Oskars Lutss - Pavasaris

— Kur nu vairs . . . Viena otra vietiņa tā kā caur miglu . . . Pagaidi — kā nu tur bija?

Mārtiņš piemiedza acis, piesita ar pirkstu pāris reižu pie deniņiem un tad sāka klusu dūkt kāau melodiju. Brīžiem viņš apklusa un centās atcerēties. — Trararara- rī-rī, trararara-rī-rī, ti'ri-rararā .. . Pag, pag, kā tur bija tālāk? Ak jā: trīrara, trīrara, trīrara — trīrara — trih- trah-trā. Jā, jā, tā bija. Un tālāk atkal ātri: traritt, tra- ritt, traritt, traritt-ta-tat-tāā . . . Nē, nu šo to jau atce­ros, tomēr stipri jāpadomā. Šodien pietiks, rīt paprovēšu ar vijoli, kas zina, varbūt izdosies.

Kad abi muzikanti beidzot aizgāja gulēt, bija jau sen pāri pusnaktij. Sur un tur paretam mirgoja vientuļa uguns, visur bija jau gandrīz pilnīgi tumšs. Tāpat kā vakar, laiks bija silts un kluss; aiz loga lidoja snieg­pārslas. Kaut kur tālumā rēja suns, skanēja apslāpētas balsis, tad atkal viss apklusa. No gala istabas varēja dzirdēt pulksteņa tikšķus un gulētāju vienmērīgo elpu.

Arnis saudzīgi ielika vijoli kastē un novietoja uz krēsla blakus gultai. Pirms aizmigšanas viņš vairākas reizes izbāza galvu no segas apakšas, lai pārliecinātos, vai vijole vēl ir savā vietā, vai nav atnākuši kādi gari un aiznesuši dārgo dāvanu. Beidzot miegs ietina Arni savā mīkstajā villainē. Visiem viņa sapņiem bija kāds sakars ar vijoli. Arnis stāvēja baznīcas tornī, viņam bla­kus Lible spēlēja vijoli. Lible izdarīja visādas jocīgas kustības — te lēkāja kā āzis, te nometās tupus un dau­zīja ar papēžiem pret torņa grīdu, tā ka viss tornis dre­bēja, un arī zvans, kas karājās augšā piesiets pie diviem resniem šķērskokiem, sāka klusu skanēt. Tad Lible it kā pagaisa. Viņš sākumā stāvēja uz lūkas malas un turpināja spēlēt, bet te pēkšņi nozuda, it kā būtu nolēcis lejā. «Vai viņš ir prātā sajucis, ka nolēca zemē?» Arnis ar izbailēm nodomāja. «Droši vien sašķīda ar visu vijoli.» Bet izrādījās, ka tas nebija kaitējis nedz Liblem pašam, nedz vijolei, jo tajā pašā acumirklī at­kal sāka skanēt, un tā bija melodija «Kā spranči gāja uz Maskavu». Un tiešām — kad Arnis palūkojās lejup, viņš redzēja, ka Lible arvien vēl lēkā baznīcas priekšā un uzsauc virtuves Līzei, kas tobrīd gāja garām: «Pa­nāc šurp, vecā maita, es tev nospēlēšu bēru dziesmu! Tagad nevienu vairs neapzvana, kad nomirst, tagad visus izvada ar vijoli.» Līze atgaiņājās, ņaudēja kā ka­ķis, kad tam uzmin uz astes: «Ej projām, ej projām, tu jau neesi cilvēks, bet nelabais!» Lible nemaz neklausī­jās, ko viņa saka, un draudēja Līzei ar vijoli. «Nesit, sasitīsi vijoli!» Arnis sauca no augšas, bet bija jau par vēlu; atskanēja skaļš brīkšķis, un vijole palika uz Līzes galvas kā cepure ar nagu.

Tad viss saplūda vienā neskaidrā virpulī un izgaisa. Tā vietā Arnis pēkšņi atradās uz ezera. Te bija dīvaina, smaila laiva, kurā viņš brauca. Kad zēns to aplūkoja vērīgāk, tā nebija nekas cits kā viņa vijole. Tai bija pār­vilktas rupjas stīgas, kuras izskatījās kā savītas virves, un, kad tajās iegūla spēcīgs vējš, tās klusi, žēlabaini ieskanējās. Viļņi cēlās un noplaka, baltas putas apšļāca viņa seju, samērcēja kājas un drēbes. Arnis nesaprata, cik ilgi viņš jau tā šūpojās uz viļņiem augšā lejā, bet, kad viņš beidzot sāka atkal aptvert, tas bija nokļuvis krastā. Laiva izskatījās kā jau laiva, no vijoles vairs nebija ne vēsts. Tās vietā kaut kur no tālienes viņa ausīs sāka skanēt 'mūzika. Sākumā klusu, tad skaļāk un skaļāk, un vēlāk likās, it kā tas notiktu baznīcā un ķesteris spēlētu ērģeles. Tad spēlei pievienojās daudzu cilvēku balsis, tās izauga aizvien varenāk kā viļņi ezerā, bet no altāra, no turienes, kur stāvēja egle, atmirdzēja savāda zaļgana gaisma.

«Kāpēc viņi nedzied to skumjo melodiju, ko dažreiz savā istabā spēlē skolotājs?» domāja Arnis. Sajā mirklī kāds aizsmakušā balsī sāka ķērkt: «Trairit-traīrit-trai- rit.» Viņš pagriezās un ieraudzīja sev aiz muguras Mār­tiņu ar vijoli rokā. Viņš rādīja uz ķesteri un teica: «Blē­ņas, tas vēl nav nekas, pagaidi, kad es rīt uzspēlēšu savu vijoli, tad būs pavisam kas cits,» — tad uzgrieza skrūves tik spēcīgi, ka tās noknakšķēja un stīgas pār­trūkstot savilkās čokurā kā mati uz uguns. «Mārtiņ, ko tu dari!» Arnis miegā iekliedzās un pamodās. Viņš bija neizsakāmi laimīgs, ka viss bijis tikai sapnis un ka vijole ir vesela tepat uz krēsla blakus gultai.

Arnis ieklausījās, visapkārt valdīja klusums. Uz jumta kāds it kā iegrabinājās, bet tūdaļ aprima. Laikam kaķis ielīda klētī, Arnis nodomāja aizmigdams. Tad viņš vēl dzirdēja, kā nosita pulkstenis, kā tēvs ieklepojās, kā rijā iedziedājās gailis un sāka vistas kladzināt. Egle liegi smaržoja. Tā bija apdegušu skuju smarža, un istabā it kā plīvoja viegls, tikko manāms dūmu mā­konītis.

Sī dūmu un skuju smarža nebija nepatīkama, Arnis to ieelpoja ar lielu baudu, un viņam likās, ka ziemsvēt­kos istabā jābūt tieši šādai smaržai, īstai ziemsvētku smaržai. Ik gadus, kad dedzināja eglīti, tā piepildīja telpu, palīdzēdama iejusties svētku noskaņā. Sveces iz­degdamas aizdedzināja skujas, kuras tad sprakšķēda­mas un kūpēdamas uzliesmoja un izplatīja tīkamo smaržu.

Pēc tam viņš dzirdēja, kā tēvs piecēlās no gultas, uz­rāva sērkociņu un paskatījās pulkstenī, kā meklēja savas vecās tupeles, uzģērba svārkus vai kādu citu siltāku apģērba gabalu, aizdedzināja lākturi un gāja apraudzīt zirgus. Tūlīt arī priekšistabā kāds ieklepojās, gari izdvesa «ho-ho-ho-aijā!» un sāka rosīties. Tika aiz­dedzināta lampa.

Pēc tam Arnis mierīgi aizmiga un pamodās tikai ap brokastlaiku, kad ēdiens jau kūpēja galdā un Mare skaļā balsī stāstīja:

— Arā īsts ziemsvētku laiks; ļaudīm būs laba iešana uz baznīcu.

Baznīcā Sāres saimnieks bija pa­guvis pateikt Liblem, lai tas pēc dievkalpojuma atnākot uz Sā- rēm. Lible atbildēja: — Tad jau būs jāaiziet.

Novakarē viņš tiešām bija klāt, atnesdams sev līdzi pudeli degvīna un savu jautro omu. Viņš pat lāgā nepaguva pārkāpt pār slieksni, kad jau sākās «lielie strīdi». Marei bija uznākušas vēder­graizes, viņa sēdēja galda galā, čokurā sarāvusies, brau­cīja vidukli, vaidēja un žēlojās:

— Tīrais posts, iekšā tā grauž, ka jābeidzas vai nost.

Lible, to izdzirdis, — tāds jau nu viņš bija ar asu mēli — iedzēla:

— Kā tad, pierijusies bez sāta gaļas un desu; vēders nav muca, ka nesāpēs pēc tā pusvezuma labuma, ko tu esi iestampājusi. Tā tev arī vajag… ne vairāk, ne ma­zāk, tieši tā tev vajag!

-— Ūja, ūja, nešpetnais! — iesaucās Mare. — Vai tu skaitīji tos kumosus? Ko tu zini par manu ēšanu vai neēšanu. Vakar tika cilātas un tīrītas govju siles, būšu pārstiepusies, un tāpēc piemetušās vēdergraizes; tas nav no ēšanas.

— Nudien, tīrie joki! — Lible zobojās, nelikdamies ne zinis par lielajiem svētkiem. — Kā tad tu gribēji? Vai pacelt sili ar tvaiku, vai? Sak, piespied tik pogu, un sile pati aizies tur, kur gribēsi. Nē, māsiņ, tur vajag pielikt arī rokas, pakustināt slinkos kaulus, citādi ar laiku tie paliks stīvi.

Tas Marei bija par daudz. Viņa aizsvilās:

— Pats tu esi slinkāks par slinku. Brīnums gan, šim

esot darbs! Augām dienām blenž no torņa lejā kā saules­brālis un šad tad uzgāž pa podu. Es esot slinka!

— Tie ir meli. Ziemas vidū nav neviena saulesbrāļa, un kur es tur augšā dabūšu podu, ja tu to turi lejā uz pleciem galvas vietā.