Oskars Lutss - Pavasaris

— Bet ja nu Libli atlaidīs, ko tad?

— Lible var pateikt, ka viņš nav vainīgs, — sprieda Tenisons.

— Un ja viņi neticēs? Ja Libli atlaidīs, tad… tad tā būs tava vaina.

— Neatlaidīs.

— Un ja atlaidīs?

Tenisons neatbildēja. Arnis domīgi raudzījās ārā pa logu. Pēkšņi viņš nobālēja un, pirms Tenisons paguva ko iebilst, izlidoja no klases laukā.

— Viņa noslīks!

Arnis jau agrāk, pastaigādamies gar krastu, bija ievē­rojis, ka pie meldriem, kur ūdens bija straujāks, upe vēl nebija aizsalusi, un tagad redzēja, ka Tēle gāja tieši turp. Viņš skrēja cik ātri vien spēdams uz upes pusi un skaļi kliedza:

— Neej, Tēle, upe nav aizsalusi! Neej, Tēle!

Kad viņš atradās pusceļā starp skolu un upi, ledus ielūza un Tēle iekrita ūdenī.

Meitenes aiz bailēm sāka kliegt. Arī zēni izbijušies pieskrēja tuvāk. Nu arī Arnis bija klāt. Viņš bija ļoti bāls un elsoja aizgūtnēm. Kā sapnī viņš redzēja citus kaut kur steidzamies un vicinām rokas. Troksnis, kas bija skanējis tepat blakus, tagad, šķiet, atplūda kaut kur no tālienes, kā ganu sasaukšanās vasarā. Viņš redzēja, kā Tēle līdz pusei izrausās no āliņģa, apjukusi taus­tījās tālāk, bet ledus no jauna ielūza, un meitene atkrita atpakaļ ūdenī. Viņš vel dzirdēja, ka Tēle spraus­lādama sauca pēc palīdzības.

Arnis uz brīdi sastinga kā akmens, tad attapās, pie­skrēja ātri pie Tēles, nolaidās āliņģa malā uz ceļiem un pasniedza Tēlei roku.

— Viņi iekritīs, viņi iekritīs! — bērni kliedza juku jukām.

Un viņi iekrita. Brīdī, kad Tēle satvēra Arņa roku un zēns centās viņu izvilkt, ledus atkal ielūza, un tagad jau divi bērni ķepurojās ledainajā ūdenī.

Troksnis pieņēmās. Tā skaļums pārsteidza pat skolo­tāju un ķesteri viņu istabās. Tie manīja, ka kaut kas nav, kā vajag, un iznāca ārā skatīties. Saprazdams, ka notikusi nelaime, Laurs pakampa no pažobeles garu dēli un tāpat bez cepures, rīta kurpēs aizskrēja uz upi.

Sai brīdī arī no upes pretējā krasta kāds vīrs stei­dzās uz nelaimes vietu. Viņš skrēja tieši pār arumiem, bieži paklupa, tūlīt atkal piecēlās un reizē ar Lauru nonāca pie upes. Viņš turēja rokā virvju saišķi. Vīrs pat­laban bija gājis pāri laukam uz mežu pēc slotām, tad izdzirdējis kliedzienus un sapratis, ka viens no bērniem iekritis upē. Viņš ātri atraisīja virvi, piegāja pie mel­driem, cik tuvu vien iespējams, un pasvieda slīcējiem virvi. Arnis to satvēra.

Totss centās pārējiem ieskaidrot, ka izglābt Arni un Tēli esot tīrais nieks, ja būtu tāds tilts, kas no krasta sniegtos tieši līdz āliņģim. Redzēdams, ka Liblem labi sokas glābšanas darbi, viņš nolēma tam nekavējoties palīdzēt. Totss apgāja apkārt meldriem uz upes pretējo krastu, satvēra virvi un, skaļi saukdams un klaigādams, sāka to vilkt.

Kad Arnis beidzot nokļuva krastā un kopā ar viņu ari Tēle, kas krampjaini turēja zēna roku, tad . . . tad izrādī­jās, ka Totss ir viens no galvenajiem glābējiem!

Pat ķesteris, kas, starp citu, nekad neuzlūkoja viņu caur rožainām brillēm, tagad, likās, bija manāmi aiz­kustināts par Totsa drosmi un varonību. Viņš piebilda, ka Totss, kaut arī liels palaidnis, tomēr esot krietns zēns. Liblem viņš nesacīja ne vārda.

Arni ieveda guļamistabā. Tur viņu izģērba un pēc tam iedeva ķestera sausās drēbes. Apmēram tas pats notika ar Tēli. Meiteni ieveda ķestera istabā, kur tā uzģērba ķesterienes sausās drānas.

Tas nu bija nodarīts. Vēlāk, kad bērni jau bija sasil­dījušies pie krāsns, ķesteris iedomājās, ka ir pienācis bridis vainīgos sodīt un ielikt kaktā, tāpēc ka tie esot bijuši neuzmanīgi un pa galvu pa kaklu metušies upē.

Kad skolotājs aizrādīja, ka šoreiz sodu varētu atcelt, ķesteris saskaitās un teica, ka viņš šādu pārgalvību nekādā gadījumā nevarot piedot.

— Citreiz darīs atkal to pašu, tad ej nu mēģini šos izmakšķerēt. — Un patiešām — nemaz neapjautājies, kā un kādā veidā bērni iekrituši ūdenī, viņš abus tos ielika kaktā.

Smējās visa klase. Un bija par ko smieties. Ķestera neizmērojami platās bikses un vēl platākie svārki snie­dzās Arnim līdz pašai zemei, un viņš atgādināja putnu biedēkli. Rokas aizpildīja piedurknes tikko līdz pusei. Likās, it kā kaktā stāvētājam nebūtu roku. Svārku ap­kakle, ko ķesteris bija uzliecis uz augšu, lai piešķirtu savai bardzībai arī mazliet jocīguma nokrāsu, aizsedza gandrīz visu zēna seju; mitrie, sajukušie mati krita pār acīm un degunu. Un tas bija labi: citādi visi būtu redzē­juši, kā no zēna acīm noripo asara pēc asaras un iekrīt plato svārku azotē. Arnis raudāja. Viņš būtu ielīdis vai zemē aiz kauna. Putnu biedēkļa drānās, visu apsmietam un nicinātam, viņam bija jāstāv kaktā, un tas viss no­tika, Tēlei redzot. Zēna vaigi dega drudžainā sārtumā, un viņš tikko spēja noturēties kājās.

Tēlei bija gluži tāds pats liktenis. Tēle stāvēja kaktā meiteņu pusē, un viņai bija jāsamierinās ar to, ka pārē­jās meitenes smējās un saukāja Tēli par resno saim­nieci. Kas zina, cik ilgi tas vēl turpinātos, ja neienāktu skolotājs, kurš bija paguvis apjautāties Tenisonam un vēl pāris zēniem par notikušo nelaimi. Viņš piegāja pie bērniem un nosēdināja tos savās vietās.

Kad ķesteris to uzzināja, viņš aizsvilās kā pakulu ērkulis. Vai tu redzi kā: viens ieliek kaktā, otrs atkal iz­rauj tos ārā.

Skolas pagalmā iebrauca Sāres kalps Mārtiņš. Viņš cieši ievīstīja segās un kažokos abus bērnus, iesēdināja kamanās un aizbrauca. Bērnu slapjās drānas viņš pa­ņēma līdzi, jo Lible bija paguvis aiziet uz Sārēm un visu izstāstīt.

Arnis guļ slims. Sāres gala kam­baris tīts tumsā. Durvis, kas ved uz saimes istabu, ir aizvērtas. Logi aizsegti, lai pa tiem ne­iespīdētu gaisma. Ja kāds tās atver, tad ļoti klusi. Visi staigā uz pirkstgaliem. Saimniece ir drūma, pārējie nopietni.

Ir nakts … Guļamkambarī deg maza naktslampiņa un apspīd ar vāju, nespodru gaismu gultu, kurā slimnieks iegrimis nemierīgā miegā. Pie gultas sēž vecmāmiņa. Kad māte jau ir tik pārguruši, ka nespēj vairs nosēdēt uz krēsla, tad atnāk vecmāmiņa un sakārto segu, ko bērns nospārdījis. Aukstā komprese, kas uzlikta zēnam uz pieres, ik pēc brītiņa jāapmaina. Arnis ir nopietni slims. Tās pašas dienas vakarā, kad viņš iekrita ūdenī, tam sāka kvēlot vaigi, sāpēt galva un naktī uznāca dru­dzis. Tagad jau ir trešā diena, bet slimība nepāriet. Kar­stums vēl pieņemas. Esot jāaicina ārsts.

Vecmāmiņa aizsnaužas, un tās galva atsitas pret gul­tas galu. Viņa pamostas, samiegojusies berzē acis, kaut ko nomurmina pie sevis un palēnām ieslīgst snaudā. Un atkal — tuk-tuk — galva noliecas uz leju. Vecums, ve­cums … Mīļais dieviņ, apritējuši jau septiņdesmit gadi, un tas nav joks.

Kāds klusu pienāk pie gultas, uzliek roku uz vecenītes pleca un čukst:

— Ej vien atgulies, māt, gan jau es pati.

Tā ir Arņa māte, kas jau paguvusi pāris stundu atdu­sēties. Viņa jūtas atkal kaut cik atspirgusi, lai uzrau­dzītu slimo dēlu. Vecmāmuļa pat nepakustas.

— Ej vien, ej atpūties, muļķa bērns, gan jau es pasē­dēšu. Nudien, miegs nemaz nenāk. Ej, ej!

Arņa māte nepretojas, brīdi uzlūko savu slimo bērnu un aiziet.

Tuk, tuk… vecenīte snauž. Tikko viņa iemieg kaut vai uz brītiņu, tūdaļ redz sapņus, bet vecmāmuļa saņem visus savus spēkus un cenšas palikt nomodā. Viņa domā par pagājušajiem laikiem.