Oskars Lutss - Pavasaris

— Jā.

— Vai tiešām, Tots? Paskaties man acīs! Ja tev liekas, ka tomēr nespēsi . . . tik pēkšņi, tad pasaki. Gal­venais, runā taisnību!

— Gan jau spēšu.

— Lieliski. Es tev ticu. Vīrs un vārds, norunāts? Tad vēl kas: pacenties arī labāk mācīties. Ja nepagusti pa­veikt visu, kas uzdots, nav liela bēda. Par to es tevi ne­sodīšu. Galvenais: ja tu ko mācies, papūlies iemācīties labi.

— Uz rītu iemācīšos pusi no krievu valodas uzde­vuma.

— Labi, iemācies pusi. Bet teicami.

— Ja divus stabiņus nevarešu izrēķināt, izrēķināšu vienu.

— Var arī tā. Izrēķini vienu. Padari tik, cik tu spēj. Bet nenoraksti no citiem. Norunāts?

— Norunāts.

Totss sabāza mantas kabatās. Viņa seja bija nopietna un svinīga. Šķita, ka skolotāja laipnie un pamācošie vārdi nebija palikuši bez atbalss.

Likās, daži no šiem vārdiem caur viņa biezo ādu bija izspraukušies līdz pašai sirdij. Kad Totss, pieklājīgi atsveicinājies, virzījās uz durvīm, skolotājs viņam uz­sauca:

— Bet kucēns, neatstāj kucēnu!

— Velns, aizmirsu! — Totss sarāvās un sāka meklēt suni.

Suns bija kā ūdenī iekritis. Tas nebija nekur atrodams. Arī pats skolotājs un Arnis, kurš jau bija kaut cik no­mierinājies, pajīdzēja to meklēt. Totss līdz pusaugu- mam palīda skolotāja pagultē un sauca:

— Pitsu, Pitsu, Pitsu! Pitsū! Pitsū!

Bet Pitsus nerādījās.

Vēlāk sunīti atrada skolotāja gultā zem spilvena, kur tas mierīgi atdusējās, pasargāts no visiem pasaules trokšņiem.

Pēc Totsa aiziešanas Laurs atkal pievērsās Arnim.

— Nu, Arni, tagad izsūdzi man savas bēdas, tu taču apsolījies, vai .ne? Vienalga, kādas tās būtu, nebaidies. Iedomājies, ka esmu tavs labākais draugs, kam tu vari uzticēt visu. Un aizmirsti to, ka es varētu tevi sodīt vai rāt. Tas nenotiks. Tātad stāsti droši!

Arnis brītiņu vilcinājās. Uzticēties skolotājam? Viņa siltie, pamudinošie vārdi Arni nomierināja un radīja zi­nāmu tuvību. Skolotājs pret viņu vienmēr izturējās laipni un draudzīgi. Vēlāk viņam pašam likās dīvaini, kāpēc tūlīt nebija iedomājies pastāstīt visu skolo­tājam. Pie ķestera viņš vairs neietu ne par kādu cenu.

— Es gribēju par plostu . . . Par to pašu plostu, kuru toreiz nogremdēja … es … tas nebija Lible, kas to iz­darīja.

Viņš iesāka, bailīgi stostīdamies, bet pamazām saņē­mās un beigās pateica pavisam skaidri un pārliecinoši.

— Jā, kā tad bija ar to plostu? Kā tu zini, ka Lible to nenogremdēja? — Laurs jautāja.

— Es zinu . .. Atnācu pasacīt, ka . . . ka .. . es meloju toreiz, teikdams, ka mēs abi ar Tenisonu kopā aizgājām uz mājām… Tajā sestdienā, kad mēs palikām šeit… Plostu nogremdēja …

Arnis pēkšņi apklusa. Viņam bija ļoti grūti nosūdzēt savu draugu.

— Pagaidi, pagaidi, nesaprotu, ko tu gribēji teikt, Arni. Tātad kāpēc tu meloji un kas nogremdēja plostu? Stāsti droši, nebaidies, — pamudināja skolotājs, redzē­dams, ka Arnis atkal sāk stostīties.

— Es meloju, ka mēs kopā aizgājām uz mājām. Te­nisons palika vēl skolā.

— Nu labi, tu meloji, un kas tad notika? Ā, tu taču negribēji teikt, ka… plostu nogremdēja Tenisons. Vai tomēr Tenisons?

— Tenisons. — Arņa galva noslīga uz krūtīm. Viņam bija ap sirdi tā, it kā viņš pats atzītos savā noziegumā. Acis pieplūda ar asarām, lūpas sāka drebēt.

Skolotājs pārsteigts mirkli uzlūkoja skolnieku, tad draudzīgi atsāka:

— Kā tu to zini, Arni?

— Tenisons man pats izstāstīja.

— Tā. Vai Tenisons arī pateica, kāpēc viņš to darīja? Acumirkli . . . vai Tenisons jau aizgājis?

— Nē. Tenisons ir vēl klasē. Palika mani gaidot.

— Un tu gribēji to pateikt ķesterim? Vai jau pateici?

— Nē.

— Kāpēc neteici?

— Neuzdrošinājos. Man bail.

— Ahā, tagad es saprotu: kad tu man uzskrēji virsū, tu nāci tieši no ķestera durvīm. Iekšā tomēr neiegāji?

— Nē.

— Tad ir labi. Vispirms nomierinies, Arni. Un ne­raudi, asaras te nelīdz. Izstāsti man visu, ko tu zini, varbūt atradīsim kādu padomu, lai visu vērstu par labu.

— Tagad mūs abus ar Tenisonu padzīs no skolas.

— Nerunā aplamības. Kas teica, ka padzīs? Kā tu vispār nāci uz tādām domām?

— Man likās, ka …

Skolotājs brītiņu padomāja, ko darīt, tad steidzīgi atvēra klases durvis, nostājās uz sliekšņa un aicināja:

— Ā .. . panāc šurp, Tenison!

Tenisons ienāca un apstājās netālu no durvīm. Skolo­tājs viņu ilgi pētīja ar skatienu, tad ierunājās:

— Klausies, Tenison, — vai tu man pastāstīsi patie­sību, kad tev ko jautāšu?

— Jā, — skanēja drūma, bet pārliecinoša atbilde.

— Labi. Tad panāc tuvāk un apsēdies uz šā krēsla. Parunāsimies. Tā. Saki — vai tu nogremdēji mācītāj­muižas jaunkungu plostu?

— Jā.

Tenisona sārtā seja kļuva vēl sārtāka. Pie tam viņš nodūra acis un skatījās grīdā.

Sēdēšana, liekas, ļoti traucēja Tenisonu, viņš grozījās gan šurpu, gan turpu un beidzot apsēdās uz pašas krēsla maliņas.

— Kādēļ tu to darīji?

Klusums. Atbilde aizkavējās. Skolotājs paņēma no galda papīrnazi un sāka to locīt pirkstos, it kā vēlēda­mies pārbaudīt tā izturību. Bet viņa skatiens neatlaidīgi urbās Tenisona.

— Kāpēc tu neatbildi? Tu taču solījies man atbildēt, izstāstīt patiesību. Saki — kāpēc tu to izdarīji?

-.- Kāpēc tad viņi lien mūsu pagalmā kauties, — uz­runātais beidzot attrauca un sāka pētīt un grozīt savu svārku pogu.

— Tas nozīmē, ka tu gribēji viņiem atriebties? Nelāga būšana tāda atriebība, bet lai nu paliek. Saki, Tenison, — kāpēc tu liedzies, kad tev jautāja, vai tu te neesi vainīgs?

Tad Laurs mirkli padomāja un turpināja:

— Kāpēc tu nenāci un neatzinies, tikko uzzināji, ka Libli atlaidīs no darba? Vai tas tev nenozīmēja neko, ja cits tavas vainas dēļ zaudē darbu un arī iztiku?

— Es par to domāju gan.

— Tomēr nebildi ne pušplēsta vārdiņa. Vai tu vispār atzītos, ja Tali to nedarītu?

— Nezinu.

— Saki taisnību, Tenison. Gan jau tu zini, ko tu būtu darījis. Es domāju, ka tu neatzītos. Runā tieši un atklāti, kā solīji: būtu atzinies vai ne?

— Nē.

— Tā. Tagad tu vismaz pateici patiesību. Tu mēģi­nāji atrunāt arī Tali, kad viņš gribēja visu izstāstīt?

— Jā.

— Ai, nē! — Arnis uztraūcās. — Sākumā viņš tiešām nebija ar mieru, bet vēlāk pateica — ej!

— Ā, tas jau skan labāk, — noteica skolotājs, uzma­nīgi vērodams Tenisonu. — Beidzot tu tomēr saprati, ka tā nevar palikt, jā?

— Jā.

— Labi, vairāk es tevi nepratinašu. Ceru, ka tu no­žēlo savu rīcību.

— Jā.

— Tā jau domāju, un tas ir pareizi. Ļoti labi. Galu galā esam tikuši pie skaidrības. Un tagad žigli uz mā­jām, izmācies uzdevumus un nenokar galvu. Par Libli es parūpēšos; vari būt mierīgs, tev ne no viena nav jā­baidās. Es tevi nesodīšu; zinu, ka turpmāk tu vairs tā nedarīsi. LJn tu, kāpēc tu esi tik bēdīgs?

Laurs pievērsās Arnim.

— A, tu skumsti par to, ka nosūdzēji draugu. Tad iegaumē, Arni, es būtu darījis gluži tāpat. Tenisons tev uzticēja noslēpumu un tu neesi to izpaudis. Esmu pār­liecināts, ka, izņemot mani, tu nevienam to neesi stās­tījis. Vai tā nav?

— Nē, neesmu stāstījis.

— Zinu, ka neesi. Esmu priecīgs, ka tu man uzticējies. Tas bija labi un pareizi darīts. Arī savu draugu tu