Oskars Lutss - Pavasaris

Viņš nogriezās no ceļa un iegāja birzī, kas sakas

turpat pie krustcelēm un pletās gandrīz līdz pašam Rajas pagalmam. Apsēdās uz bērza celma un nogrima pārdomās.

Taču, kad bēdas ir vissūrākās, tad arī mierinājums nav tālu. Pa lielceļu tuvojās Kristjāns Lible, Paun- veres baznīcas zvaniķis. Piesūcies kā mārks, kā viņš pats mēdza izteikties, Lible grīļojās uz saviem tievajiem kātiem un cīnījās ar neredzamiem ienaidniekiem. Katrs koks vai krūms viņam šķita kāds ļaundaris. Viņš šķen­dējās vienā laidā:

— Pagaidi, tu elles prauls, ņemšu un ietriekšu tev degunu pakausī! — Vai arī:

— Gan es tev parādīšu!

Kad Lible tuvojās Arnim un ieraudzīja viņu sēžam uz celma, viņš ātri sāka klunkurēt uz to pusi un jau pa gabalu sauca:

— Nu tu man esi rokā, razbainiek! Nu tavas dienas ir skaitītas!

Arnis palika mierīgi sēžam. Viņš jau sen pazina Libli un zināja, ka tas nav sevišķi bīstams. Arī Lible saprata, ka Arnis nav nekāds razbainieks, kuru viņš vajā, bet Arnis, un sāka žagodamies stāstīt:

— Hik, ahā, skat, tas jau ir Sāres jaunais saimnieks. Atnāci laikam apraudzīt mežu, sak, vai viss kārtībā, vai kā, hik .. .

— Nē, es nāku no skolas, — Arnis atbildēja.

— Ak no skolas? Vai Strupais Juris šodien atka! bauroja, hik?

— Bauroja gan.

— Nūja, kā gan citādi. Pat pie kroga varēja dzirdēt, kā šis ārdījās, hik. Eče, Karpas Janka man tūlīt teica, sak, ej un uzmauc stīpu tam pūslim, citādi vēl pār­sprāgs aiz dusmām, nejēga, hik, hik, hī-ī-k.

Libles stāsts uzjautrināja Arni. Viņš atbildēja:

— Nepārsprāga vis.

Kristjāns Lible, trīsdesmit sešus gadus vecs vīrs, pēc tautības pusigaunis, puslatvietis, turpināja sarunu, pa­pildinādams to ar neskaitāmiem «hikiem»:

— Nūja, hik, daudz jau netrūka, ka būtu pārsprādzis.

— Ai, nē, tāds vis nepārsprāgs, — Arnis noliedza.

— Tiesa gan, tāds tik lēti nepārsprāgs, tam, nešķīs­tenim, bieza āda. Mana nelaiķe māte vienmēr teica, ja no šitādas ādas iztaisītu nēšu siksnas, tās nepārtrūktu līdz pastarai dienai, hik.

Arņa garastāvoklis sāka uzlaboties. Lible, kaut arī tam patika tirgoties un iedzert, tomēr bija varens zobga­lis. Ar Libli vajadzēja mācēt apieties. Kas viņu nekai­tināja un centās ar viņu sadzīvot, tas dabūja izsmieties pēc sirds patikas. Degvīnu viņš nemangoja, to parasti nopirka pats. Kad nebija naudas, paņēma uz parāda, kad vairs nedeva uz parāda, ieķīlāja krodziniekam ap­ģērbu un bija gatāvs vai gluži kails cilpot uz mājām.

Abi tāpat pasēdēja brīdi «sausā», kā Lible mēdza izteikties, tad zvaniķis izņēma no kabatas degvīna pu­deli, iedzēra un sacīja:

— Laiku pa laikam jāiesmērē, citādi vēl aizdegsies. Kas gan ir cilvēka mute — viena gruntīga mašīna.

Viņš piedāvāja pudeli arī Arnim un mudināja iedzert. Sākumā Arnis atteicās, bet zvaniķis uzmācās kā miegs, un mazais zēns beidzot nodomāja: pamēģināšu ar.

Viņš nogaršoja. Degvīns bija briesmīgi sīvs. Arnim likās, it kā viņš būtu ierijis uguni. Taču, lai neizrādītu savu mazdūšību, viņš varonīgi izturēja pārbaudi un pat nenosplāvās. Zvaniķim šāda vīrišķība varen iepatikās. Viņš nerimās uzslavēt Arni. Tad Lible atkal «ierāva» vienu malku un pasniedza pudeli zēnam. Arnis gan pre­tojās, bet iedzēra. Un tā viņi tur abi sēdēja birzī —- viens jauns, otrs vecs, dzēra degvīnu un smēķēja. Arnis pēc pirmā malka uzmeta vēl pāris «ugunīgo». Kad viena pudele bija tukša, sadabūja otru un ieturējās, kā vīriem pieklājas. Pēc pusstundas abi aizmiga. Bērzi šalca un dziedāja viņiem šūpuļa dziesmu.

Bija jau vēls, bet Arnis vēl ne­nāca un nenāca. Sāres saim­niece, Arņa māte, kļuva nemie­rīga.

— Nesaprotu, — kur tas pa­laidnis varēja aizķerties? —

viņa teica savam vīram, Arņa tēvam.

— Kur t' šis paliks. Būs vēl sadomājis skolā pārgulēt pa nakti, — viņš atbildēja.

— Savādi gan. Viņam pat ēdamā nav līdzi. Varbūt kas atgadījies ceļā?

— Nieki… Gan pārnāks.

Kad Arnis tomēr vēl nepārnāca, māte devās uz Rajām apjautāties, vai viņu Tēle jau mājās. Tēle bija mājās. Uz jautājumu, vai viņa kaut ko nezinot par Arni, Tēle atbildēja, ka esot šo redzējusi skolas pagalmā kopā ar citiem zēniem. Vairāk viņa nekā nezināja. Tēle vēl pie­bilda — viņai licies, ka šodien zēniem bijis kas sevišķs padomā, jo visi stāvējuši, degunus cieši kopā sabāzuši, un neatlaidīgi kaut ko pētījuši. Viņa gājusi pavisam tuvu garām, bet nekā neesot pamanījusi. Arņa māte devās uz mājām un gaidīja vēl kādu laiku. Taču mātes sirdij nav miera, ja tā reiz sākusi baiļoties par savu bērnu. Nē, viņa nerimās un beidzot aizgāja arī uz skolu apjautaties. Skolā daži zēni, kas bija palikuši turpat pārnakšņot, viņai pastāstīja, ka Arnis jau sen esot aiz­gājis, neko tuvāk neviens nezināja. Visaks domāja, ka Arnis būšot nokļuvis Muļķa Mārtiņa nagos. Muļķa Mār­tiņš pēdējā laikā te bieži klaiņojot apkārt. Nu Arņa mā­tes sirdi atkal pārņēma bailes. Muļķa Mārtiņš bija liels un spēcīgs kā ozols, viņš mūžīgi kaut ko melsa par nez kādām skrūvēm un mašīnām un vienreiz tiešām esot dzi­nies pakaļ kādai skolas skuķei. Meitenei gan izdevies aizmukt, bet viņa no pārbīļa saslimusi. Tāpēc bērni,

mājās ejot, no viņa baidījās un, ieraugot nākam pa ceļu kādu gara auguma vīru, visi jau pa gabalu mēģināja saskatīt, vai tikai tas nav Muļķa Mārtiņš.

Arņa māte žigli vien steidzās uz mājām. Ceļā viņa pie sevis ik pēc brītiņa atkārtoja:

— Kur gan viņš varēja palikt, muļķa bērns? Kur gan viņš varēja palikt, muļķītis?

Mājās arī kalps sāka bažīties, sak, te kaut kas vairs neesot kārtībā, un beidzot vēl piebilda:

— Ej nu sazini, varbūt Muļķa Mārtiņš tiešām sācis zēnu trenkāt un šis aiz bailēm diezin kur aizmucis. Būs ieskrējis vēl purvā un apmaldījies.

Kalps bija ar Arni lielos draugos. Viņš zināja tūkstoš stāstu par velniem un vilkačiem, un, kad tiem gadījās pārlaist nakti pieguļā, šiem stāstiem nebija gala. Tikai pašā rītausmā tie aizmiga pie dziestošā ugunskura. Ar­nim vienmēr bija līdzi lielais kažoks, un, kad kļuva vēss, kalps viņu satina tajā tik pamatīgi, ka ārā palika tikai degungals. Aizmiegot kažoka stūrus pamīšus pavilka zem sāniem, un tad Arnis izskatījās pēc īsta roņa. Tā radās izteiciens, ko viņi vienmēr atkārtoja, gulēt ejot:

«Tagad spēlēsim roni.»

Kalps par sava jaunā drauga pazušanu bija ne mazāk nobažījies kā Arņa vecāki. Arī viņu pārņēma satrau­kums, viņš sūca savu īskāta pīpi, ka sprakšķēja vien, un nekur neatrada sev paliekamas vietas. Viņš ieteica tūlīt meklēt Arni. Sākās meklēšana. Vispirms tepat ap māju, bet vēlāk, līkumus mezdami, virzījās aizvien tā­lāk. Sauca un ūvināja; birzī atsaucās atbalsis, bet Ar­nis neatsaucās … Pamazām satumsa un sāka smidzināt sīks lietutiņš. Meklēšana gribot negribot bija jāpār­trauc. Arņa māte sāka raudāt. Kalpam, kas soļoja ci­tiem līdzi uz mājām, likās, ka viņš ieraudzījis tuvoja­mies kādu vīru. Tas bija Muļķa Mārtiņš. Puisis viņu sagrāba aiz apkakles un uzkliedza:

— Atzīsties, tu sātana dvēsele, kur tu aiztrieci to puiku?

— Kādu puiku? Nekādu puiku neesmu redzējis.

— Melo!

— Nemeloju vis.

Tad nu nonāca tik tālu, ka Sāres kalps iesita Mārti­ņam. Mārtiņš, kaut gan viņam bija Goliāta augums un milža spēks, gandrīz nekad nevienu neaiztika. Tāpat arī šodien: viņš nobraucīja sāpīgo vietu, pāršļūca ar delnu pār acīm un pamācīja, ka vislabākās zāles pret satū- kumu esot rūgušpiens.