Oskars Lutss - Pavasaris

Saimniece centās Mārtiņu pielabināt. Viņa apsolīja tam saimnieka vecos svārkus un bikses, ja šis pateik­šot visu, kā bijis. Bet arī tas nelīdzēja; Mārtiņš teica, ka viņš nekā nezinot.

— Velns tevi saprot, — kalps nošķendējās, — varbūt tiešām nezini, bet tad nāc un palīdzi uzmeklēt. Palūko­simies vēl birzī. Tu sāc tur no Rajas puses, bet es no purvaines. Iedams šad tad paūvini.

— Es neiešu, — Mārtiņš noteica.

— Ahā! Tu nenāksi?

— Nē.

— Kāpēc?

— : Neiešu — un viss.

— Nāc nu, nāc, Mārtiņ, es pats iešu no lielceļa pu­ses, un tā apņemsim lokā, — viņu centās pierunāt arī saimnieks. Mārtiņš palika nepielūdzams.

— Meklējiet vien paši, es neiešu.

Kalps vairs nenocietās un uzkliedza:

— Tu vari vēl dabūt pa sprandu, Mārtiņ! Tava sirds­apziņa nav tīra, citādi tu vis neatteiktos. Saki — kur tu zēnu aizdzini?

— Nekur neaizdzinu.

— Tu vinu redzēji?

— Nē!

— Melo!

— Nemeloju vis. Ja jūs neticat, paņemiet divas smil­gas, iemērciet avotā, sadedziniet un pelnus izkaisiet liel­ceļa grāvī. Tad atnāks čūska un tūlīt nobeigsies. Goda vārds. Arī jaunās aramās mašīnas ir tik . ..

— Ko nu mels!

— Neiešu, mežā ir laupītāji.

— Nemuldi niekus!

— Dieva vārds, ka ir.. Nācu caur birzi un redzēju. Trīs vai četri vīri gulēja un krāca kā jūra. Vienam bija liels duncis aiz jostas un …

— Kas tās par valodām!

— Ejiet skatieties!

Saimniece satrūkās.

— Klausi nu blēņām, — noteica saimnieks. — Nāc Parādi, kur tie laupītāji ir.

— Neejiet ar kailām rokām, — brīdināja Mārtiņš. — Ja jums būtu tāda mašīna: pagriez tik kloķi, un spļauj uguni, tad varētu iet. Ņemiet līdzi mašīnu, tad būs drošāk. Ejiet vairāk gar purva malu un turieties pie lielceļa, gan tad redzēsiet.

Kalps kļuva aizvien nemierīgāks un beidzot atmeta ar roku:

— Rimsties vienreiz, apnicis klausīties tavās muļķī­bās. Pagaidi vien, Mārtiņ, jau rīt tevi iespundēs «tup- tūzī». Tad tik tu redzēsi. Ejam, saimniek!

Saimniece, acis slaucīdama priekšauta stūrī, gāja līdzi. Aiz viņiem gabaliņu tālāk sekoja Mārtiņš. Viņš nemitīgi atkārtoja:

— Ja būtu tāda mašīna, kuras švunkrats ir astoņ­desmit pēdas plats, tad …

Reizēm viņš bija gluži pie pilna prāta, nekā liela ne­varēja manīt, bet tad pēkšņi viss sagriezās greizi un Mārtiņš ar savām valodām par mašīnām un švunk- ratiem iebrauca purvā.

— Vī, dēliņ, tātad tu esi iesācis dzert, — pa ceļam uz mājām sacīja māte.

— Un tu, Kristjān, citreiz apdomā, kam var dot sīvo un kam ne, — aizrādīja saimnieks.

— Oja, ūja, nekas ļauns jau nav noticis. Nosnaudā- mies brītiņu — un viss kārtībā, — taisnojās Lible, kam reibums vēl nebija pārgājis. Tas bija pavisam jocīgs gājiens: Arnis, streipuļodams un nemitīgi sūrodamies par sliktu dūšu, gāja pirmais; aiz viņa, atbalstīdama dēlu, soļoja māte; tai sekoja saimnieks un kalps ar vēj­lukturiem, bet aiz viņiem, cīnīdamies uz dzīvību un nāvi ar celmiem un akmeņiem, streipuļoja Lible.

Pats pēdējais, soļus divdesmit tālāk klunkurēja Mār­tiņš.

Kad saime pārradās mājās, priekšā jau gaidīja cie­miņi. Vēsts par Arņa nozušanu bija aizsniegusi arī

Rajas ļaudis, un saimniece ar Tēli bija atnākušas uzzi­nāt, kas īsti noticis.

Kad Arnis, mātes atbalstīts, ienāca istabā, Tēle ļoti izbijās un iesaucās:

— Vai dieniņ, viņš tak ir gluži bāls!

Bet Tēles māte ievaidējās:

— Mīļais dievs, kas viņam vainas?

— Nav nekā nopietna, nieki vien, — atbildēja Arņa māte, bet saimnieks, kurš stāvēja jau durvīs, izdzirdējis šo sarunu, noteica:

— Kas t' šim kaiš — žvingulis galvā. Puika ir pilnā. Abi ar Libli mežā dzēruši un aizmiguši.

Libli, kas reizē ar Mārtiņu iemeimuroja istabā, šī at­bilde neapmierināja. Viņš taisnojās.

— Nu tu brīnums, jūs jau uzpūšat mušu par ziloni, it kā būtu noticis djezin kas, it kā saule būtu sākusi uz­lēkt no rietumiem. Oja!

— Nemaz neūjini, Kristjān; tevi, žūpa, derētu vis­pirms krietni iemizot, — savukārt nosirdījās kalps, pa- karinādams lukturus uz vadža.

Arni tūlīt nolika gultā. Kad viņš jau bija palīdis zem segas, ciemiņi ienāca gala kambarī. Tēle piegāja pie gultas un čukstēja:

— Arni, kas tev vainas?

Zēns mēģināja uzrausties sēdus, bet pārgurušie lo­cekļi bija kā ar svinu pielieti. Nobālušās lūpas čuk­stēja:

— Esmu slims.

Gabaliņu tālāk no gultas, pie galda, sēdēja Rajas un Sāres saimnieces un sarunājās. Arnis kā caur miegu vēl dzirdēja, kā viņa māte dziedošā balsī stāstīja Rajas saimniecei:

— Vai manu dieniņ, skatos, kā tad, abi guļ birzī, kla- jumiņā, un …

Saimes istabā jau ēda vakariņas. Arī Lible, šķiet, sē­dēja pie galda, jo varēja dzirdēt, ka viņš ar pilnu muti kaut ko stāstīja, neļaudams citiem iebilst ne vārdiņa.

— Tas vēl nav nekas, bet, kad es biju jauns, tad vien­reiz bija tik tumšs, ka pirkstu neredzēja mutē iebāzt…

Pēc tam Arnis dzirdēja, ka arī Mārtiņš čāpstinādams kaut ko teica. Ko īsti, to nevarēja saprast, likās, viņš runāja apmēram tādus vārdus: tvaiki, zobrats, skrū­ves un tā joprojām.

— Vai tu dzēri sīvo? — Tēle jautāja.

— Jā … mazliet.

— Vai sūrstēja mutē?

— Sūrstēja gan.

— Kāpēc tu dzēri?

— Lible deva.

— Lai dod, bet tu nedzer.

— Vairāk jau nedzeršu. Tikai tu skolā nestāsti ne­vienam, ka es dzēru. Visi smiesies.

— Protams, ka nestāstīšu, kas tur ko stāstīt. Vai tu rīt nāksi uz skolu?

— Iešu … ja būšu vesels.

Arnis pats saprata, ka vārdi «būšu vesels» šoreiz ir nevietā. Par izveseļošanos var runāt tikai tas, kas patie­šām ir slims, taču viņš ne par kādu cenu nespēja izteik­ties citādi. Kaut gan viņam reiba galva un bija nelaba dūša, Arnis tomēr kaunējās no Teles.

— Tu taču nedusmojies, ka dzēru?

— Kāpēc tad lai es dusmotos?

— Es jau tikai tāpat — domāju, ka tu varbūt dus­mosies.

— Nē taču.

Abi apklusa. Kad Rajas ļaudis posās uz mājām, Ar­nis no segas apakšas pastiepa roku un atsveicinājās.

— Nu veseļojies vien un esi labs bērns! — aiziedama piekodināja Rajas saimniece.

Arnim šie vārdi šķita kā naža dūriens.

«Esi labs bērns!» No šī teiciena zēna asais prāts iz­lobīja pavisam ko citu: kļūsti vesels un vairs nekad ne­dzer. Bet šis pārmetums jau nebija pēdējais.

Ar Jāzepu Totsu bija tā, ka turpmāk viņš drīkstēja palikt skolā tikai tad, ja atmetīs visas palaidnības, vienalga, cik to būtu, un sāks dzīvot, kā kristī­

gam cilvēkam pieklājas.

Totss apsolījās darīt visu, kas viņa spēkos. Kad Totss nākamajā dienā atnāca uz skolu, viņam bija grūti no­sēdēt solā. Totss grozījās un locījās kā tārps uz āķa un sūrojās citiem, kas gribēja tuvāk uzzināt par viņa cie­šanām: šim uz sēžamvietas esot uzmeties liels augonis. Taču atradās arī tādi, kam bija neganti asa mēle un kas bija gatavi zvērēt pie stopa un bultām, ka Totsam viņa kaiti esot uzbūris pats vecais — Totsa tēvs, kurš izrak­stījis zēna mugurdaļu raibu kā dzeņa vēderu. Lai nu būtu kā būdams, iespējams, ka Totsa miesa vēl sūr­stēja, bet viņa gars bija atspirdzis pilnīgi. Stundās viņš sēdēja mēms kā zivs un zināja labāk arī uzdoto. Par to brīnījās visi. Totsa teicamā uzvedība ilga jau otro dienu un droši vien turpinātos līdz pat viņa nāvei, ja neie­jauktos ļaunais liktenis. Bet tas iejaucās un atkal iz­muļķoja Totsu.