Oskars Lutss - Pavasaris

Nu redzi nu! Viņa vēl bija jauna saimniece; abi ar Mārtiņu tikko pārņēmuši Sāres mājas. Dieviņ, tik vien bija tās bagātības kā sieks rudzu un tikpat daudz miežu. Sēj! Bet nelaiķis Mārtiņš saka:

— Nekas, atnesīsim no magazīnas, — un atnesa arī. Gadi pagāja… Un skat — parāds magazīnai tika at­dots un palika vēl pāri nebaltām dienām. Kūtī gremoja ganāmpulks . . . Ganampulks? Divas slaucamas govis un telēns. Kad viņai pašai bija četrdesmit gadu, kūtī jau mīņājās desmit govis. Veicas… Viņiem veicās. Grūts bija iesākums, bet stiebriņš pie stiebra, kamēr tie nenogurstošā darbā savija ligzdu. Pag, ko vecais Mār­tiņš teica pirms nāves:

«Dievs man ir palīdzējis. Salieca mani līku kā koku vētrā, bet palīdzēja. Kā koku vētrā … Jā, jā, kā koku vētrā, taču uz šiem smagajā darbā saliektajiem pleciem nākamā paaudze ceļ savu dzīvi un labklājību.»

Tuk . . . Vecmāmuļa snauž. Slimnieks gultā kļūst ne­mierīgs. Tas nogrūž segu, spārdās ar kājām, lokās kā tārpiņš.

— Dzert!

Vecāmāte pasniedz viņam krūzīti ar ūdeni. Slim­nieks dzer. Vecāsmātes vaigu apsvilina karsta elpa. Zēna rociņa kļuvusi tik tieva. Kaut jel viņš mazliet ieēstu . . . bet viņš neēd. Vienīgais, ko Arnis iebauda, ir pāris malku auksta ūdens.

— Man karsti . ..

— Guli vien mierīgi, Arnīt. Kad pienāks rīts, kļūs vieglāk.

— Kur māte?

— Māte guļ. Mēģini ari tu uz brītiņu aizmigt.

— Ai, karsti, karsti …

Māte pamostas, pieceļas un pienāk pie gultas. Sākas viņas maiņa. Tūkstošreiz labāk viņa vēlētos pati būt slima, kaut tikai bērns kļūtu vesels.

— Māt, neraudi, — čukst slimnieks.

— Es jau neraudu, neraudu, — māte mierina, bet asa­ras līst pār vaigiem.

— Ak dievs, kāpēc tieši viņš, — māte ievaidas, — kā­pēc tieši viņš?!

Domas aizlido nākotnē, un viņa ierauga savu bērnu zārkā. Ak . . . Kāpēc tieši viņš? Vai viņš vēl nevarēja dzīvot, mans vienīgais bērns? Kāpēc bija jāaiziet tik jaunam? . . . Dziesma . .. Mācītāja svētruna … Uz šķir­sta nodun smiltis . . . «Miers viņa pīšļiem . . .» Arnis dus dziļā mierā. Bet ja nu viņa vēlreiz lūgtu, no sirds… neatlaidīgi . . . Vai tiešām debesu tēvs ir tik cietsirdīgs un neapžēlosies? . . .

Un māte, pārliekusies pār savu bērnu, lūdz . . . Lūdz ilgi. Kad viņa beidz, tās sirds ir atvieglota, mostas ce­rība, ka Arnis atspirgs. Nē, Viņš taču nebūs tik nežēlīgs un neatņems tai bērnu. Aust rīts. Priekšistabā ieklepo­jas kalps. Kāds aizdedz lampu. Sākas jauna diena. Ta­gad Arnis guļ mierīgāk nekā nakti.

Ceturtajā dienā atbrauca ārsts. Vispirms viņš pavēlēja atsegt logus, lai telpā iekļūtu gaisma. Ari gaiss istabā bija piesmacis. Vajadzēja izvēdināt. Ārsts lika atvērt ārdurvis, izvēdināt

priekšistabu un pēc tam atvērt durvis uz gala kambari. To viņš ieteica darīt katru dienu. Telpā ieplūda svaigs gaiss un Arnim kļuva vieglāk elpot. Pēc tam ārsts iz­rakstīja zāles pret karstumiem, pieteica tās lietot trīs reizes dienā un piebilda, ja Arnim nepiemetīšoties vēl kāda cita kaite, piemēram, plaušu karsonis vai drudzis, tad viņš drīz vien izveseļošoties un nekādas briesmas nedraudēšot. Māte darīja, kā ārsts bija pavēlējis, bet sli­mība kā par spīti neatkāpās.

Piektajā dienā Sāres apciemoja kāds zēns no skolas. Viņš brīdi samulsis mīņājās priekšistabā, tad apjautājās par Arņa veselību. Kad viņam atbildēja, ka nekāda uz­labošanās vēl nav manāma, atnācējs bailīgi paskatījās uz gala kambara pusi. Uz saimnieka jautājumu, no ku­rienes viņš atnācis, svešais atbildēja:

— No skolas.

Māte viņu ieveda pie slimnieka. Arnis patlaban gulēja, un, tā kā neviens viņu negribēja modināt, viesis klusē­dams nostājās pie gultas un cieši vēroja slimnieku. Ik reizes, kad slimnieks nobīdīja segu, atnācējs to atkal rūpīgi sakārtoja. Kad viņš jau grasījās iet projām un sāka atvadīties, saimniece apjautājās, kā viņu saucot.

— Tenisons, — zēns atbildēja.

Ik dienas, dažkārt pat divas reizes dienā pie Arņa at­nāca Rajas Tēle. Atceļā no skolas viņa nekad negāja tieši uz mājām; vispirms atnāca uz Sarēm, nostājās pie durvīm un jautādama paskatījās uz Arņa māti. Viņa jau

saprata pēc saimnieces sejas, kā klājas Arnim. Parasti Arņa māte nopūtās un teica:

— Nav nekā jauna, bērniņ. Mūsu Arnis negrib un ne- gribt atlabt.

Un Tēle noskumusi devās mājup. Vispār viņa tagad bija kļuvusi daudz klusāka nekā agrāk. To pamanīja arī skolā, un dažas meitenes zobojās:

— Rajas Telei saslimis brūtgāns, tāpēc viņa tik no­skumusi.

Tenisons un Tēle bija vienīgie, kas nāca Arni aprau­dzīt. Ķesteris bija visiem stingri noliedzis apmeklēt sa­slimušo. Var gadīties, ka Arnim piemetusies diezin kāda lipīga slimība. Tomēr, pārkāpdama aizliegumu, Tēle iegriezās Sārēs katru dienu — un to pašu darīja Teni­sons.

Sestajā dienā Arnis sāka klepot. Klepus bija kluss, bet tas mocīja viņu bieži un neatlaidīgi. Karsonis pie­ņēmās. Puisēna vaigi kļuva tumši, pietvīka un it kā kvē­loja. Atkal ieradās ārsts. Viņš likās norūpējies un teica, ka varot sākties plaušu karsonis. Viņš izrakstīja jaunas zāles, pulverus, kas stipri oda pēc kampara, un pamā­cīja, kā turpmāk rūpēties par slimnieku.

Arņa mātei pienāca grūtas dienas un vēl grūtākas naktis. Viņas dēls svārstījās starp dzīvību un nāvi. Zēns naktīs murgoja, sauca pēc Tenisona, Tēles, Libles un stāstīja par plostu, kas esot nogremdēts upes dzelmē …

Arņa māte sēž pie dēla gultas. Viņa ir iegrimusi dzi­ļās domās un stingi raugās kaut kur tālumā. Gara acīm viņa redz aizslīdam garām vienu ainu pēc otras no vi­ņas agrākās dzīves. Bet visam, visam ir kāds ciešs sa­kars ar viņas dēlu. Vispirms jau puisēna piedzimšana. Tumša, rudenīga diena. Smidzina lietus.

Tālāk seko viņas dēliņa pirmās dzīves dienas .. . Kris­tības … Vecās sievas bija teikušas:

— Šis zēns būs dienās lietaskoks. Dzi, balss kā ērģeles.

Pirmie soļi . . . Pirmās bikšeles . .. Viņa tās bija pa- šuvusi no sava vecā priekšauta … bet nerātnais puika slapināja bez apstājas, bikšeles vairāk kaltējās uz ze­deņiem, nekā bija kājās.

Vai dieniņ, jau četru gadu vecumā viņš kā miegs

uzmācās vecmāmuļai un lūdza, lai šī kaut ko pastāstot par agrākiem laikiem. Piecu gadu vecumā viņš sāka mācīties boksterēt un drīz vien jau lasīja. Neticami ātri zēns iemācījās rakstīt.. .

Kādreiz tīrumā viņa bija aiznesusi Arnim maizi, ieli­kusi rociņās un sacījusi: ņem ēd, tev vēderiņš tukšs! Bet ko dara Arnis? Nemaz nepieskaras maizītei, bet prasa: vai Matim arī atnesi? Matis bija cūkgans, Arnis tam bieži tekalēja līdzi. Nu paskat vien, ko šis dara! Piegrūž sviestmaizi Matim pie mutes un saka: nokod! Matis kož, un pēc tam kož Arnis. Tā, pārmaiņus kozdami, abi ap­ēda visu sviestmaizi.

Un tagad? Sāpes kā asmens ieduras Arņa mātes sirdī: tagad šis pats Arnītis guļ slims, uz nāvi slims …

Pagāja nedēļas. Beidzot Arnis sāka atlabt. Veselība atgriezās gausi. Tikko viņam kļuva labāk, pienāca vecmāmuļas sūrās die­nas. Arnis viņai, nabadzītei, vairs nedeva ne mirkli miera. Augām dienām vecenītei bija jāsēž pie Arņa gultas un jāstāsta par seniem laikiem. Laime, ka vecmāmuļai bija krājumā tūkstošiem stāstu, citādi to drīz vien pie­trūktu. Un pietrūka arī: notikumus, kurus viņa stāstīja, Arnis bija vairākkārt dzirdējis jau agrāk. Bet tas neko daudz nekaitēja, Arnis labprāt bija ar mieru noklausī­ties to pašu vairākkārt. Kādā dienā vecmāmuļa bija loti nelaimīga: nebija vairs ko stāstīt.