Oskars Lutss - Pavasaris

Kādu rītu, kad pamodās zēni, kas bija pārnakšņojuši skolā, un reizē ar citiem arī sarkanmatis Kīrs, pēdējais uzgāja, ka viņa lepnie zābaki pa nakti manāmi pārvēr­tušies: tiem vairs nebija klāt nevienas pogas.

Ko darīt? Totss, kurš pirmais piesteidzās notikuma vietā, ieteica zābakus apsiet ar auklu un pagaidām mē­ģināt iztikt; katrā ziņā nevajagot raudāt un tūlīt skriet sūdzēties. Visaks, brīdi parakņājies pa kabatām, atrada divas alvas apakšbikšu pogas un ieteica vismaz pie­šūt tās, kamēr iegādās citas. Limasks, linu tirgotāja dēls, izvilka no pagalvja linu sauju un bija gatavs tūlīt savīt auklu, tas ir, ja Kīram tās ievajadzētos.

Rudmatis rūpīgi apsvēra visus trīs priekšlikumus un beidzot nāca pie atzinuma, ka neviens nav pieņe­mams. Kad cilvēks ir zaudējis visas cerības, tad lai taču kāds, kas zina, pasaka īsti, kā izlīdzēties!

Kīrs mēģināja atvieglot sirdi ar asarām.

Katrs kā varēdams tiecās viņu mierināt, sevišķu cen­tību šajā ziņā izrādīja Totss, tomēr viņa pūlēm nebija panākumu. Ja cietušais no acīm birdinātu pogas, viņam to pietiktu desmit zābaku pāriem, diemžēl viņš birdi­nāja tikai asaras.

Visi sapulcējās ap Ķīru. Viņš sedeja guļamistabā uz gultas, turēja pirkstos zābakus un gaidīja ķesteri, kam drīz vien vajadzēja ierasties uz rīta lūgšanu.

Ķesteris nāca. Sarkanmatainais puika tāpat zeķēs iegāja klasē, asarainām acīm brīdi uzlūkoja ķesteri un raudulīgā balsī teica:

— Pogas ir nost.

— Kādas pogas?

— Zābaku pogas. Vakarā vēl bija klāt, Visaks re­dzēja, bet šorīt, kad gribēju vilkt kājās, skatos, nav vairs nevienas.

— Ko tas nozīmē?

Bargs skatiens kā paša dieva tēva zibens izšāvās caur zēnu pulciņu.

Kapa klusums.

Neveiklo klusumu pirmais pārtrauca Totss, viņš teica:

— Būs aizvilkušas žurkas, tām varen garšo tādas spožas mantiņas. Mūsmājās reiz aizvilka kapājamo dzelzi, nekur vairs neatradām.

Ķesteris uzlūkoja runātāju.

— Ja jūs to neatradāt, kā jūs zinājāt, ka to aiz­vilkušas žurkas?

— Kur t' šī citur varēja pazust?

— Kapājamo dzelzi? Žurkas?

— Nūja, ka dzelzi.

— Vai tu zini, ka žurkas nespēj tādu dzelzi ne pakus­tināt, kur nu vēl aizvilkt.

— Varbūt tur bija vairākas žurkas?

— Nemels niekus! Tā droši vien bija divkājaina žurka, kas aiznesa jūsu kapājamo dzelzi, tāpat kā tā, kas norāva Kīram no zābakiem kņopes.

— Nezinu, — Totss paraustīja plecus.

— Bet es zinu, — atbildēja ķesteris. — K.ir, atnes šurp zābakus!

Kīrs atnesa. Ķesteris tos nopētīja ar lietpratēja acīm.

— Kur tavi zābaki stāvēja?

— Pagultē.

— Tā. Vai no rīta, kad tu gribēji apaut kājas, vai tad arī tie atradās turpat? Apdomā labi.

— Jā . . . ak jā . . . tie bija tā kā vairāk aizbīdīti uz gultas galu, uz pagalvja pusi.

— Ahā! Kas tev gu] pagalvja pusē?

— Visaks guļ, — Totss pasteidzās atbildēt.

Ķesteris nopētīja runātāju no galvas līdz kājām, taču

Totsa izskats un uzvedība nemodināja ne mazākās aiz­domas.

— Visaks … Kas vēl?

— Visaks, tad Kerels un pēc tam Totss.

— Jā, un tikai pēc tam es, — noteica Totss un iekle­pojās.

— Tā. Vai tu gadījumā nedzirdēji, ka nakti kāds staigātu gar tavu gultu?

— Nē.

— Kurš bija tas zens, kas pirmais tev kaut ko jau­tāja, kā tev klājas, vai ko tamlīdzīgu?

— Neviens neko nejautāja.

— Kurš pirmais pienāca pie tevis, kad tu pateici, ka norautas pogas?

— Totss.

— Tā. Ko viņš teica?

— Teica, lai mēģinot kaut kā iztikt, lai neraudot un tūlīt neskrienot sūdzēties.

— Tots, vai tu tā teici?

— Teicu gan. Teicu, ka tāda nieka dēļ nav vērts rau­dāt.

— Un vai tu neteici ari, ka Kīram neklājas sū­dzēties?

— Jā-ā, to arī.

— Kāpēc tu to teici?

— Tāpat vien … domāju, ka nebūtu smuki tūlīt skriet sūdzēties.

— Sita gan! Tātad tu domāji, ka nav glīti tūlīt skriet sūdzēties?

Kad viss bija skaidrs un vainīgais atrasts, ķesteris vienmēr kļuva nikns un zaudēja pacietību. Taču šis bija ļoti sarežģīts gadījums, ko vajadzēja atrisināt aukstasi­nīgi, un tāpēc viņš par katru cenu tiecās saglabāt mieru. Viņš nolika lūgšanu grāmatu pie malas, nospod­rināja brilles un pamāja zēniem.

— Iesim uz guļamistabu.

Zēni gāja. Viens no pirmajiem, kā īsts Napoleons, so­ļoja Totss jeb Kentukijas Lauva, kā viņu šeit mēdza dēvēt.

Ķesteris jautāja:

— Saki, Tots, kopš kura laika tu neej vairs uz mā­jām, bet pārnakšņo skolā?

— Es, vai … šodien pārgulēju pirmo nakti. Vakar atveda gultu.

— Ahā! Un kāpēc tu gribi gulēt skolā?

— Mājas tālu. Tāpēc!

— Jā, viņš palika te un visu vakaru svaidījās ar drē­bēm, neļāva ne acu aizvērt, — žēlojās Visaks.

— Vai tu dzirdi, ko Visaks saka? Tu visu vakaru esot mētājies ar drēbēm un neļāvis citiem gulēt. Vai tu paliki šeit blēņoties?

Bargs skatiens uzdūra Totsu kā uz iesma.

— Visaks melo. Visaks pats nogrieza pogas un tagad grib mani apmelot. Visaks atrodas vistuvāk gultai.

Tas Visakam bija par daudz. Viņš tūlīt apraudājās un teica, ka iešot uz mājām un sūdzēšot mātei, ka Totss viņu turot par zagli. Ķesteris satvēra viņu aiz svārkiem un teica, lai stāvot mierā.

— Kā tu uzdrošinies apgalvot, Tots, ka to paņēmis Visaks, ka Visaks ir zaglis?

— Kas tad cits to būtu ņēmis? Viņš paņēma. Viņa māte jau arī pārtiekot tikai no …

— Klusu! Ej nostājies pie krāsns… Un sargies iepīkstēties, pirms es tev ko jautāju. Bezkauņa, kas tev sastāstījis tādas muļķības?

— Nu, tā jau visi runā.

— Savaldi muti!

Ķesteris gan turēja aizdomās kādu mums zināmu

personu, bet, tā kā uz aizdomu pamata nevienu nevar notiesāt un izslēgt no skolas, tad viņš turpināja nopra­tināšanu.

— Kurš no jums vakar visilgāk palika nomodā?

— Biju jau iemidzis, kad Totss man iesvieda ar zā­baku pa muguru. Aiz sāpēm pamodos, — atbildēja Vi­saks.

— Meli! — kāds atsaucās no krāsns puses.

— Klusu, Tots, vai es tevi tūlīt aiztriekšu uz mājām! Labi, tātad tu jau gulēji, kad viņš svieda. Vai tu pēc tam drīz iemigi?

— Jā.

— Vispirms izraudājies un pec tam aizmigi.

— Jā.

— Es jau gulēju, kad Totss nelabā balsī iekliedzās, ārā esot izcēlies ugunsgrēks, — stāstīja Kerds. — Pie­gāju vēl pie loga paskatīties, bet nekā neredzēju. Totss gultā smējās un gribēja mūs nosmacēt.

— Kerds melo. Es biju cieši aizmidzis un jau krācu, kad viņš vēl svilpoja, — skanēja atbilde no krāsns pu­ses.

— Klusu! Un tomēr. Ja tu gulēji un krāci, kā tad tu varēji dzirdēt Kerda svilpošanu?

— Miegā.

— Ahā, tātad miegā!

— Re, poga! — tajā pašā mirklī iesaucās kāds no zēniem. Visi paskatījās, pat Totss iznāca no kakta. Tie­šām, netālu no sienas, zem palodzes, zvīļoja maza, melna podziņa. Kīrs to atzina par savu. Zēni sāka mek­lēt pagultēs. Pie loga atrada vēl vienu pogu, un, kad viens zēns kaktā nejauši uzkāpa uz satrunējuša grīdas dēļa, tas izcēlās un apakšā kļuva redzama vesela kau­dzīte melnu pogu.

Zādzība gan tika atklāta, bet zaglis netika notverts. Tomēr uz nabaga Totsu gūlās smaga aizdomu ēna.

Ja ķesterim laimētos atrast kaut sīkāko pierādījumu, kas apstiprinātu viņa aizdomas, Totss tenteriski izlidotu no skolas. Bet, tā kā pierādījumu nebija, tad Totss vēl joprojām palika skolā.