Oskars Lutss - Pavasaris

Vēlāk Totss sacīja:

— Vai es neteicu, ka žurkas. Cilvēks tadas blēņas ne­darīs.

Ja vēl kāds šaubījās un jautāja, kā gan žurkas varot noraut pogu, viņš paskaidroja, ka žurkas pabāžot zā­baku zem ķepas un noraujot pogu kā nieku.

Viņš varēja stāstīt ko gribēdams, bet visi raudzījās uz viņu ar aizdomām, it kā gribētu sacīt: gan jau tu pats nogriezi.

Totss to ļoti labi saprata un tāpēc jutās mazliet ne­veikli.

Meklēšana tika izbeigta un lieta nokārtota tā, ka ķes­teris iesauca Ķīru savā istabā un lika zābakiem pogas atkal piešūt. Cietušais, tos uzaudams, nopriecājās:

— Gluži kā jauni.

Taču šī diena bija nelaimes apsēsta, tāpēc, stundām beidzoties, notika vēl kaut kas.

Tenisons bija izlasījis tikai vienu grāmatu par seno igauņu cīņām un verdzības jūgu, kas sākās pēc tam, taču tā zēnu bija ietekmējusi tik stipri, ka viņš kļuva par vāciešu niknāko ienaidnieku.

Arī mācītājmuižā bija skola. Tur kāda skolotāja ār­zemnieka vadībā izglītojās mācītāju dēli un apkārtējo muižnieku atvases.

Kad draudzes skolas audzēkņi iznāca pagalmā, lai dotos uz mājām, pēkšņi nez no kurienes uzradās arī mācītājmuižas jaunkungi. Visiem pīpes zobos un jāiam- pātagas rokā. Dievs vien zina, kas šiem te meklējams, bet viņi bija klāt. Tenisons vēlāk prātoja, ka kundziņi laikam esot gribējuši iet uz upi vizināties ar plostu. Kad abu zēnu pulciņi sastapās, viens no mācītājmuižas zeņ­ķiem iesaucās:

— Re kur pastalnieki čāpo uz mājām!

Te nu Tenisons vairs nespēja palikt vienaldzīgs, jo viņš taču no visas sirds ienīda «šo smalko slaku». Teni­sons pakampa no zemes akmeni un, pirms kāds paguva ko aptvert, laida pa roku galam uz ienaidnieka pusi. Atskanēja paskalš blīkšķis, pajuka pelni un dzirksteles, pīpe aizlidoja gabalu tālāk un nokrita zemē. Cietušais pacēla pātagu un metās virsū Tenisonam. Bet zerņniek- puika nekustēja ne no vietas, tikai pacēla jaunū ak­meni un teica:

— Nāc!

Uzbrucējs apstājās. Pretinieka acīs gailēja tik cieša apņēmība, ka negribot uzmācās bailes.

— Es nopēršu tevi kā suni, — draudēja jaunais kun- dziņš.

— Nāc, nāc! — aicināja Tenisons.

Kādu brīdi abi zēni stāvēja aci pret aci un stingi noraudzījās viens uz otru. Beidzot, kad «Vācija» pārlie­cinājās, ka «Igaunija» ir gatava uz visu, viņš uzgrieza pastalniekam muguru un piebiedrojās savējiem. Gata­vojās kopējam triecienam ar pātagām. Visi bija ar mieru, vienīgi abi mācītāja dēli atturējās, tad sāka apvārdot ari viņus un tie galu galā padevās vairākumam. Pīpes kā nevajadzīgas izņēma no mutes, izdauzīja pret zā­baka papēdi un sabāza kabatā, tad sāka vicināt un švīkstināt pa gaisu pātagas, it kā gribētu pārbaudīt iz­turību.

Bija pienācis laiks sagatavoties arī igauņu nometnei. Pats pirmais to atgādināja Totss un nožēloja, ka atstā­jis mājās savu pērkongrāvēju, citādi šis noguldītu gar zemi visus līdz pēdējam vīram. Lai saglābtu stāvokli, viņš iesteidzās klasē, apsolīdamies nokaitēt ogļu stan­gas un krāsns kruķi, lai pienācīgi apsvilinātu uzbrucē­jus. Drosmīgākie, piemēram, Kerds, Tūliks, Kesamā, visi spēcīgie puiši, sapulcējās ap Tenisonu un gaidīja pavēli. Tas stāvēja nekustīgi kā klints un vēroja ienaid­niekus. Kamēr citi kaut cik baiļojās un paslepus gud­roja, kur paglābties neveiksmes gadījumā, Tenisonam kaut kas tāds nenāca pat prātā. Viņš domāja tikai vienu: lai nāk vien, gan es viņiem rādīšu.

Un tie nāca. Tie bija klāt, pirms Totss paguva atnest nokaitēto krāsns kruķi un pievienoties cīnītājiem; tie ieradās, pirms pretinieka rindas paguva sakārtoties, proti, pirms paguva sagatavoties tie nedaudzie zēni, kāš Vispār bija nolēmuši cīnīties. Pārējie jau bija pa­guvuši aiziet uz mājām.

Pirmais pātagas cirtiens ķēra Tenisonu. Tas bija ne­ciešami sāpīgs un atstāja uz rokas zilganu svītru. Bet viņš neļāvās iebaidīties. Zēns iezvēla uzbrucējam ar dūri, taču tik veikli, ka trāpīja ienaidniekam tieši pa degunu. Kundziņi pa to laiku iemizoja ar pātagām pā­

rējos zemniekpuikas. Pēdējie gan sīvi pretojās, taču cik ilgi tu izturēsi ar kailām rokām pret pātagām. Kerds dabūja spēcīgu cirtienu tieši sejā, pātagas gals viņam gandrīz trāpīja acī. Jerveotss, spēcīgs kā Goliāts, bet neizsakāmi gauss, dabūja tik sāpīgi pa roku, ka sāka skaļi vaimanāt.

Vislabāk veicās Kesamā, kurš izrāva pretiniekam ieroci no rokām un tagad izraibināja uzbrucēja muguru ar viņa paša pātagu.

Vissmagāk dabūja ciest Tenisons. Pašā kaujas lauka vidū, kur viņš palika visu laiku un ņēma uz grauda lie­lākos zēnus, viņam, protams, tika visvairāk. Pirmajam sitienam sekoja daudzi citi, un, ja nākamajā dienā kāds redzētu viņa muguru, plecus un stilbus, tas būtu nobi­jies, cik tie zili un uztūkuši. Bet viņš dīvainā kārtā pat neiepīkstējās.

Tenisons cīnījās un cieta klusēdams, elsdams un pūz­dams, kā jau īsts varonis.

Arnis šai kaujā nepiedalījās. Viņš stāvēja pie skolas durvīm un gluži nobālis ar izbailēm vēroja cīņu. Bet, kad viņš ieraudzīja, ka Tenisonu aplenc vairāki ienaid­nieki un viens patlaban gatavojas tam dot spēcīgu trie­cienu pa galvu, viņš, iekams pats to spēja apjaust, sa­grāba sētmalē mietu, aizmiedza acis un iezvēla Tenisona pretiniekam pa skaustu.

Uzvara sāka nosvērties par labu vāciešiem. Tenisons un viņa biedri jau bija ielenkti. Tenisons vairs necentās uzbrukt, bet aizsedza acis ar plaukstām un, saņemot pre­tinieka sitienus, uzmeta kūkumu. Viņš šad tad, paretam iespēra pretiniekam ar kāju.

Kad igauņu posts bija vislielāks, tad pilnīgi negaidot ieradās glābējs. No skolas izskrēja Totss, rokās sakar­sēts krāsns kruķis un ogļu stangas. Viņš kliedza nelabā balsī:

— Uz priekšu, Kentukijas zēni! Nāvi sarkanādaina- jiem!

Ieraudzījuši kaut ko tik briesmīgu, uzvarētāji nobijās un atkāpās. Totss nāca arvien tuvāk un pagrūda dažam labam, kas vēl šaubījās, zem deguna sakarsētu lielgabal- lādiņu, kā viņš pats bija nosaucis savus ieročus. Nu vā­ciešu vidū sacēlās īsta panika, un tie bēga, ko kajas nes. Totss tiem sekoja uz pēdām un sauca:

— Sitiet sarkanādainos!

Kauja bija beigusies. Totss bija uzvarējis. Viņš bija uzvarējis, nedabūjis neviena pātagas cirtiena. Tenisons slaucīja acis ar lakatiņu, citi sakārtoja apģērbus un aptaustīja sāpošos locekļus: viens braucīja sānus, otrs berzēja pakausi, trešais piegāja pie biedra un lūdza, lai uzmetot acis viņa ģīmim, kas tur īsti esot, jo sūrstot, ka briesmas.

Pēc brīža kaujas laukā atkal atgriezās mācītājmuižas zēni kopā ar palīgskolotāju. Pēdējais bija redzējis cīņas nobeigumu un # steidzies uz notikuma vietu, jo zēni bēg­dami viņu gandrīz nogāza gar zemi. Viņš bija labsir­dīgs cilvēks un gribēja zēnus samierināt, lai šis noti­kums nekļūtu zināms Paunveres skolotājam un ķeste­rim, jo saprata, ka tādā gadījumā zēni tiks bargi sodīti. Kad noskaidrojās, ka strīdu uzsācis Tenisons, viņš tam pavēlēja lūgt zēniem piedošanu.

Tenisons klusēja.

Jaunais skolotājs runāja mierīgi, tēvišķīgi un centās puisi pārliecināt, ka lūgt piedošanu nav nekāds kauns, taču šīm pūlēm nebija panākumu. Ne skaņu viņš neiz­dabūja pār Tenisona lūpām. Jaunais skolotājs sadusmo­jās. Šāda stūrgalvība un iecirtība jau bija velns zina kas. Saruna ieilga, atnāca ķesteris.

Nemaz nepūlēdamies noskaidrot kautiņa īsto iemeslu, viņš kopā ar palīgskolotāju uzstāja, ka Tenisonam jā­lūdz piedošana.