp laimestiem atradās ari kāda veca pistole.

Tāpat kā visi ievērojamie tirgoņi ziņas par pirkša­nām un pārdošanām grābj no zila gaisa, tā Totss uz­zināja par šo darījumu. Arī viņš ieradās notikuma vietā. Totss paņēma tikai divas lozes un atlīdzināja to vērtību ar pāris saujām riekstu, bet ieguva pistoli. Vēlāk ļaudis runāja, ka Totss tur esot uzstājies kā liels vīrs: piesū­cies kā mārks, iespraudis cigāru ģīmī, dancojis un kliedzis «juhei!». Taču tam visam ir mazāk svarīga nozīme. Atgriezīsimies pie skolas.

Pirmdienas rītā no mutes mutē klīda baumas, ka Totss laimējis pistoli. Vēsts izplatījās ātri. Kad Totss ieradās skolā, bērni viņu sagaidīja ar gavilēm, Totss kļuva par dienas varoni. Kur vien viņš parādījās, visur viņam sekoja vesels bars zēnu un meiteņu, kas kāroja aplūkot neparasto ieroci. Totss ļoti labi apzinājās, cik viņš

ieverojams, un visādi centas arī pienācīgi uzvesties, jo ik pēc brītiņa atkārtoja:

— Jā, puikas! Drīz jūs mani vairs neredzēsiet. Ko es te sēdēšu kā piesiets, kas man nekaiš nobungāt kādu sarkanādaino.

Protams, to jau varēja sagaidīt, šāda Totsa izturēša­nās izraisīja vēl lielāku cieņu viņa biedru vidū. Lai pie­nācīgi atzīmētu šo notikumu, Totss apsolījās pēc stun­dām izšaut ar savu «rībinātāju». Kam patīk, tie var palikt un noskatīties, kam ne, laipni lūdzu, ejiet mierīgi mājās. Viņš nevienam neuzplijās. Savā piesardzībā Totss nonāca pat tik tālu, ka nobrīdināja bailīgākos: viņa «rībinātāja» šāviens esot tikpat varens kā lielga­balam, un to varot sadzirdēt aiz divdesmit verstīm. Kam vārīgas ausis, tiem tās aizkritīšot, kam tās vēl vārī­gākas, tiem sākšot strutot. Tā nu visi ar nepacietību gaidīja, kad beigsies stundas. Kad šis brīdis pienāca, tad neviens vairs nedomāja par mājām, neviens taču negribēja būt zaķapastala. Totss apsēdās pagalmā uz soliņa, izņēma no kabatas «rībinātāju», nolika sev bla­kus un uzbrēca:

— Jūs man pielūkojiet, sātani, neaiztieciet! — tad sameklēja pulvera ragu (tā bija avīžpapīra turziņa, kurā iebērta saujiņa medību pulvera) un nolika blakus ierocim. Citi, elpu aizturēdami, vēroja viņa izdarības. Tikai viens otrs uzdrošinājās ieklepoties vai izšņaukt degunu. Totss rīkojās. Viņš atvāza lielo kabatas nazi, kuru dēvēja par tomahauku, un satvēra šķērsām mutē. Uz zēnu jautājumu, kāpēc viņš tā dara, Totss pa­skaidroja:

— Ekur ķēmi, jūs jau nekā nezināt. Kamēr es lādēju ieroci, man no muguras var uzbrukt tūkstotis sarkan­ādaino. Piesardzība nekad nav par ļaunu.