Oskars Lutss - Pavasaris

— Labi, labi, — bērni atbildēja korī.

— Tad jau viss kārtībā, — noteica savukārt Laurs un mierīgi uzlukoja skolēnu priecīgās sejas: klasē bija visi, netrūka neviena.

— Vai ar dziesmām viss kārtībā? Biju savā istabā un klausījos — skanēja skaisti. Bet skaļāk par visiem,— viņš pievērsās Totsam, — tomēr skan tavs bass. Gluži kā no mucas dziļumiem. Tu nevelc vairs tālāk, kad citi ap- klust, mēģini pabeigt dziesmu kopā ar pārējiem: nav glīti, kad viena balss stipri atdalās no citām un skan vēl arī tad, kad citi jau sen apklusuši. Kā tev liekas, Tots?

Totss nodomaja, ka skolotājs runā par pulksteni; viņš satvēra ķēdi un to klusu pažvadzināja. Kad viņš beidzot atskārta, ka šeit nerunā par pulksteni, bet par viņa skaisto basu, Totss pielika pirkstus sev pie rīkles un to drusku paspieda, it kā vēlēdamies atbildēt skolotājam: jā, tā jau nav nekāda nieka rīkle.

Laurs lēni virzījās uz loga pusi, kur viņš bija ierau­dzījis Tali un Tenisonu. Zēni bija ielenkuši skolotāju, un tie gāja sarunādamies tam līdzi. Ja Laurs gribēja pie­kļūt pie loga, tad viņam nācās pamazām atbrīvot sev ceļu.

Bērni atbildēja uz jautājumu, kā pavadījuši svētku brīvlaiku: viens palīdzējis vest sienu, cits kurināt krāsni, vēl cits slidinājies no kalna ar ragaviņām un tā jopro­jām. Tikai pāris skolēnu ieminējās, ka viņi, starp citu, esot arī mācījušies.

— Nūja, protams… — Laurs noteica, — brīvlaiks gan ir iekārtots tādēļ, lai atpūstos no mācībām, tāpēc es jums arī nekā neuzdevu, un tomēr dažreiz viens otrs, nu tā, apmēram ceturtdaļstundu vai pusstundu dienā va­rētu ielūkoties arī grāmatās, citādi aizmirstas, ko esat iemācījušies. Iegaumējiet, agrāk iemācītais arvien ir jāatkārto.

Rudmatis Kīrs ar balto apkakli domāja, ka ar ceturt­daļstundu vai pusstundu nepieliekot, jāmācoties viena vai divas stundas dienā.

Skolotājs atbildēja, ka tie, kas vēlas, var mācīties visu dienu, to neviens neaizliedzot, viņš tikai gribējis aizrā­dīt, ka diezgan daudz var paveikt arī īsā laikā.

— Nu bet jūs, Tali un Tenison, kā jums klājas?

— Labi, — atbildēja Tenisons.

— Un tev, Tali?

— Arī labi.

— Vai tik tā ir?

— Ir gan.

— Tad jau nevienam neklājas slikti. Kā tu pavadīji savu brīvlaiku?

— Lasīju.

— Ko tu lasīji?

— Pasakas par velniem, — Arnis atzinās un nosarka.

Zēnu pulciņā atskanēja klusi smiekli. Tad kļuva dzir­dama Totsa balss. Viņš teica:

— Ek, pasakas par velniem nekam neder, tie .. . Tu, Tali, izlasi labāk grāmatu par . . .

— Sarkanādainajiem, sarkanādainajiem! — bērni zo­bojās.

— Mierā, mierā, zēni! —tos apsauca skolotājs. — Kas tur ko smieties. Iesim, Tali, es tev došu izlasīt ko la­bāku nekā pasakas par velniem. Kas grib lasīt grā­matas?

Skolotājs gāja uz savu istabu, tam sekoja bars zēnu, kas vēlējās saņemt grāmatas. Skolotājs bija sprukās. Grāmatu viņam netrūka, taču gandrīz visas bija svešā valodā un bērniem grūti saprotamas. Viņš darīja, ko varēja: vecākie dabūja grāmatas krievu valodā, jau­nākie — igauņu. Lai būtu kā būdams, tomēr katrs kaut ko dabūja, un visi jutās apmierināti.

Tad atnāca ķesteris un aizdzina bērnus uz baznīcu, kur viņš tos sakārtoja korim, nostādīja visus pēc bal­sīm netālu no ērģelēm. Tā, viņš teica, esot jāstāv līdz dziesmas sākumam.

Bija vēl agrs un baznīca pustukša. Sāka aizdedzināt sveces. Egle pie altāra vēl stāvēja tumsā. Arnis nespēja pārvarēt kārdinājumu: viņš nemanot izslīdēja no kora un uzkāpa tornī, kur Lible no lūkas, kā vēzis no alas, noskatījās lejā uz baznīcēniem.

— Veiksmi darbā!

— Paldies, veiksmes nekad nav pa'r daudz! — Lible atbildēja ar savādu nopietnību un pagriezās pret nācēju.

— Nu, vai drīz sāksi zvanīt?

— Drīz, drīz. Bet kā tu nokļuvi še augšā? Vai ķes­teris nepamanīja?

— Nē, laikam nepamanīja vis. Domāju, ka tev šeit augšā vienam garlaicīgi … Nācu palūkoties, kā labi klājas.

— Tā! Ko nu par garlaicību. Nozvanīšu un kāpšu lejā mīt ērģeles. Nu, kā sviežas pa skolu? Kāda tev lie­cība? E, kas tad tev — tu jau esi pats pirmais klasē. Vai nav tiesa?

— Jā, liecība bija laba. Bet kā ar tevi? Esi ticis atkal pie zvanīšanas?

— Kā redzi. Nebija nekāda glābiņā. Prāvesta liels­kungs nedeva un nedeva miera, tika sūtīts viens ziņ­nesis pēc otra. Sākumā gan domāju, sak, tik viegli vis atpakaļ neiešu, lai prāvesta lielskungs atsūta prošēniju, bet nu, vēlāk atmetu ar roku: sāc nu ar viņiem muižu dalīt.

— Tas gan, — Arnis nopietni piebilda. — Bet kā tas iznāk: citi ļaudis baznīcā … dzied, klausās, kā mēs dziedam… un tev jāstrādā. Vispirms pie zvanīšanas un tad atkal pie ērģelēm . ..

— Jā, tā tas ir, — Lible smaidīdams atteica. — Tā tas ir: kad citiem vislielākie svētki, man vissīvākais darbs. Bet ko tu padarīsi, katram savs darbs un savi svētki. Vai tev nav auksti — te lūkās velk caurvējš.

— Nav vis.

— Tad ir labi. Dažreiz, pie apbedīšanas, vai kā, vienā pusē lūku var aizvērt, tad neko daudz nejūt, bet šodien par godu ziemsvētkiem atvēru visas četras lūkas.

Pēc brītiņa Arnis iejautājās:

— Bet saki, Lible, ko viņdien apbedīja? Apmēram pirms nedējas . .. mēs patlaban ēdām pusdienas, kad tu sāki zvanīt. Kas tas bija?

— Ak tas? Tas bija kāds bērns… No Rudinas pa­gasta vai no citurienes, kas viņu zina. Nu un tad?

— Nē, nekas. Es tikai tāpat apjautājos. Domāju, ka nomirusi kāda bērnu māte, kas atstājusi bērnus.

— Nē, tas bija viens bērns.

— Vai tas nav savādi, Lible, ka mirst visi, gan veci, gan jauni. Dažreiz pilnīgi negaidot, skat, nāve jau klāt. Saki — kā tas īsti ir?

Lible palūkojās uz leju, pakasīja pakausi un atbal­stījās pret lūku.

— Jā, tā tas ir gan; un tā tas arī būs un paliks. Mēs neviens nevaram justies drošs, ka jau rīt neatstiepjam pekas. Bet ko tur gudrot par rītdienu — tūlīt uz vietas, dažos acumirkļos tu vari izkūpēt, kā nebijis. Rau, cits vīrs vesels kā vērsis, bet ņem un no . .. nekas nelīdz ,.. Cits atkal čīkst un grab kā vēžu kulīte, bet dzīvo.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka tam otram nav bijusi mirstamā vaina. Bet tam, kurš šķiet vesels, ej nu sazini, kas šim tur iekšā perinās. Izskatās gan vesels un tomēr nav vesels.

— Bet dievs taču var …

— Ko var?

— Dievs taču var tos izdziedināt un neļaut nomirt, nu, tādus, kam paliek bērni, vai kā …

— Oho, bet dzīvot vajag visiem; redzi, prasi, kam gribi, visi teiks vienu un to pašu, sak, es nu gan vēl ne­drīkstu mirt, sak, man šis un tas vel palika nepadarīts, man atkal paliek tādi un tādi tuvinieki, kas gan rūpēsies par viņiem? Bet, kad pienāk miršanas vaina, tad neko darīt . .. aiziet — un cauri.

— Tad jau iznāk, ka dievs visam ļauj notikt, kā pa­gadās … ka viņš nemaz šajā lietā …

— Velns viņu sazin, liekas, ka tā tiešām ir . .. Ej un saķer taisnību. Bet tev vienmēr tādas gudrības galvā kā dažkārt prātniekam. Ko es no tādām būšanām sa­protu. Vienreiz saņēmos un sāku iztaujāt pašu prā­vestu — kam ticēt un kam ne …

— Nu un ko viņš teica?

— Teica: «Tu, Lible, esi viens negants cilvēks, tu kār­dini dievu.» Es šim noprasu, sak, kā tad es viņu kārdinu, bet šis: «Tev allaž prātā grēcīgas runas …» Un tā tas palika, tālāk es vairs nerunāju nekā.

Arnis nogrima domās. Metās krēsla. Libli pēc sejas vairs nevarēja pazīt, kaut gan starp viņu un Arni nebija vairāk par trim četriem soļiem. No apakšas plūda tumša murdoņa, brīžiem atskanēja kāda skaļāka balss. Tālāk kļuva dzirdamas zvārgulīšu skaņas, zirgu sprauslāšana un zviegšana. Kad Arnis paskatījās pa atvērto lūku, vi­ņam šķita, ka tas atrodas uz mākoņa un milzīgā ātrumā lido uz priekšu, bet apakšā tumši bangoja un krāca jūra.