Oskars Lutss - Pavasaris

Tad viņa iesāka tā:

— Vīrs aizgāja uz mežu. Uzcēla māju. Nodarvoja jumtu. Uz jumta uzlaidās putns. Putna aste pielipa pie darvas. Kad šis atrāva asti, pielipa knābis. Atrāva knābi, pielipa aste. Atrāva asti, pielipa knābis. . . Atrāva knābi, pielipa aste. Atrāva asti, pielipa knābis …

To stāstot, vecmāmuļa bija pavisam nopietna. Viņa būtu turpinājusi vēl ilgi, ja Arnis, nojauzdams, ka šis stāsts var ieilgt no rīta līdz vakaram, nesāktu smieties. Nu tie smējās abi.

— Vecmāmiņ' — Arnis iesaucās. — Es gaidu un gaidu, kas tad beidzot notiks, bet šī tikai maļ vienu un to pašu: atrāva asti, pielipa knābis, atrāva knābi, pie­lipa aste! Nē, tā es neesmu ar mieru.

Vecmāmuļa apslaucīja ar priekšautu lūpas un sāka atkal stāstīt. Viņa bija labā garastāvoklī, un Arnirn bija iemesls domāt, ka vecmāmuļa šodien neatteiksies no ga­rāka stāsta.

— Vai stāstīsi garu stāstu?

— Pag, pag, gan jau dzirdēsi. Redzi, — vecenīte iesāka, — tā nu reiz cūkas atkal sadzina uz papuves. Nu, šās tūlīt sāka rosīties — viena plūc zāli, otra rakņā­jas pa zemi … Tikai kāds draņķīgs sivēnelis ne ēd, ne rakņājas.

«Kāpēc tu neēd?» lielā cūka noprasa.

«Kā es varu ēst,» atbild vīzdegunis, «kad ušņi duras šņukurā.»

«Nu, tad roc zemi,» vecā cūka pamāca.

«Kārpa uz šņukura, nevaru,» sivēns sūrojas. Labi, tā arī viss paliek, kā bijis, un sivēns visu dienu gozējas saulītē un neēd ne krikumiņa. Mājās, jā, tur viņš pieēdas kā muca, apēd savu tiesu un vēl lien pie citu silēm.

Kādu dienu cūkas atkal izlaida uz papuves. Bet čīk- stētājs sivēnelis atkal tāpat.

«Nu, ko gaidi, kāpēc nerocies pa zemi?» jautā sivēn- māte.

«Esmu saaukstējies, nevaru,» atteic sivēns* lai kaut kā aizbildinātos. Tad nu arī vecā cūka aizsvilusies un uzbrēkusi:

«Ak tu sliņķi, vasara pašā plaukumā, bet šim zeme sasalusi. Ne tev kārpa uz šņukura, ne zeme sasalusi. Slinks esi, tur tā vaina.» Tad nu sivēnam vairs nebijis ko teikt un šis nokaunējies sācis rakņāties pa zemi …

Arnis pasmaida. Nē, šis stāsts tomēr bija pārāk īss. Viņš labprāt noklausītos kādu garāku. Vecmāmuļai to netrūkst, bet šoreiz jāsteidz mizot kartupeļi un viņa ne­grib vairs ilgāk te kavēties.

— Esmu tev visu jau izstāstījusi, — viņa aizbildinās.

— Tad stāsti vēlreiz, — slimnieks lūdzas.

— Vai, vai, nerātneli!

— Stāsti, stāsti!

Vecmāmuļai nekas cits neatliek, jāstāsta vien ir. Viņa iesāk:

— Bija kādi pieci seši zeperi tajā saimē. Vecākajam varēja būt tā apmēram gadu desmit vienpadsmit. Dzī­voja visi pļavas pirtiņā, tēvs neko citu nedarīja kā augām dienām dzēra un plītēja pa krogu. Pārnācis mā­jās, bija nikns kā vērsis. Saime nomirtu vai badā, bet māte, šur un tur strādādama, nopelnīja kādu nieku. Mai­zes tiesai jau sanāca.

Kādudien pļavas pirtiņā iegriezies zivju tirgotājs. Māte sagrabinājusi pēdējos grašus, nopirkusi dažas zi­vis un uzcepusi. Bērni saskrējuši ap pannu, ka biezs: dod ēst un dod ēst. Tad sākuši mieloties. Te no kroga pārnāk tēvs, pilns kā mārks, ierauga uz galda bļodiņu ar zi­vīm, kā jau parasts, — plaukš! — iesviež to kaktā. Bet pats kliedz un lamājas:

«Tad šitādi jūs man esat? Kad manis nav mājās, šiem zivju cepetis galdā, bet, kad es prasu ēst, šī tūlīt pretī: kur lai es ņemu?»

Vēl piedraud mātei ar dūri un aizmeimuro atpakaļ uz krogu.

Bērni iznāk no kakta, savāc pa grīdu izkaisītās zivte­les un ēd tā, ka smiltis vien šņirkst starp zobiem. Bet ve­cākais, Villems, neēd. Nostājies, nabadziņš, kaktā pie krāsns un raud. Raud, sažņaudzis rokas dūrē, un neēd…

— Kāpēc viņš neēda? — Arnis jautā.

— Laikam bija sadusmojies uz tēvu, ka tas iesvieda zivis kaktā. Arī viņš ar saviem ietaupītajiem grašiem bija piedalījies zivju pirkšanā. Lepns bija. Laikam do­māja: «Labāk palieku tukšā, bet no zemes pabiras nela­sīšu .. .» Sitā gan — stāv pie krāsns un raud. Bet neēd neparko. Villems bija krietns zēns. Četrpadsmit gadu ve­cumā aizgāja par mācekli pie kalēja. Kalējs slavējis un teicis:

«Tik apķērīgu zēnu vēl neesmu redzējis. Uguns, ne puika.»

Un redzi — kā notika. Jau divdesmit gadu vecumā viņš tika pie savas smēdes, pats sev saimnieks. Vecais kalējs atdevis smēdi un darba rīkus Villemam un teicis:

«Esmu jau vecs, sāc nu strādāt un saimniekot. Kad varēšu — palīdzēšu.» Villems aicināja pie sevis arī sa­vus brāļus un māsas un sūtīja tos skolā. Arī tēvs un māte pārcēlās pie viņa.

Tā nu reiz Villems atgādina, ka šim drīz būšot div­desmit divi gadi un viņš vēloties pienācīgi nosvinēt savu dzimšanas dienu. Citiem lielu lielie brīnumi, jo dzimša­nas dienu viņi nekad nav svinējuši, un te nu pēkšņi — jāsvinot dzimšanas diena.

Bet ko tu padarīsi, Villems ir saimnieks, gan jau viņš zina, ko dara.

Villema dzimšanas dienā visa saime sēž pie svinību galda un mielojas. Villems ir gaužām nopietns un ne­runā ne vārda. Tēvam nolikta priekšā bļodiņa ar ceptām zivīm.

Te pēkšņi — kad tēvs grasās paņemt no bļodiņas zivi — Villems uzšaujas stāvus; bāls kā audekls pa­kampj no kakta lielo kalēja āmuru. Visi tūlīt redz, ka Villems mērķē uz zivju bļodu, āmurs jau krīt uz leju — bet nē! Villems to aptur pusceļā, nesit vis. Tad viņš ar troksni iesviež āmuru kaktā un pats izskrien otrā istabā. Tomēr atcerējās gan. Naktī tēvs pieiet pie Villema gul­tas un saka:

«Piedod, Villem, nu es zinu, ko nozīmēja bļodiņa ar zivīm.»

Abi salīga mieru. Kopš tās dienas sākās pavisam cita dzīve. Agrāk Villems vienmēr bija saīdzis un nerunīgs, bet pēc tam kļuva priecīgāks. Arī tēvs esot atmetis dzer­šanu un saime dzīvojusi mierīgi un saticīgi. Villema māte allaž esot teikusi:

«Jā, sūra un grūta bija mūsu dzīve, bet tagad, paldies dievam, trūkumu vairs nejūtam. Ir tā, itin kā visu mūžu būtu dzīvojuši pārticībā . . .»

Vecmāmuļa apklusa. Priekšistabā Marija pašlaik skaļā balsī pavēsti, ka viens svešs esot nogriezies no lielceļa un soļojot šurp. Viņa gan pētījusi un vērojusi, bet neesot pazinusi.

— Par šo notikumu tu man vēl nekad neesi stāstī­jusi, — Arnis domīgi piebilst.

— Var jau būt, — piekrīt arī vecmāmuļa. — Tas man tikai nule iekrita prātā. Patiess gadījums.

— Tātad kādreiz dzīvojis tāds kalējs?

— Jā, tur mūsu pusē. Kur mēs ar vecotēvu dzīvojām.

— Es jau tūlīt domāju, ka šis stāsts nebūs par seniem laikiem. Bet saki — kāpēc viņš grasījās sasist tēva zivju bļodiņu?

— Kas to lai zina. Laikam jau gribēja tēvam atgādi­nāt, sak, arī tu reiz iesviedi mūsu zivis kaktā, lai nu jūt, kā ir, kad viņa paša bļodiņa ar zivīm tiek sasista drumslās.

— Un tomēr nesasita?

— Nē, nesasita. Piedeva. Negribēja apbēdināt tēvu.

— Kā tu domā, vecomāt, ja viņš sasistu bļodiņu, kas tad notiktu?

— Nezinu. Diezin vai tēvs tad būtu atmetis dzeršanu.

— Savādi, kāpēc viņš gribēja tieši ar kalēja lielo āmuru, viņš to būtu varējis sasist ar dūri. Un cik ilgi viņš bija atcerējies to notikumu! Cits jau sen būtu aiz­mirsis šo bļodiņu ar zivīm. Un kā gadās, vecomāt, ka cits tik ilgi tur naidu?

— Kā nu kurš. Cits aizmirst, cits ne. Nav labi ilgi turēt naidu. Bet te, redzi, ir atkal pavisam cita lieta: Villems neatriebās, viņš gribēja gan atriebties, bet tūlīt attapās un saprata, ka tā nebūs pareizi.