Oskars Lutss - Pavasaris

— Saki, Līze, — vai tas ir tas puika, ko tu sestdien pēcpusdienā redzēji upmalā?

— Tas pats.

— Bet viņš noliedza, ka esot bijis upmalā. Arī Tali apliecina to pašu. Viņi esot aizgājuši no skolas reizē.

— Nezinu, bet viņš tur tomēr bija. Ja neticat, pajau­tājiet Liblem. Jādomā, ka viņu būs pamanījis arī Lible.

— Lible? Kur viņš bija?

— Arī Lible vēlāk atnāca uz upmalu.

— Vai plosts vēl bija savā vietā, kad tu redzēji up­malā Tenisonu?

— To es nezinu. Neesmu jūsu plosta sargs. Viņi jau braukā krustām šķērsām pa visu upi, un dažreiz plosts tiek pamests pie paša Dzirnezera. Nē, par plostu ne­atceros.

— Kurā vietā tu redzēji Tenisonu?

— Pie dambja, Dzirnezera pusē.

— Hm! Bet plostam vajadzēja atrasties aiz dambja … Ko tas Lible tur darīja?

— Lible solījās pagriezt straumi pret kalnu, sak, va­rēšot papriecāties, kā dzirnavas apstāsies.

— Tas Lible ir viens ļoti slikts cilvēks. Vai viņš pēc tam vēl palika upmalā?

— Jā.

Vireju atlaida uz mājām. Ķesterim, izdzirdot Libles vārdu, iešāvās prātā kāda jauna doma. Sākumā viņš ne­uzdrošinājās par to ne ieminēties, bet, redzēdams drau­dzes gana sašutušo un bezcerības pārņemto seju, ķeste­ris nenocietās un uzticēja noslēpumu mācītājam. Brītiņu abi sarunājās vācu valodā. Skolotājs joprojām šķirstīja grāmatu. Viņš bija neapmierināts, ka vēstures stunda pagājusi, nopratinot skolēnus.

Kādu dienu, sarunājoties ar ķes­teri, Sāres saimnieks bija ieminejies, ka arī viņa dēls jau esot sācis cilāt pudeli. Pēc tam viņš izstāstīja, kā tie abi ar Libli mežā dzēruši un kā saimes ļau­dis tos meklējuši. Ķesteris smējās tā, ka apaļais vēders drebēja, bet nākamajā dienā tomēr pārmeta Arnim, ka viņš esot sācis dzert.

Tas nu būtu tīrais nieks, to visu varētu uzņemt kā joku, bet, kad ķesteris pāris dienu vēlāk gribēja Sārēs aizņemties naudu un tēvs aizdevumu atteica, tad to tū­līt dabūja manīt viņa dēls. Ķesteris sāka Arni ienīst. Viņš katru dienu tincināja zēnu:

— Nu, Tāli, tu droši vien atkal iemeti?

Vai arī:

— Nu, Tali, vai galva džinkst?

Citreiz atkal:

— Kad jūs ar Libli iesiet uz birzi žūpot?

To viņš parasti sacīja, citiem dzirdot, kad Arnis rota­ļājās ar draugiem.

Nav grūti iedomāties, ka ķestera priekšzīmei drīz vien sekoja arī skolēni.

Tā kā Arnis bija krietns zēns un nevienam nekad pāri nedarīja, viņam, protams, nācās ciest mazāk nekā jeb­kuram citam, toties viņš šo zobošanos pārdzīvoja daudz dziļāk nekā viens otrs cits.

Daži rīkojās šādi — pielēja glāzi ar ūdeni un uzsauca Arnim:

— Prozit, Tali!

Arnim, to dzirdot, smeldza sirds. Protams, jā zēni no­jaustu, cik daudz rūgtu brīžu tie sagādā savam biedram,

daudzi no šīm izdarībām atturētos, jo tādu nebija, kas Arni necienītu.

Arnis bija iejūtīgs zēns. Viņš nespēja pārdzīvot, ja kāds viņam ko pārmeta. Viņš jutās kā notiesāts, apzino­ties, ka citi par viņu runāja ļaunu.

Kad Arnis ievēroja, ka ķesteris ar katru dienu kļūst negantāks, viņam uzmācās arvien lielāka grūtsirdība. Viņu reti redzēja biedru pulkā rotaļājamies. Arnis vairs nebija tāds kā agrāk. Vecāki neaizdeva ķesterim naudu. Par tēvu grēkiem jāatbild bērniem.

Kad mājnieki pamanīja pārmaiņu Arņa uzvedībā, māte sāka viņu iztaujāt. Beidzot zēns atklāja, kas nospiež viņa sirdi, un sāka raudāt.

Māte sūtīja tēvu uz skolu aprunāties ar ķesteri, sak, tā taču nedrīkst darīt.

Bet saimnieks uzsita Arnim uz pleca:

— Nieki, īstam vīram jāiztur viss. Lai izrejas, gan jau apklusīs.

Nabaga zēns neatrada atbalsta arī mājās.

Vienīgais, kam viņš labprāt uzticējās, bija Tenisons. Tas ieteica_ pat neklausīties ķestera vārdos, kamēr nelaiž darba rokas. Taču, ja viņš Arnim iesistu, tad tūlīt lai ejot uz mājām un nosūdzot tēvam. Arnis sadrūma vēl vairāk. Ne jau vienmēr viņu sāpināja ķestera ņirgā­šanās, bieži jo bieži dīvainas skumjas nomāca viņa jū­tīgo dvēseli. Viņš meklēja vientulību, brīvstundās.gāja uz upmalu un ilgi raudzījās viļņos.

Reiz, kad skolā iegriezās ceļojošais leijerkastnieks, Arnis, ieklausījies mūzikā, sāka raudāt. Grūtsirdīgā me­lodija tik ļoti aizkustināja sirdi, ka viņš vairs nespēja novaldīt asaras.

Zēnu nespēja nomierināt pat atmiņas un domas par Tēli. Atceroties Tēli, viņu pārņēma dīvains, neizskaidro­jams saviļņojums. Tēle viņam tagad likās kļuvusi tā kā svešāka. Kādreiz viņš savas sirds dziļumos bija lolojis slepenu cerību, ka Tēle reiz kļūs viņa sieva, ka viņi vien­mēr būs kopā . . . Tagad, to atceroties, viņš skumji pa­smaidīja. Kad tie abi gāja uz mājām, Arnis visu ceļu klusēja. Tēle gan centās zēnu iesaistīt sarunās, taču, re­dzot, ka Arnis neatbild, apklusa arī viņa.

Kādu dienu drīz pēc plosta nogremdēšanas Arnis aizgāja uz upmalu. Sēdēšana upmalā kļuva par viņa vismīļāko nodarbību. Viņš ilgi vēroja upes rāmo plūdumu un vilnīšus, kas virknējās gar krastu. Arnis atcerējās kādu sen dzirdētu dziesmu. Tajā bija pastāstīts par kādu bēdu nomāktu cilvēku, kas savas ciešanas uzticējis viļņiem. Upe viņu uzklausījusi un, rāmi čalodama, mie­rinājusi. Arnim likās, ka upē bez plūstošās straumes mājo vēl kaut kas noslēpumains. Varbūt šajā tumšajā dziļumā mīt ūdens jaunava — puscilvēks, puszivs, par kuru vecāmāte viņam kādreiz bija stāstījusi. Viņu vald­niekam esot gara, kupla bārda un ūdens augiem pievīti mati. Vasaras naktīs, kad iestājas maiga krēsla un rēna migla plīvo virs upes, meitenes iznākot no ūdens krastā rotaļāties..

Kad satumsa krēsla un ūdens noslēpumainā burbuļo- šana glāstīja Arņa dzirdi, viņš sāka redzēt brīnišķīgas parādības. Vajadzēja tikai ļaut vaļu iedomām un, acis nemirkšķinot, skatīties vienā punktā, un viņš iegrima it kā vieglā pussnaudā un redzēja visus tos notikumus, par kuriem bija stāstījusi vecāmāte.

Reizēm, kad Arnis stāvēja upes krastā, ļaudams ūde­nim apskalot kājas, viņu pārņēma dīvains nespēks. Daudz netrūka, ka viņš iegultos vēsajos viļņos un aiz­migtu tāpat, kā viņš vakaros mēdza aizmigt savā gultā. Noslēpumainais spēks viņu neatlaidīgi vilka pie ūdens.

Reiz, kad Arnis sēdēja upmalā un domīgi skatījās upes viļņos, viņš izdzirda sev aiz muguras soļus. Viņš atskatījās un ieraudzīja skolotāju.

— Ko tu šeit dari, Tali? Kāpēc neej uz mājām? — pie­nākdams klāt, viņš uzrunāja Arni.

— Tūlīt iešu. Gribējās brītiņu pasēdēt pie upes.

— Tā, tā. Vai tad tev viņa tik mīļa, ka pirms aizieša­nas atnāci te pakavēties?

Zēns nezināja, ko atbildēt. Viņš kā lūgdamies paska­tījās uz skolotāju. Zēnam likās, ka viņam grib aizliegt arī šo vienīgo prieku. Neuzticība pret cilvēkiem dvē­selē milža .aizvien lielāka; arī skolotājs, liekas, bija viņa ienaidnieks.

Skolotāju aizkustināja zēna skumīgais skatiens. Viņš nosēdās tam blakus uz akmens un iejautājās:

— Kāpēc tu esi tik noskumis, Arni?

— Es neesmu noskumis, — attrauca zēns, ar pūlēm atturēdams asaras.

— Nav tiesa, Arni. Tevi neredz vairs pat draugu pulkā. Tu esi allaž viens. Arī tagad. Saki — kas tevi no­māc? Vai kāds tev dara pāri?

— Nē.

— Kas tad tev vainas? Pastasti man, Arni, un mcs kopīgi pagudrosim, kā to novērst. Saki vien droši, ne­baidies, es nedusmošos. Nu, pastāsti, — kas nospiež tavu sirdi?