Oskars Lutss - Pavasaris

Arnis līdzjūtīgi smaidīja, un Tenisons šķita domās apsveram, cik aitādu vajadzētu tāda knīpas kažokam kā Kuslaps. Ja ņemtu vienu … pusotras … augstākais divas — un gatavs. Pāris aršīnu drēbes — un ko tur vairs …

— Tiesa, ātrāk nevarējām, skolotāja kungs, — tais­nojās arī vecais Kuslaps un atkal ieklepojās.

— Nevarētu jau arī tagad, kur es ņemtu tik daudz naudas, ko samaksāt par skolu, bet nu, tā kā bijām jau iesākuši …

— Gan būs labi, — skolotājs mierināja. — Abi ir centīgi puiši, cerēsim, ka viņi drīz vien panāks citus mācībās. Vai ne? — skolotājs no jauna pievērsās abiem skolēniem. Savādnieks smaidīdams paraustīja plecus, bet no loga puses atskanēja pēkšņa un ātra atbilde:

— Jā.

Visi sagaja klasē, un sākās rēķināšanas stunda. Ve­cais Kuslaps vēl brīdi rosījās pa guļamistabu un tad uz pirkstgaliem izgāja caur klasi priekšnamā. Viņš apstājās blakus durvīm, ieklepojās un, tāpat kā iepriekš, neveikli paklanījās skolotājam.

Skolotājs pārbaudīja jauno skolnieku zināšanas. Sa­vādnieks bija iepriekšējā gadā apmeklējis ministrijas skolu, bet no turienes dažādu iemeslu dēļ izstājies, vi­sus priekšsvētkus nosēdējis mājās un nekā nedarījis, kā viņš pats izteicās skolotājam. To, ko viņam jautāja, viņš jau bija mācījies, bet tagad aizmirsis, tā ka Savād­nieks noraudzījās uz skolas uzdevumiem kā uz pazi­ņām, kas kaut kur redzēti, bet aizmirsti. Stāvēdams kla­ses priekšā, viņš nepavisam nezaudēja savu cildeno mieru. Kuslaps, liekas, zināja daudz, bet neveiklā krievu valoda neļāva viņam šīs zināšanas izpaust, starp citu, viņš neprata atšķirt burtus «z» no «č» un «š» no «šč». Ka Kuslaps mācēja rēķināt, liecināja tas, cik ātri viņš pie tāfeles tika galā ar uzdevumu.

— Tā lieta iet, — teica skolotājs, un Totss bija ārkār­tīgi pārsteigts, ka tāds sīks, pelēks puišelis kā ūdens- vabole prata tik veikli rēķināt. Viņš cieši apņēmās ar šo puišeli vēl aprunāties. Bet klusībā pie sevis nodo­māja:

«Ja jau viņš tik labi rēķina, lai rēķina vien. Tādam tik iedod pāris vecu spalvu, tad no viņa varēs visu no­rakstīt.»

Skolotājam doto solījumu veikt visus uzdevumus paša spēkiem viņš jau sen bija paguvis aizmirst. Viņa prātu tāpat kā senāk atkal nodarbināja indiāņi, Ken­tukijas vīri, loki un bultas, koka slidas ar asi garām saitēm un tā joprojām; katrā ziņā visas šīs mantas bija dīvainas un neparastas, tām nepiemita nekā ik­dienišķa. It sevišķu apbrīnu modināja viņa daudzās koka slidas, kas, protams, bija izgatavotas ziemai. Viņš pārdeva tās katru dienu gan pa vienai, gan pā­ros, bet nākamajā dienā viņam atkal bija līdzi divas vai trīs jaunas. Klīda baumas, ka stīpas, ar ko bija apkaltas slidas, Totss taisot no izkaptīm: no jaunām un nevis no vecām, nodilušām. Kāds bija reiz dzirdējis, ka Totss iečukstējis Visakam ausī: «Izkaptis ir nolik­tas uz istabaugšas. No turienes arī paņēmu . . . Katru dienu pa vienai.»

Pēc tam viņš bija iebāzis pirkstu mutē, skumīgi pa­kratījis galvu un nopūzdamies piebildis: «Kad nu ve­cais vasarā gribēs iet uz pļavu un sāks meklēt izkaptis, tad nebūs vairs nevienas. Būs palikuši pāri pliki kāti, sien kaut vai vecu tupeli galā un pļauj.»

Kādā rītā -— laiks bija māko­ņains un silts, — kad Arnis at­radās tikko ceturtdaļversti no lielceļa, viņš redzēja, ka Tēle steidzīgi aizsoļoja garām krust­celēm, pat ne reizes nepaskatī­jusies uz Sāres pusi. Nevarēja būt, ka Tēle nav viņu pamanījusi. Nav šaubu, ka viņa tīšām pagāja garām, jo, liekas, Tēle negribēja gaidīt Arni. Viņš pārsteigts apstājās un domāja, ka Tēle joko, bet, kad viņa devās arvien tālāk, Arnis saprata, ka vfņš nav kļūdījies. Arnis nolēma parunāties ar Tēli. Iedams tālāk, viņš sīki pārdomāja visu, bet neatrada Tēles rīcībai nekāda attaisnojuma. Un tas viņu skumdināja.

Iegadījās tāda savāda diena, kad Arnim nevienā starpbrīdī neradās iespēja parunāties ar Tēli. Te viņa smējās, te skraidīja citu meiteņu barā, te atkal mei­tenes kaut kur nozuda, bet trešā vai ceturtā starpbrīža laikā vispār nebija iespējams ko uzsākt, jo kāds dī­vains notikums piesaistīja kā zēnu, tā meiteņu uzma­nību. Tenisons kādreiz bija sacījis par Kuslapu, ka tas esot īsts murkšķis. To bija dzirdējis Totss, un tagad viņš kā spradzis lēkāja Kuslapa priekšā un skandi­nāja bez apstājas.

— Murkšķi, murkšķi, nāc dārzā! Murkšķi, murkšķi, nāc dārzā!

Sākumā Kuslaps tikai klausījās un klusēja, savieba seju, rauca degunu un mēģināja izvairīties no uzmā­cīgā drauga. Beidzot viņš iebēga guļamistabā; bet Totss šajā acumirklī laikam nespēja izdomāt neko citu kā kaitināt biedru un tagad sekoja tam visur. Totss-, drīz vien sāka atdarināt arī vecā Kuslapa neveiklo klanīšanos un klepu, un nabaga jaunais Kuslaps nezināja, kā atbrīvoties no vajātāja.

Te pēkšņi viņa melnās acis iedegās kā drudzī, asā, nobālusī seja neglīti saviebās, un, pirms Kentukijas Lauva paguva nojaust ko ļaunu, Kuslaps dziļi iekoda Totsam pirkstā.

Totss briesmīgi nobijās no šāda neparasta cīņas pa­ņēmiena un, izstiepis roku ar asiņojošo pirkstu, sauca:

— Re, re, ko tas trakais izdarīja!

Totss vaimanāja un, kā palīdzību meklēdams, rau­dzījās uz citiem, kaut gan viņš vienmēr bija turējies kā vīrs, kad cīņa gāja parastā gaitā, tas ir, kad notika parasta dūru cīņa vai plūkšanās.

— Kaķis, kaķis! Tas ir kaķis! — spiedza Kīrs. — Tas kož un skrāpējas kā kaķis! Sargieties no viņa! Redziet, kā glūn! Kādas viņam acis! Kaķis! Tas ir kaķis! Tūlīt viņš jums klups virsū, gan redzēsiet!

Zēni aiz bailēm atkāpās un pārsteigti raudzījās uz Kuslapu kaktā. Zēna acis tumsā zaļgani gailēja gluži kā runcim. Viņa seja, tāpat kā pirmīt, bija saviebta, lūpas cieši sakniebtas, bet rokas zēns turēja aiz mugu­ras, it kā slēpdams ieroci.

Kīrs tikko pabeidza ēst ābolu un svieda Kuslapam ar serdi. Serde aizlidoja garām, bet kaktā stāvētājs papurināja galvu, it kā tā būtu trāpījusi. Redzēdams, ka Kīram ir āboli, Totss tūlīt centās vienu ābolu iz- mangot sev, jo arī viņš gribot izmēģināt roku pret Kuslapu. Viņš pat aizmirsa savu ievainoto pirkstu un nozieda Ķīra jaunos svārkus ar asinīm, par ko pēdējais ļoti sadusmojās un solījās sūdzēties skolotājam. Un tomēr Kīrs iedeva totsam mazu, savītušu āboleli, kad Totss, atdarinādams veco Kuslapu, bija pāris reižu pa­klanījies un ieklepojies. Serdi Totss tomēr nesvieda, jo, iekams viņš pats spēja to apjaust, ābols bija apēsts ar visu serdi. Tā vietā viņš izņēma no kabatas sērko­ciņus un sāka Kuslapu apmētāt ar degošiem sērkoci­ņiem. Kuslaps pēc katra sērkociņa papurināja galvu un ierāvās vēl dziļāk kaktā. Totss būtu izšāvis visus liel- gaballādiņus, kā viņš nosauca pats savu rīcību, ja divi lielāki zēni, Jerveotss un Kesamā, nebūtu nolēmuši Kus­lapu izvilkt no kakta, lai redzētu, kas šis īsti ir par zvēru. Totss un Kīrs tam tūliņ piekrita un, slēpdamies aiz Jerveotsa un Kesamā, tuvojās Kuslapam. Tie bija papildu spēki cīņā. Bet, pirms uzbrucēji satvēra Kus­lapu, tas ātri pieliecās un ar ķirzakas veiklību palīda zem gultas.

— Ķeriet viņu, ķeriet viņu! — kliedza vajātāji. Tad it kā pēc komandas sākās medības uz mazo, vārgo zēnu, kurš izmisis rāpoja pa netīrajām pagultēm. Pat meitenes, kas, ziņkārības dzītas, bija sastājušās uz gu­ļamistabas sliekšņa, nespēja palikt vienaldzīgas. Tikko no kādas pagultes parādījās Kuslapa galva, tās tūdaļ māja ar rokām un spiedza: