Oskars Lutss - Pavasaris

Cīņa izvērtas briesmīgi sīva. Bumbu lidoja tik daudz, ka reizēm iās gaisā atsitās viena pret otru un pakšķē­damas sašķīda. Abas puses cīnījās pašaizliedzīgi un drosmīgi. Tik daudz varonības, veiklības un spēka vēl nebija pieredzēts. Pašā karstākajā cīņas mutulī, dievs zina, kā tas gadījās, kentukiešu vadonis ieraudzīja, ka viņa vīru ir briesmīgi daudz, turpretī ienaidnieku tikai maza saujiņa. Bet pats dīvainākais bija tas, ka viņa paša ļaudis, ar zilo papīrīti pie krūtīm, sāka bez žēlastī­bas slānīt kā pašu vadoni, tā viņa vīrus. Un kas vēl tra­kāk — šie «zilie» vīri saradās visur: priekšā, blakus, aiz muguras. Vārdu sakot, izcēlās tāds juceklis, ka neviens netika gudrs, kas īsti notiek. Satrūcies Kentukijas Lauva uz brīdi apstājās un uzsauca:

— Mierā, sātani! Ko tas nozīmē?! Mūs sāk apšaudīt savējie? Mierā, es saku!

Viņš ļoti labi zināja, ko tas nozīmēja, taču bija jau par vēlu. Zilie pārvērtās par sarkanajiem, un visu ken­tukiešu pulku cieši ielenca sarkanie. Sarkanādainie stā­vēja ciešā lokā ap kentukiešiem, katram rokā draudoši

pacelta sniega pika, un visi skaļi smējās. Tenisons, sar- kanādaino lielais vadonis, bija pēc sava viltīgā padom­devēja — skolotāja ierosinājuma apmainījis nozīmes un ielencis kentukiešus.

— Jā, bet šitā nedrīkst! — sauca Totss, pietvīkdams aiz kauna.

— Kādēļ ne, — vaicāja Laurs, — karā neviena viltība nav aizliegta un jo sevišķi karā pret sarkanādainajiem.

Kauja bija beigusies. Bērni, skaļi trokšņodami, sa­gāja klasē. Laurs apstājās un noskatījās uz meiteņu pul­ciņu, kas bija sīvi cīnījušās savā starpā. Tad viņš ierau­dzīja, ka Arnis pie skolas kāpnēm ar slotu tīra kā­jas. Laurs piegāja pie durvīm, lai ar viņu parunātos un apjautātos, kā viņam labi patikusi sniega kauja, bet tieši tajā acumirklī sāka zvanīt baznīca. Skolotājs ap­stājās un brītiņu klausījās, kā no baznīcas torņa plūda gausi, vienmērīgi bim-bam un it kā viļņodami izgaisa tālē. Tad viņš smaidīdams pievērsās Arnim un teica:

— Vai dzirdi, Arni, kā Lible dimdina?

Arnis uzlūkoja skolotāju un bikli iejautājās:

— Vai tik tas ir Lible, kas tur zvana?

— Protams, ka Lible. Lible jau zvana kopš svētdie­nas; bet ko tu domāji?

Arnis pārsteigts apstājās un klausījās, it kā gribē­dams pārliecināties, vai tiešām tornī stāv Lible.

Viņš attapās tikai tad, kad viņam klusu piebikstīja Tenisons un apjautājās, ko skolotājs teicis.

— Teica, ka Lible atkal zvanot, — atbildēja Arnis.

— Ak zvanot gan, ko? — Tenisons žigli noprasīja.

— Jā . . . iezvana bēres . . . kāds ir miris, — piebilda Arnis.

Tenisonam bija vienalga, ko tur iezvana, galvenais, ka zvanīja Lible. Arnis to saprata ļoti labi un dusmojās- par drauga vienaldzību. Viņš vismaz varēja apjautāties, kam zvana.

Ziemsvētku sestdiena bija klāt. Pēcpusdienā bērni sapulcējās skolā, lai atkārtotu iemācītās dziesmas. Mēģinājums izdevās lieliski. Ķesteris jutās pacilāts, starodams aiz labpatikas. Viņš grozījās bērnu pulciņā, un šī bija viena no tām retajām reizem, kad viņš jutās ar tiem apmierināts un nebārās. Arnim bija savāda sajūta, viņām šķita, ka jānotiek kaut kam sevišķam un ka tas varēja notikt tūlīt uz vietas. Viņš nejutās noskumis, bet gan priecīgi satraukts. Šī ziemsvētku sestdiena viņam šķita kā sapnis; kā miglā ap viņu kustējās pārējie bērni. Pat Tēle, stāvot meiteņu pulkā un dziedot, likās esam kaut kur ļoti tālu, aiz mā­koņiem.

Tenisons bija apsējis ap kaklu melnu zīda lakatiņu, saeļļojis matus, uzģērbis jaunas drēbes un izskatījās gluži citāds nekā parasti. Kad viņš pasmaidīja, viņa acīs pavīdēja kāda gaiša cerība. Kīrs bija apvilcis jaunmo­dīgus svārkus, kas aizpogājami līdz pat zodam, ap kaklu mirdzēja koši balta apkaklīte. Totsam bija ne vien jauns uzvalks un zābaki, bet arī vēl «zelta pulkstenis ar zelta ķēdi», prove numurs piecdesmit seši, kā viņš pats vi­siem apgalvoja. To viņš saņēmis kā dāvanu, tēvs gan •pirms ziemsvētku vakara negribējis dot, bet viņš tikmēr uzplijies, kamēr vecais atmetis ar roku un noteicis: «Nu ņem tad arī, citādi jau man miera nebūs.» Šis tad arī tūlīt paņēmis.

Kad mēģinājums bija beidzies, Totss ar savu pulk­steni sāka staigāt no viena pie otra, neatlaidīgi atkār­todams vienu un to pašu:

— Nopērc, Toming. Nopērc, Semer. Nopērc, Visak.

Tīrais zelts, re, spīd kā traks. Prove vis virsu, skaties, piecdesmit seši.

— Cik tad tu prasi? — kāds iejautājās.

Un pulksteņa īpašnieks tūlīt lepni atteica:

— Bez simtnieka tā lieta neies.

Visaks ilgi pētīja spožo metala mantiņu un galu galā atrada, ka tas esot kaķu zelts. Totss tik ļoti sadusmojās, ka aizmirsa svinīgo priekšsvētku pacilatību un sāka nikni lamāties.

— Pats tu esi kaķu zelts, muldoņa. Labāk paskaties, kādas bikses tev kājās, tās jau ir pārtaisītas no ķestera vecajām ūzām. Re kur vēl caurums.

Viņš spīdzināja Visaku tik ilgi, kamēr tas piekusa, meklēdams biksēs caurumu, un sāka raudāt. Kad Visaks caurumu tomēr neatrada, viņš piegāja pie citiem, nome­tās tupus un lūdzās ar asarām acīs, lai paskatoties, vai tiešām viņa biksēs esot caurums. Bet Totss pa to laiku lepni pastaigājās biedru pulkā, un viņa seja mirdzēja tikpat spoži kā zelta pulkstenis ar ķēdi.

Pārējie skolēni arī bi'ja paņēmuši lidzi kādu svētku mantiņu: Tomingam stikla nūjiņa, kas laistījās kā vara­vīksne; Liblikam dažas konfektes ar blīkšķi, tikko tās sāk attīt, tūlīt atskan spalgs šāviens. Lēstam skārda vabole ar stiepļu kājiņām un atsperi aizmugurē: uz­velc — un vabole metas skriet, it kā viņai pats nelabais dzītos pakaļ; Tīdam saišķītis sudraba un zelta diegu, ar kuriem viņš solījās izpušķot eglīti un kuriem vajadzēja mirdzēt tā, it kā viss koks būtu pārklāts ar zeltu un sud­rabu. Daudzi, protams, savas mantas nevienam nerā­dīja un par tām pat nerunāja, taču pēc ikviena skolēna sejas varēja skaidri pateikt, ka tam pieder kaut kas, par ko tas paslepus priecājas.

Arnis piegāja pie Tenisona, kad tas patlaban izvilka no mēteļa kabatas baltmaizes ņuku ar gaļas šķēli, apsē­dās uz sola un sāka ēst.

— Nu, kā tu izpušķosi savu eglīti? — Arnis apjau­tājās.

— Ko es pušķošu . . . Nemaz nepušķošu, mums eglītes nebūs, — atbildēja Tenisons un sāka kāri ēst.

— Vai tiešām?

— Ko tur pūlēties. Izdeg milzums sveču — un vairāk nekā. Labāk sanes istabā salmus, tad ir labi mest kūle­ņus un kauties ar salmu vīšķiem.

— Nu ko tu neteiksi, — Arnis prātoja, — viņam tāda eglītes dedzināšana nenozīme neko .. . Bet vai tie vis­pār ir kādi ziemsvētki bez eglītes?

Viņš brītiņu padomāja un uzaicināja Tenisonu pirma­jos ziemsvētkos pie sevis uz eglīti; atnākšot arī Tēle un . . . Nūja, lai tikai nākot vien, gan jau tad …

Tenisons sāka ēst lēnāk, brīdi padomāja, tad noteica:

— Var jau aiziet.

— Atnāc, atnāc! — Arnis atkārtoja.

Kad troksnis klasē kļuva pārāk skaļš, durvīs parādījās skolotājs Laurs un teica:

— Zēni, zēni, neiegāziet griestus!

Tuvākie skolēni viņu sveicināja, un Totss, kurš arī atradās turpat pie durvīm, pašķīra svārkus labi plati, lai viņa zeltnieks nepaliktu skolotājam nepamanīts.

Laurs, protams, redzēja visu šo spožumu, taču neteica ne vārda. Viņš ienāca klasē un apjautājās skolēniem, kā viņi jūtas lielajos svētkos.