Oskars Lutss - Pavasaris

— Kas tur ārā īsti notiek, ko tu tur esi ieraudzījis?

— Nn . .. nekā, — Totss izvairījās.

— Paga, paga, kaut kam tur jābūt, tu jau nevari no loga ne acu novērst. Labāk pastāsti, citādi atkal saķildo­simies.

— Atkusnis sācies …

— Ā! Vai tas uz tevi iedarbojas sevišķi spēcīgi, ko?

— Nemaz neiedarbojas, es jau tikai tāpat…

— Atzīsties, tu domā, ka tagad būtu īstais laiks sākt pikoties, vai ne? Nu, nu, nu, neizvairies!

— Tā ir.

— Nu redzi, cik labi mēs saprotamies. Bet tagad sēdi rāms un papūlies uzmanīgi sekot mācībām. Labi? Piko- šanās nav zaķis, kas aizbēgs. Ja būsi paklausīgs, pus­dienas laikā sarīkosim sniega kauju. Vai esi ar mieru?

— Esmu gan.

Totss līdz pat pusdienai nosēdēja klusu kā pelīte, bet, kad sākās kauja, tad cīnījās kā lauva. Karotāji sadalījās divās naidīgās nometnēs. Tie, kuri palika Pļevnā jeb uz pakalna, ievēlēja par savu vadoni skolotāju. Otrā puse, aiz pakalna, krievi, iecēla par ģenerāli Tenisonu.

Laurs vēlējās, lai Tali tam būtu pēc iespējas tuvāk, tad viņš varētu zēnu labāk uzmanīt, bet Arnis bija pār­gājis pretinieku nometnē un stāvēja blakus Tenisonam. Viņu iepriecināja tas, ka Arnis bez īpaša uzaicinājuma bija iesaistījies kaujā.

Tenisons sākumā bija atteicies kļūt par komandieri, sak, ko tad es tur . .. ievēliet Totsu, viņš māk labāk, bet, kad citi nelikās mierā, viņš tomēr piekrita.

Viss bija sagatavots, kuru katru acumirkli varēja sāk­ties sīva cīņa un tomēr nesākās. Bija kāds cilvēkbērns, kurš vēl vienmēr netika skaidrībā pats ar sevi. Tas bija Totss. Viņš stāvēja starp abām naidīgajām nometnēm un, kā glābiņu meklēdams, skatījās gan uz vienu, gan uz otru pusi un nezināja, kurai pievienoties.

— Nāc šurp, Tots, ko glūni, kaklu izstiepis, — sauca no lejas.

— Kas jūs tādi esat? — Totsa balss kļuva nopietna un skarba.

— Krievi. Nāc tik šurp!

— Pie krieviem es neiešu. Un kas ir tie tur?

— Turki, turki … Kā gan tu nezini, tā taču ir Pļevna.

Totss sarauca pieri, viņam nepatika ne viena, ne otra

puse. Būtu pavisam cita lieta, ja indiāņi cīnītos ar Ken­tukijas vīriem, tad sarkanādainajiem stātos pretī varens un briesmīgs ienaidnieks, bet tagad — krievi pret tur­kiem?

— Totss grib būt sarkanādainais, — sauca atkal no lejas.

— Ko niekus, — kliedza no pretējās puses. — Viņš taču ir Kentukijas Lauva, viņš meklē savus Kentukijas vīrus. Piesargies, Lauva!

Tai pašā mirklī no turku nometnes izlidoja sniega pika un trāpīja Totsam tieši mutē. Totss patlaban grasījās kaut ko teikt, un droši vien gribēja dot atbildi uz citu zobgalībām, kad nejaukā sniega pika, vēl ļaunākas ro­kas mesta, aizsita tam muti. Totss pāris reižu dziļi ievilka elpu un sāka klepot.

Nu viņam beidzot bija skaidrs, kurai pusei pievieno­ties: sniega pika nāca no turku puses, tātad turki paši gribēja ar viņu naidoties. Skaidrs, viņš liks tiem just savu dzelzs dūri!

Sākās kauja. Pirmās sniega pikas šņākdamas lidoja gan turpu, gan atpakaļ. Ienaidnieki vēl bija pārāk tālu viens no otra, tāpēc lielākā daļa lādiņu trāpīja vējam, bet, jo tuvāk krievi pienāca nocietinājumam, jo sīvāk iedegās cīņa, un šāviņi sāka trāpīt mērķi.

Tenisons cīnījās sparīgi, kaut gan sākumā bija grūti iekustināms. Viņš kā negudrs traucās uz priekšu gar kalna pakāji un šķita nemaz nemanām, ka viņam uz galvas gāzās vesela sniega lavīna.

Laurs gribēja atrast starp uzbrucējiem Tali, tas tie­šām vēl turējās Tenisona tuvumā un, liekas, bija iede­dzies cīņā. Bet Arnis nepavisam nelīdzinājās Teniso­nam. Pēdējais cīnījās uz dzīvību un nāvi, bet Arnis ik­reiz, kad viņam trāpīja sniega pika, klusi pasmaidīja. Kad uzbrucēji sasniedza nokalni, Arnis sastapās vaigu vaigā ar skolotāju.

— Padodies, Tali! — sauca Laurs.

— Nepadošos, neparko nepadošos! — attrauca Arnis, priecīgi smiedamies. Viņi izsvieda savas sniega pikas reizē. Arnis trāpīja Lauram tieši pierē, kamēr Laura sniega pika aizsvilpa Arnim garām. Tas Arni sajūsmi­nāja vēl vairāk, un, kad viņš redzēja, kā skolotājs els­dams un pūzdams tīrīja acis un bārdu, viņš smējās, vē­deru turēdams.

Tai pašā acumirklī kāda cita nodaļa Jāzepa Totsa va­dībā uzbruka nocietinājumam no aizmugures. Atskanēja skaļš «urrā!». Sniega pikas no abām pusēm bira nabaga turkiem uz galvām, mugurām, aiz apkaklēm un kur

vien pagadījās. Totss cīnījās kā lauva, kā īsts varonis. Viņam blakus turējās Kīrs, stiepdams līdz kartupeļu grozu ar gatavām sniega pikām, tā ka Totsam atlika tikai pakampt un izsviest. Turki bija ielenkti un sāka izklīst, citiem izdevās aizbēgt, citi padevās gūstā. Krievi bija izcīnījuši uzvaru.

— Bet tagad pasakiet, kurš bija tas drosminieks, kas iedomājās mūs aplenkt, — Laurs smiedamies noprasīja, redzēdams, ka jebkura pretošanās būtu veltīga.

— Totss, Totss, — atsaucās bērni cits caur citu.

Un Totss, kā jau dažkārt varonis, krūtis izgāzis, lepni pastaigājās savu karotāju vidū, laiku pa laikam uzsauk­dams kādu pavēli vai izteikdams piezīmi.

— īsts Skobeļevs! — smējās skolotājs.

— Mēs atsistu uzbrukumu, bet nepaguvām ne attap­ties, kad šie jau klāt. Nu pagaidi, Skobeļev, kauja vēl turpināsies.

So ierosinājumu uzņēma ar gavilēm. Rokas čakli' stā­jās pie darba — tās gatavoja jaunas sniega pikas. Katrā pūsē strādāja savi lādiņu meistari, kuru vienīgais uzde­vums bija sagatavot munīciju. Skobeļeva vīriem bez tam pastāvēja arī vēl citas īpašas vienības. Pirmā, kurā ietilpa visveiklākie, tikai svieda, otrā — piegādāja mu­nīciju, trešā slepeni izlūkoja vai novēroja un ziņoja, kad visizdevīgāk uzbrukt, piedevām vēl lielgabalnieki. Pēdē­jie savēla milzīgu sniega bumbu, pacēla to uz rokām, sviedēji ielavījās aizsegā ienaidnieku mudžekli, atvēzē­jās un nometa bumbu tieši uz pretinieku galvām. Pa­šķīda vesels sniega lēvenis. Šis paņēmiens bija ļoti iespaidīgs: nometot vienu tādu milzeni, dabūja ciest ve­sels pretinieku pulks.

Nākošajai spožajai kaujai vajadzēja notikt starp sar- kanādainajiem un bālģīmjiem. To ierosināja Totss un vēl kāds zēns, kuru Totss, protams, bija pierunājis.

Dievs vien zina, kur Kentukijas Lauva bija izrāvis tik milzum daudz zilo un sarkano papīrīšu, bet to bija tik daudz, ka ikviens karotājs varēja piestiprināt sev pie krūtīm zilu vai sarkanu zīmīti, sarkanādainie dabūja sarkanās zīmītes, bālģīmji — zilās. Kā un kur papīrs iegūts, tas karotājus nepavisam neinteresēja, tagad tam vienkārši neatlika laika, bet Visaks, šis nodevējs, bija saburtojis uz savas papīra strēmelītes šādu uzrakstu: «Ģeografijas grāmata — Augusts Visaks». Ar to pie­tika, lai Visakam pamostos briesmīgas aizdomas. Viņš grasījās tūlīt doties uz klasi, lai šo «tumšo lietu» no­skaidrotu, un aizietu arī, ja citi zēni neatturētu. Vēlāk dzirdēja vēl daudzus gaužamies, ka viņa tādai un tādai grāmatai nozudis apvāks.

Sarkanādainie nepaguva pat degunu izšņaukt, kad viņiem jau uzbruka Kentukijas zēni ar savu lielisko karavadoni priekšgalā.

Kauja sākās ielejā pie kalna nogāzes, kur auga daži koki un pāris upeņu krūmu; šāda apkārtne bija indiāņu cīņām vairāk piemērota nekā kailā kalna virsotne. Tika iecelti jauni karavadoņi; kentukiešus, protams, vadīja tas, kam pienākas, sarkanādainos — Tenisons. Tenisons tūlīt, tikko Totss sevi izvirzīja par kentukiešu vadoni, pārgāja pretinieku nometnē, un skolotājs viņu neka­vējoties iecēla savā vietā par komandieri. Kopā ar Te­nisonu sarkanādaino pusē pārgāja arī Arnis. No Laura komandas divi vīri turpretī pārgāja Totsa pusē, tā ka abās nometnēs bija vienāds cīnītāju skaits.