Oskars Lutss - Pavasaris

— Ir jau arī tādi, kas tūlīt gatavi atriebties. Mums skolā … — viņš pēkšņi apraujas. Bālajos vaigos uz­plaukst liegs sārtums.

— Ak skolā, vai? — pārjautā vecāmāte.

— Mums tur ir daži zēni, ļoti atriebīgi, — Arnis sa- stostās.

Noklaudz ārdurvis, kāds ienāk istabā. Arnis nācēju pazīst pēc balss: tas ir Lible. Šodien viņš, liekas, ir pil­nīgi skaidrā, to tūlīt pamana visa saime. Kas zina, var­būt viņš jau ir atlaists, Arnis nodomā un sasprindzināti gaida, kad ciemiņš sāks runāt. Ari vecāmāte iziet priekš­istabā.

— Nu, kā tad klājas? — Lible apjautājas. — Vai Arnim ir labāk?

Māte atbild:

— Paldies dievam, sāk jau atspirgt.

— Tad jau viss kārtībā. Tfū, tīri vai nobijos! Iedomā­jieties tikai, zēns saslimst tik smagi, ka meklē vai zārku, bet re, palaidņa skuķis arī izplunčājās pa āliņģi, tomēr tai nekait nekas. Iet uz skolu, ka dimd vien. Tāpat šo­dien satiku pie skolas, atnācām reizē.

Arnim nepatika, ka Lible Tēli nosauca par palaidņa skuķi, varēja vienkārši pateikt — Rajas Tēle. Viņš tur­pina noklaušināt mājniekus.

No āra ienāk Marija ar ūdens spaiņiem un, ieraudzī­jusi Libli, nosaka:

— Nu, kā tad zvaniķim klājas?

— Varēja klāties labāk, madam, — atteic Lible.

— Godāju tevi pēc vecas parašas par zvaniķi, —

Marija turpina, — bet kas zina, vai tu rnaz tas vairs esi. Pagājušo svētdien esot zvanījis kučieris. Droši vien lika manīt, ka poiģi proč, Lible. Kar nu zobus vadzī.

Lible atbild:

— Nemaz nebaidies, gan es zināšu, kur zobus kārt — vai uz vadža vai naglas. Tu tikai piesargies, ka neiekrīti cūkēdiena toverī.. . Labāk noslauki degunu. Tev jau tas pil kā lāsteka!

Visi smejas, tad savukārt ierunājas kalps:

— Saki — vai tu patiesi esi atlaists? Ļaudis melsa, ka kučieris viņreiz jau esot nozvanījis.

— Ja atlaists, tad atlaists. Zvaniķa amats jau nav vienīgais pasaulē. Darba pietiks, ja tikai pašam būs ve­lēšanās strādāt, — atsaka Lible.

— LJn tomēr atlaists?

— Tā ir.

Arnis satrūkstas. Vaigi sāk atkal kvēlot, un viņš ne­mierīgi sakustas zem segas. Tātad tomēr noticis tas, ko viņš bija paredzējis. Libli padzina par plosta nogrem- dēšanu, kaut gan viņš nebija vainīgs. Vainīgais bija Te­nisons. Nē, tā tas nevarēja palikt. Cik ļauns bija šis Te­nisons: tomēr neatzinās.

Slimnieks kļūst aizvien nemierīgāks. Kad istabā ie­nāk māte un patausta Arņa pieri, tā ir pavisam karsta.

— Tev galviņa atkal karsta, — norūpējusies saka māte un ieiet priekšistabā.

— Arnim atkal sacēlies karstums, — māte ierunājas. — Ja vēlies, Lible, nāc apraudzīt.

Lible ienāk. Viņš runā ar Arni iejūtīgi un sirsnīgi. Arnis brīnās, kā gan šis Lible, šis dzērājs un zobgalis, var tā runāt. Kad viņš jau grasās aiziet, Arnis iesaucas:

— Lible, tu neesi vainīgs. Es zinu, kas nogremdēja plostu.

Lible izbrīnījies uzlūko zēnu, bet, pamanījis, ka Arnis nevēlas sīkāk izteikties, atmet ar roku un saka:

— Būs jau labi. Lai paliek, Arni. Vienalga, kas no­gremdēja to plostu, bet es par zvaniķi vairs neiešu.

— Kāpēc neiesi, ja izrādīsies, ka neesi vainīgs?

— Lai nu paliek. Kas nu tā par vainu. Tie jau tikai ķestera un mācītāja niķi. Lai paliek.

Lible iziet priekšistabā. Arnis vēl saklausa, kā tēvs uz­runā Libli:

— Ja tev nekas prātīgāks negadās, nāc pie mums. Darba netrūks.

— Kā tad, nāc pie mums, — piebilst arī kalps.

— Patlaban jālaiž bērzi. Iesim uz mežu un zāģēsim, ka put. Tu esi brašs puisis. Kā radīts meža darbiem. Ko tu niekojies ar to zvanu.

Arnim nav miera. Kaut tikai ātrāk izveseļotos, kaut varētu atkal apmeklēt skolu! Viņam noteikti jārunā ar Tenisonu.

Tots, ko tu tur dari?

— Neko.

— Ja cilvēks neko nedara, tad viņš sēž mierīgi. Kas tev tur azotē?

— Nekas.

— Ja cilvēkam nekā nav azotē, tad azote ir tukša. Bet tev tā ir uztūkusi. Pag, pag, tev azotē kaut kas kustas.

Totsa azotē kaut kas vārgi iesmilkstas.

— Ai velns, neskrāpē, — čukst Totss un cieši pie­spiež kreiso roku pie sāniem.

Skolotājs pamana, ka ar Totsa azoti kaut kas nav kār­tībā. Viņš pieiet Totsam tuvāk.

— Parādi, kas tev azotē.

— Nekas, — Totss pietvīkst un paliek sēžot. Viņš lab­prāt vēlētos piecelties, bet šis «nekas» viņu kavē. Viņa seja ir samulsusi un baiļu pārņemta.

— Savādi, — skolotājs brīnās. — Viņam nekas neesot azotē, un tomēr šis «nekas» smilkst un kustas. Parādi!

Totss, redzēdams, ka vairs nav glābiņa, sāk gausi at­pogāt svārkus. Pēkšņi azotē sākas rosība: tur smilkst, kunkst un kāds izmisīgi mēģina izspraukties ārā. Tad parādās kucēna galviņa.

— Nu, tā tik vēl trūka! — iesaucas skolotājs. — Var­būt rīt iebāzīsi azotē sivēnu. Kāpēc tu viņu nesi uz skolu?

— Kīrs solīja nopirkt.

— Nav tiesa. Totss melo. Stāstīja, ka viņam mājās esot kucēns, kas dancojot un sitot bungas. Es viņam nekā neesmu solījis.

— Kā tad nesolīji, solījies atpirkt. Liki šodien atnest uz skolu, — kucēna īpašnieks protestē.

Iejaucas skolotājs:

— Tagad nomierinieties. Paklausies, ko es tev teikšu, Tots . .. Vai dzirdi, Tots!

— Njā.

— Ka tev liekas, ko es ar tevi tasad iesākšu?

Totss skumīgi pasmaida un paraugās uz kaktu blakus krāsnij.

— Nekā nebūs. Kaktā es tevi šoreiz nelikšu. Tu paliksi nesodīts. Tikai apsoli man, ka šodien nekādas blēņas vairs nedarīsi, un tev nekas nenotiks. Vai apsoli?

— Jā.

— Ļoti labi. Bet tās mantas, kas tavā kabatā, nāc un noliec te, uz mana galda, jo baidos, ka tās var tevi pa­mudināt uz jauniem nedarbiem. Nāc, nāc!

— Negribu, ka citi redz.

— Ahā. Nu labi, tad lai tas paliek mūsu noslēpums. Ej noliec savas mantas manā istabā. Arī kucēnu atstāj turpat. Vēlāk, kad iesi uz mājām, paņemsi līdz.

Totss aiziet. Kad viņš atgriežas, abas kabatas, kas parasti bija piebāztas, tukši nokarājas gar sāniem.

— Vai visu izkrāvi? — jautā skolotājs.

— Visu.

— Lieliski. Tad nu apsēdies un klausies labi uzma­nīgi. Kad tu rīt nāksi uz skolu, neņem līdzi nekā lieka. Vai saprati? Citādi likšu atkal izkraut visu laukā. Un esi taču prātīgāks, Tots; mājās tu vari priecāties un ro­taļāties ar savām mantām, cik tīk, bet uz skolu nenes. Vai apsolies?

— Apsolos.

Un notika brīnums, Totss līdz stundu beigām uzvedās priekšzīmīgi.

Viņam radās mazs pārpratums ar Visaku tāpēc, ka Visaks pa atslēgas caurumu bija mēģinājis ielūkoties skolotāja istabā, lai redzētu, kādas mantas īsti Totss at­nesis uz skolu. Kas zina, vai viņš tur ko saskatījis vai ne, bet saviem sirdsdraugiem Tomingam un Semeram viņš vēlāk stāstīja, ka uz skolotāja galda palikusi mil­zīga kaudze visādu mantu. Tur bijuši divi vai trīs indi­āņu dunči, viens dzelzs iesms, dzijas kamols, viena adatu kārbiņa, viena koka slida ar garu auklu un vēl daudz kas cits.

Starpbrīdī pēc otrās stundas klasē ienāca bāls zēns

ar dziļi iegrimušām acīm. Sākumā daudzi viņu pat ne­pazina, tikai pēc laba laiciņa bērni attapās:

— Tali! Redziet, tas taču Tali!

Jā, tas tiešām bija Arnis Tali, ko bērni ieslēguši loka vidū un kuru nu visi apbrīnoja. Taču tas vairs nebija agrākais ņiprais un veselīgais zēns; tas bija bāls, novā­jējis, ar nogurušām acīm. Pārējiem bērniem viņš, šķiet, nepiegrieza nekādu uzmanību, viņa skatiens neatlaidīgi meklēja tikai divus — Tēli un Tenisonu.