Oskars Lutss - Pavasaris

Vecāki viņu nemaz nebūtu tik drīz laiduši uz skolu, bet Arnis pats neatlaidīgi uzplijies, kamēr beidzot tēvs piekritis, sak, lai jau ejot vien, ja tik ļoti vēloties, gan skolā atspirgšot.

Un tā viņš atnāca. Kalps bija iejūdzis zirgu, atvedis Arni uz skolu un solījās vēlāk atbraukt pakal. Šodien bija pirmdiena, no rīta saime cerēja, ka Arnis uz skolu vēl neies, un Arnis tam sākumā arī bija piekritis, bet pēc brīža atkal kļuvis nemierīgs un saposies ceļā.

Ienāca skolotājs un sasveicinājās ar Arni. Pēc tam apjautājās par viņa veselību un, glāstīdams zēna novā­jējušos vaigus, ieminējās, ka Arnis gan būtu varējis vēl dažas dienas padzīvot mājās un pieņemties spēkā. Bet klusībā viņš tomēr priecājās, ka viņa labākais audzēk­nis ir atkal skolā.

Starpbrīdī Arni apstāja citi bērni, tā ka viņam nebija nekādas iespējas aprunāties ar Tēli un Tenisonu.

Taču nākamajā starpbrīdī viņš jau laikus uzmeklēja Tenisonu un neatkāpās no viņa ne soļa.

Tēle to pamanīja un dusmojās uz Arni, ka tas nebija vispirms uzmeklējis viņu, bet gan Tenisonu.

Kāda meitene nejauši apgāza tintes pudelīti un no­traipīja Tēles ģeogrāfijas grāmatu. Tēle sāka raudāt. Visi bija izbrīnījušies, ka meitene par tādu nieku raud, tomēr neviens nenojauta, ka viņa neraud vis par grā­matu, bet Arņa dēļ.

— Nu, vai tu tagad esi vesels? — jautāja Tenisons, uzlūkodams draugu.

— Vesels. Tikai galva vēl reizēm drusku sāp, — Ar­nis atbildēja.

— Arī mācībās esi atpalicis.

— Tas gan, bet… ja labi saņemšos …

— Protams, tev jau tas tīrais nieks. Laba galva. Gan panāksi, — viņš apklusa. Valodas neveicās. Abi zēni ju­tās mazliet neveikli. Arņa sejas izteiksme kļuva mulsa un nedroša. Beidzot viņš iesāka:

— Zini, Lible ir atlaists no darba . . .

— Jā …

— Kas tagad notiks? Ta taču nevar . ..

Tenisons nodūra galvu.

-— Domāju, ka būsi jau aizmirsis . . .

— Nē, kā gan to var … ko viņš tagad iesāks? Mēs esam vainīgi, bet viņu atlaidīs.

Tenisons izbrīnījies uzlūkoja Arni. Vārdi «mēs esam vainīgi» viņu ļoti pārsteidza. Kāpēc Arnis teica «mēs», vainīgs bija tikai viņš, viņš viens pats.

-— Tev taisnība, Lible nav vainīgs, tikai es . . .

— Es arī nezinu. Vajadzēs pateikt ķesterim…

— Nē. — Tenisons pakratīja galvu un novērsās. Arnis uzlūkoja draugu, kā palīdzību meklēdams. Vispareizā­kais ceļš viņam šķita atzīties, lai pēc tam notiek kas notikdams, jo tā tas nedrīkstēja palikt. Beidzot viņš iejautājās:

— Ko mēs tagad iesāksim?

— Tev jau nav ko baidīties, bet mani padzīs no sko­las, — atbildēja Tenisons.

— Varbūt padzīs arī mani.

— Kāpēc tad tevi?

— Es sameloju, ka mēs kopā aizgājām uz mājām, nu, toreiz, tajā sestdienā . .. Vai atceries?

— Tāpēc jau tevi nepadzīs. Mani gan izslēgs.

Iestājās klusums. Zēni vairs nezināja, ko sacīt. Arnim

kļuva tenisona žēl. Viņš būtu ar mieru darīt visu, lai tikai novērstu nelaimi; jau galvā pazibēja doma, ka viss varētu palikt, kā bijis, bet. : . viņaaugumu sāka kratīt drebuļi, un Arnis juta, ka lūpas kļūst sausas. Tad viņš ātri, kā drudzī, čukstēja Tenisonam:

— Nē, es tomēr pateikšu.

Tenisons tumši pietvīka un pakratīja galvu. Lūpas sakustējās, taču neizdvesa ne skaņu. Tad viņš pagriežas pret logu un sāka skatīties laukā.

Atskanēja zvans, pavēstīdams starpbrīža beigas. Labi, ka šodien Arnim neko nejautāja, citādi viņš visu

sajauktu. Galva bija aizņemta ar plostu, Libli un šo ne­lāga notikumu, tā ka par ko citu viņš nemaz nespēja do­māt. Līdz pat stundu beigām viņš netika ne pie kādas skaidrības. Kaut ko vajadzēja darīt, bet ko, par to vi­ņam nebija ne mazākās jēgas. Kaut rastos kāds labs padomdevējs! Kaut varētu kādam pastāstīt, kādam uz­ticēt šo noslēpumu! Mātei? Ko tādā gadījumā darītu viņa māte, to Arnis jau zināja. Māte, protams, visu no­klusētu, tikko uzzinātu, ka šajā notikumā iejaukts arī viņas dēls. Pajautāt tēvam? Nē, tēvam nedrīkstēja stāstīt. Tēvs nekad nepieļautu, ka viņa dēls melo. Tādos gadījumos viņš nemēdza jokot. Kas tad vēl atlika? Ne­kas cits kā steigties uz mājām un izkratīt sirdi mātei; varbūt viņai radīsies labs padoms izkārtot visu tā, lai Tenisonam nebūtu jāaiziet no skolas. Taču savu nodomu zēns atlika no dienas uz dienu.

Cik ļoti Arnis bija ilgojies pēc tā brīža, kad atkal va­rēs iet skolā, lai tad tūlīt, tikko viņš atnāks, atzītos savā un Tenisona nedarbā.

Stundas beidzās, Arnis atkal uzmeklēja Tenisonu, kad tas jau sasēja grāmatu nastiņu. Arnis brīdi nolūkojās draugā un nebilda ne vārda. Tad pēkšņi ātri izdvesa:

— Iešu un pateikšu ķesterim!

— Ej! — klusu atteica Tenisons. Tas Arni pārsteidza. Atkal viņam kļuva Tenisona žēl. Viņš jau gribēja mie­rināt draugu, sak, tā jau nebūtu pārāk liela nelaime, ja viņus padzītu no skolas; var jau arī turpināt mācības kādā citā draudzes skolā; taču viņš to neizdarīja, jo Te­nisons. pablenza viņā tik nikni, ka Arnis samulsa. Arnim likās: tikko viņš atvērs muti, Tenisons uzkliegs:

«Ko nu muldi, tāpēc jau nevienam nekļūs labāk. Ej!»

Un Arnis gāja. Ar drebošu sirdi, pacēlies uz pirkstga­liem, viņš šķērsoja priekšnamu, kas atradās starp klasi un ķestera istabu, un palika aiz durvīm klausoties. Ķes­teris sēdēja pie rakstāmgalda. Arnis dzirdēja, kā uz pa­pīra skrapstēja spalva, pēc tam tika šķirstītas lapas. Arnis pārdomāja, kā uzsākt sarunu. Kā visu labāk pa­teikt? Tas viņam likās briesmīgi grūti, kaut kas daudz grūtāks nekā pati atzīšanās. Jā, kad viņš būs iesācis runāt, tad vairs neies tik grūti, bet šis iesākums, tas …

Un viņš savās domās sacerēja runas sākumu.

«Nācu pateikt, ka Lible nav vainīgs. Plostu nogrem­dēja Tenisons. Es toreiz samelojos, teikdams, ka mēs aizgājām ar Tenisonu uz mājām kopā!»

Kāds pa blakus durvīm ienāca istabā, un Arnim likās, it kā soļi tuvotos durvīm, aiz kurām viņš stāvēja. Bei­dzot ir jāizlemj, vai nu iet iekšā, vai aizbēgt. Arnim pie­trūka drosmes. Viņš nebija vēl pietiekami sagatavojies; viss notika pārāk pēkšņi. Kā dzelts viņš atlēca no dur­vīm un skrēja uz klasi. Tai pašā acumirklī tika atrautas klases durvis un Arnis ar sparu ieskrēja kādam rokās.

— Ūja, kaš tad nu? — brīnījās nācējs.

Arnis palūkojās uz augšu un nosarka.

Tas bija skolotājs. Arnis nezināja, ko atbildēt uz sko­lotāja jautājumu. Viņš bikli nostājās pie durvīm un klu­sēja. Skolotājs uzmanīgi, it kā ko gaidīdams, noskatījās uz Arni, bet zēns, nespēdams izturēt šo skatienu, iesāka skaļi raudāt.

Skolotājs Laurs samulsa. Tā jau bija otrā reize, kad zēns raudāja, tikko viņš to uzrunāja. Bet šoreiz viņš no­lēma nepiekāpties tik viegli kā toreiz upmalā. Viņš uz­lika roku uz zēna pleca, iebīdīja viņu savā istabā un lika apsēsties uz krēsla. Pats nosēdās blakus un saņēma Arņa roku.

— Kas tev kaiš, Arni? Jūtu, ka tev kaut kas nospiež sirdi. Kāpēc tu man neuzticies un nepastāsti?

Arnis vēl nepaguva atbildēt, kad pēkšņi kāds atvēra durvis un ienāca istabā. Tas bija Totss, kas gribēja pie­vākt savas mantas. Ieraudzījis Arni, puika mazliet sa­trūkās un apstājās.

— Vai iesi uz mājām, Tots? — skolotājs jautāja.

— Jā.

— Protams, ir laiks. Paņem savas mantas un esi krietns zēns; kad rīt nāc uz skolu, neņem vairs līdzi. Es tās visas uzmanīgi aplūkoju, un — tici man — neatradu nevienu mantu, kas tev noderētu šeit skolā. Bez šaubām, tās visas ir ļoti vajadzīgas lietas, bet tikai mājās, mājās un ne šeit. Kā tad paliek, vai apsolies izpildīt, ko tev teicu?