Oskars Lutss - Pavasaris

— Nekas.

— Kāpēc tu liedzies? Es redzu, ka tev ir grūti, bet tu negribi atzīties.

— Man . .. man nekas nekait, — zēns izvairījās. Asa­ras, ko viņš visu laiku tik vīrišķīgi bija atturējis, sarie- sās acīs. Dažus acumirkļus vēlāk viņš sāka skaļi raudāt, uzšāvās stāvus un skrēja uz mājām.

— Arni, kur tu skrej. Pagaidi! — sauca skolotājs un aši piecēlās. — Nāc atpakaļ … Nebaidies!

Bet Arnis vairs neklausījās. Viņš skrēja cik vien spē­dams un ātri attālinājās. Samulsušais skolotājs palika viens.

Ceļā uz mājām Arnis Uzzināja pavisam dīvainus jaunumus. Pie kapličas viņš panāca Libli, un Arnim par lielu pārsteigumu tas šodien bija gluži skaidrā.

viņš tūlīt uzrunāja arni:

— Jā, jā, Sāres saimniek, ilgi man vairs nebūs jā­zvana. Iztiksiet bez manis. Ē, izēdis mani no zvaniķa vietas.

— Kas tad noticis? — brīnījās Arnis, slēpdams savu saraudāto seju.

— Jā, kas noticis . . . Velns gaišā dienas laikā sācis mēnesi darvot: es esot nogremdējis mācītājmuižas tīta- rēnu plostu. Tavu stulbumu: esot nogremdējis plostu upes atvarā. Tad jau es drīzāk nogremdētu pašu ķēķa Līzi nekā viņu plostu.

— Kā? Vai tad šie uzveļ vainu tev? Mācītājs bija at­nācis uz skolu un visus nopratināja. Vēlāk viņi ar ķes­teri esot nosprieduši, ka plostu nogremdējis Tenisons.

— Nūja, skolā mācītājs ir bijis, tas tiesa, tomēr Teni­sons esot pierādījis, ka viņš nav vainīgs. Ķēķa Līze sest­dienas pēcpusdienā esot redzējusi mani upmalā, un ta­gad visu šo jezgu uzveļ man.

— Vai tad viņi tev netic?

— Mācītājs jau ticētu, bet Strupais Juris lēkā no vie­nas kājas uz otru un ķērc kā vārna: «Lible vainīgs, Lible vainīgs! . . .»

— Kāpēc viņš tā dara?

— Ej nu sazini, kāpēc viņš tā dara. Grib tikt no ma­nis vaļā. '

— Kāpēc?

— Draudziņ, tu vēl esi pārāk jauns un daudz ko ne­saproti. Paaudzies mazliet, ja dzīvošu, gan jau kādreiz

pastāstīšu. Redzi, ja Visakam kāds saka: «Puika, sa­meklē savu tēvu!» — tad šis tēvs nav tālu jāmeklē. Vai saprati? Reiz ieminējos, sak, tā būšana ar Visaku ir tā un šitā, un tad paklīda valodas, ka es par ķesteri izpla­tot tukšas tenkas … Te tev nu bija … Ķesteris mani vairs neieredz ne acu galā. Jā, jā, neviens velns šai pa­saulē necieš, ka viņam saka patiesību. Bet melo vien, melo, tad tik tu būsi vīrs! Tāpat ar to plostu: neesmu jau nekāds pienapuika, ka sākšu šitā izdarīties. Manis dēļ viņi var savu plostu kaut vai apzeltīt, arī tad es tam neķertos klāt. .. Vajadzēja tikai pateikt: nogremdēju— un viss! Viņš jau man tikpat netic, kas zina, uzslavētu vēl par goda vīru.

— Kāpēc tu vairs nezvanīsi?

— Kā tad tā, kāpēc? Tā paša plosta dēļ. Zinu jau, ko viņi domāja, sak, liedzies, cik gribi, vainīgs vien esi, tikai negribi atzīties. Sie mani vairs nepaturēs, tas ir kā āmen baznīcā. Tagad Strupais man pielicis baltus spārniņus kā balodītim, lai es varētu nolaisties no zvana torņa taisnā ceļā — bladāks! — kroga istabā iekšā vai kur citur. Es jau gan teicu, mīļie, izcelsim to plostu no dzelmes ārā, vienalga, ka tas tur nokļuvis, un atdosim zēniem, lai brauc. Turpmāk lai noliek pie plosta sargu un, kas vien tam tuvosies, — knaukš! — ar rungu pa pieri; bet šis tikai dīc savu:

«Noziegumam jānāk gaisma, noziegumam jānāk gaismā.»

Es atkal šim pretī:

«Izcelsim plostu no dzelmes, tad jau tas noziegums būs gaismā.» Bet kur nu! «Mums jāzina, kas to izdarī­jis!» It kā būtu noticis diezin kas. Būtu tur bijis krietns žūksnis naudas, tad varētu runāt, bet pāris satrunējušu sprunguļu dzelmē, tomēr šis kliedz, it kā būtu izcēlušies ūdensplūdi un šim laiva vēl netaisīta.

Arnim kļuva Libles žēl. Kaut gan viņš zināja, ka Lible ir iedzērājs un tirgoņa dvēsele, līdz šim tie abi bija sa­dzīvojuši gluži labi. Lible ar visām savām valodas dī­vainībām izturējās pret viņu daudz draudzīgāk nekā pret citiem zēniem. Un tagad Libli gribēja atlaist, var­būt viņam būs jāaiziet kaut kur tālu tālu projām, un, kas zina, varbūt viņš, Arnis, to vairs nekad neredzēs. Jāaiziet — kāpēc? Plosta dēļ! Savādi jau bija ar šo plostu. Kas gan to nogremdēja? Nevarēja taču būt, ka Tenisons. Arī Lible ne, Tenisons bija Arņa draugs, un viņš tam noteikti visu izstāstītu. Bet Lible, ja arī ko būtu izda­rījis, tūlīt atzītos.

— Nogremdēju — un viss. Zēni augām dienām brau­kāja ar plostu, domāju, iekritīs vēl sātani upē un no­slīks. — Tā, skaļi un bravurīgi šķendēdamies, viņš mēdza izkratīt savu sirdi.

Arī Arņa tēvs bija reiz izteicies:

— Lai nu tas Lible būtu kāds būdams, bet šis cilvēks nekad nemelo.

Ja Lible kaut ko pārdeva tālāk, tas vienmēr godīgi at­zinās, cik pats par to samaksājis. Kad citi viņam pār­meta peļņas kāri, viņš atbildēja:

_— Ko t' jūs īsti gribat, lai piemaksāju klāt, vai? Ne- jegas, vai tad ir redzēts tāds tirgotājs, kas tirgotos ar zaudējumiem! — Un tagad viņu gribēja atlaist, protams, vairāk gan viņa ietiepības nekā paša nozieguma dēļ, jo Kristjāns Lible bija savā laikā Paunveres mācītāj­muižā pastrādājis dažu labu nedarbu, taču vienmēr iz­glābies ar veselu ādu, atzīdamies, ka viņš to darījis un darīs arī turpmāk, jo uzskata par vajadzīgu un nepie­ciešamu.

Pēc Arņa domām, to nebija darījis Lible, bet kāds cits. Tas droši vien bija briesmīgs ļaundaris. Un, ja tagad viņu atbrīvos no zvaniķa pienākumiem, tad vainīgs bija šis ļaunais cilvēks. Arnis teica:

— Ķesteris ir slikts cilvēks: kāpēc viņš tūlīt apvaino tevi? Arī mani neliek mierā. Ņirgājas augām dienām.

— Kāda viņam daļa gar tevi? — Lible jautāja.

— Pārmet, ka esot ar tevi mežā žūpojis. Katru dienu tincina:

«Nu, kad jūs ar Libli atkal būsiet pilni kā mārki?» Ari zēni mani izsmej …

Lible sadusmojās. Viņš dzēlīgi iesmējās:

— Ko tu padarīsi, Strupais Juris paliek Strupais Juris; pat bērnus vairs neliek mierā, kur nu vēl pieaugu­šos' Skat, stulbenis, uzbrūk puikam tāpēc, ka tas iebau­dījis pāris pilienu sīva, it kā tā būtu slepkavība Vai de­dzināšana, vai plosta nogremdēšana! Bet skatieš, kā šis

pats izdarās: Mežakaktu kristībās bija tā piesūcies, ka neapjēdza — rīts vai vakars. Kad sāka bērnu kristīt un knēvelim bija jāapslapina pierīte, muļķis — blākš! — apgāza visu ūdens bļodu un tieši mazulim uz galvas. Bērns brēca, sprauslāja un pilēja, it kā būtu nokristīts Paunveres upē. Citus izsmiet, jā, uz to viņš ir meistars. Kad šis atkal sāk tevi nerrot, tad tu, Sāres saimniek, sa­vukārt apjautājies viņam, sak, paklau, Strupais Juri, kad mēs iesim uz Mežakaktiem kristībās? Tad sadzer­sim visi trĻs: Lible arī būs. Nu, vai tu pateiksi?

— Nē.

— Nūja, skaidrs, nesaki jau labāk nekā, es tikai tāpat pajokoju. Tas viss lai paliek starp mums, kaut gan tu nedrīksti ļaut sevi saliekt ragā. Ja redzi, ka tev ir tais­nība, aizstāvies. No patiesības nav jābaidās. Kā Vīlan- des vīrs saka: «Taisnība ir taisnība, taisnību neviens ne­var pārspēt.» Tā tas ir, jā .. . Un tagad vēl par to plostu: sacērt mani kaut gabalos, bet es neesmu nogremdējis to plostu, neesmu — un viss. Un, kad būšu sacirsts ga­balos, tad arī mans mazā pirksta nadziņš vēl brēks: «Neesmu vainīgs, neesmu nogremdējis to sasodīto plostu, bet, ja tas vēl arī tagad stāvētu krastā, nudien, nogremdētu — un miers.» Redzi, tādas tās lietas, Sāres saimniek. Kad paaugsies, sapratīsi, ka viss nav zelts, kas spīd. Daža laba vīra pauri dievs ir noglaudījis gludu un spožu kā spoguli, bet nesāc tūlīt domāt, ka tur iekšā ir zelts.