Oskars Lutss - Pavasaris

Mazliet attālāk stāvēja meitenes, sačukstējās savā starpā un lūdza, lai spēlējot «Reilenderi». Kuslaps mie­rīgi sēdēja savā vietā un rūpīgi locīja ap grāmatām apliekamo papīru, laiku pa laikam nikni paskatīdamies uz zēniem.

Arnis stāvēja pie loga un uztraukts pārmaiņus ska­tījās gan uz koklētāju, gan Tēli, kas šodien šķita daudz jautrāka nekā parasts, bet par viņu, Arni, nelikās ne zinis. Savādnieks uzskaņoja kokli, uzmeta skatienu ap­kārtējiem biedriem, it kā jautādams, kas viņam īsti jā­spēlē, noklepojās un sāka spēlēt «Reilenderi», kas zina, vai uz kāda vēlēšanos vai pats no laba prāta.

Troksnis klasē apklusa, visi klausījās ar interesi, tikai kāds retais piesita ar kāju takti un mēģināja svil­pot līdzi. Arnis brīnījās, kā šis citādi gausais un pa­gļēvais zēns, kāds bija Savādnieks, prata tik veikli spēlēt un kā viņa lielie, slinkie pirksti tagad tik ma­nīgi ņirbēja pār stīgām, ka prieks redzēt. Jo ilgāk viņš klausījās, jo vairāk viņu aizrāva Savādnieka spēle, tā ka viņš drīz vien aizmirsa pat Tēli. Arnis domāja, cik jauki būtu, ja arī viņš tik labi mācētu spēlēt vijoli kā Savādnieks kokli, bet ar vijoli tā lieta nebija tik vien­kārša, kā viņš sākumā bija iedomājies. Iemācīties koklēt droši vien bija daudz vieglāk; nav iespējams, ka, mā­cīdamies koklēt, Savādnieks nopūlējies tikpat daudz, cik viņš, mācīdamies vijoli. Zēns, kas nevīžoja pat kār­tīgi staigāt, kas gausi vilka pa zemi savas garās kā­jas, nevarēja taču tikt galā ar tik grūtu uzdevumu kā viņš, Arnis, kurš jau cīnījās kopš ziemsvētkiem. Arni pārņēma dīvaina sajūta: viņā pamodās it kā skaudība pret Savādnieku, un kāda iekšēja balss viņam teica, ka šis zēns, kaut arī slinks un nolaidīgs pēc dabas, kaut kur un kaut kad kļūs viņa sāņcensis. Taču tas neko nelīdzēja — kokli viņš spēlēja lieliski. Pat Totss sā­kumā klausījās gluži mierīgi, un, ja viņš tiešām bija ļaunā varā, kā ķesteris dažkārt mēdza apgalvot, tad šoreiz tā bija kokle, kas uz brītiņu savaldīja viņā snau­došo Belcebulu, tāpat kā senos laikos Dāvida kokles skaņas lika laiku pa laikam iegrimt pārdomās nela­bajam, kas mita Zaulā. Kā mēs zinām, Belcebuls ne­cieš ilgstošu mieru. Mums zināms pēc bibeles stāstiem, ka ķēniņš Zauls spēles vidū gribēja Dāvidu uzdurt uz šķēpa. Bet — kas lai zina — tie sātani un Belcebuli laikam visi ir cits cita radinieki, un mums nav nekādu pierādījumu, ka Zaula nelabais nav viens no Totsa ne­labā senčiem. Uz zināmu radniecību norāda viņu visai līdzīgās izdarības. Totss sākumā, protams, negribēja nevienu traucēt, taču visas satraukuma pazīmes, kā nagu graušana un sēdekļa biežā maiņa lika nomanīt, ka ļaunais tārps viņā nebija miris, bet gan lepni izslēja galvu. Bakurētaino seju pārklāja sarkani plankumi, it kā viņš pēkšņi būtu saslimis ar masalām, acis kļuva lielas un apaļas, nāsis iepletās, bet ap muti parādījās kā smieklu, kā izbaiļu rievas. Pēkšņi viņš sakampa mazo Lēstu ap vidukli un aicināja dancot, turklāt iz­vilka to ar varu no sola. Lēsta pretojās, cik vien spēja, un raudulīgā balsī lūdzās:

— Es neiešu, es neiešu!

Par laimi, Totss ālēdamies uzkāpa Kīram uz varž­acīm, kam sekoja spalgs kliedziens un vaimanāšana, tā ka šis notikums pa daļai novērsa Totsa uzmanību uz ko citu, jo, lai nu Šis Kīrs bija kāds būdams, taču ar viņa raudāšanu un vaimanāšanu vajadzēja rēķināties, pats nejaukākais bija tas, ka viņš vienmēr līda sūdzē­ties. Totss tādu rīcību dziļi nicināja, it sevišķi tad, kad tika apsūdzēts viņš pats. Totsam nu atlika tikai viena roka Lēstas saturēšanai, kamēr ar otru mēģināja kaut kā nomierināt Ķīru. Totsa mierinājums gandrīz vienmēr sākās ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, proti:

— Ķēms, vai tad es esmu vainīgs … — Tam sekoja garš paskaidrojums, kurā tika aizrādīts, ka vainīga ir visa pasaule, tikai ne viņš. Pēc tam Totss ieteica Kī­ram labas zāles pret varžacīm: pēc pērkona lietus jāsa­vāc akmens dobumā sakrājies ūdens, jāapslacina kā­jas, tad varžacis pazudīs kā nebijušas. Kad Kīrs jau­tāja, kur ziemā ņemt lietus ūdeni, Totss paskaidroja, ka vasara vairs neesot tālu, no ziemsvētkiem sešas ne­dēļas līdz sveču dienai, no sveču dienas trīs līdz vast- iāviem, no vastlāviem nedēļa līdz lūgšanas dienai, no lūgšanas dienas trīs līdz Marijām un no Marijām čet­ras līdz Jurģiem, bet pēc Jurģiem katru dienu var uz­nākt pērkons. Būdams nodarbināts ar nedēļu un dienu skaitīšanu, nabaga vīrs aizmirsa savu upuri un atlaida mazliet brīvāku roku, ar ko tas saturēja mazo Lēstu. Ar to pietika. Kā putniņš izlido no atvērta sprosta, tā Lēsta izspruka no sava mocītāja nagiem. Tā kā Totss patlaban bija iekarsis cīņā pret varžacīm un, acīm redzot, bēgļa vajāšana tam nesagādāja lielu prieku, viņš samierinājās ar to, ka pāris reižu ar roku tvēra tukšā gaisā, bet tūlīt atkal pievērsās Kīram un tark­šķēja tālāk. Likās, šodien no dancošanas nekas prā­tīgs neiznāks; bet, kā jau zināms, Totss bija paša ne­labā apsēsts un ātrāk nerimās, kamēr bija izdarījis to, ko nevajag darīt. Kā jau varēja paredzēt, runas par varžacīm Kentukijas Lauvam ātri apnika, un drīz vien pārsteigtie skolēni ieraudzīja, ka Totss, viltīgi smīnē­dams, tuvojās meitenēm. Jocīgi paklanījies Tēles priekšā, viņš «lūdza» meiteni dancot. Tad viņš atska­tījās uz zēniem un skaļi uzsauca Savādniekam:

— Uzrauj polku, es iešu ar Tali brūti dancot!

Visi sāka skaļi smieties.

Kaut gan Tēlei bija grūta galva, viņa tomēr tika uz­skatīta par gudru meiteni, ko Tēle laiku pa laikam at­gādināja arī citām, kas viņām, protams, nepatika, tāpēc tagad viņas bija gluži priecīgas, kad Totss citu klāt­būtnē ķircināja Tēli. Meitene nosarka aiz kauna, pa­draudēja ar pirkstu un centās paslēpties citām aiz mu­guras; taču, iekams tas notika, Totss satvēra viņas roku un, atskanot skaliem smiekliem, izvilka Tēli no sola un rāva uz skolotāja katedras pusi.

Tas Totsam izdevās jo vieglāk tāpēc, ka neviena no meitenēm nepalīdzēja Tēlei, bet drīzāk vēl pagrūda no muguras. Arnis nobālēja aiz dusmām un būtu tūlīt uzbrucis Totsam, bet viņš saprata, ka tā viņš vienīgi kaitētu sev un Tēlei. Bez tam Totss bija stiprāks par Arni. Nu jau Tēle ar Totsu virpuļoja mežonīgā dejā, pie kam viņš meiteni vairāk vilka sev līdzi, nekā viņa pati pūlējās dancot. Savādnieks pēkšņi kļuva ļoti jautrs, viņa platā, labsirdīgā seja kļuva vēl platāka un gan­drīz vai laistījās priekā, kamēr pirksti ar divkāršu veik­lību slīdēja pār stīgām, kaut gan pats spēlētājs vai­rāk lūkojās uz dancotājiem nekā uz kokli: ašs ska­tiens uz stīgām tūres sākumā, ātrs pasitiens ar galvu, ar to pietika, lai spēle kļūtu vēl straujāka un ugunīgāka.

Un spars bija vajadzīgs: pārspēt smieklus un kņadu, kas nu sacēlās klasē, nebija nekāds joks. Dancotāji lokā tuvojās vidējām durvīm, kas savienoja klasi ar ķestera darba istabu. Arnis atgāja pāris soļu no loga, viņš bija cieši nolēmis doties Tēlei palīgā, jo būtu vel­tīgi cerēt, ka Totss labprātīgi pārtrauks šo mežonīgo danci. Viņš taču skaidri redzēja, ka visi apbrīnoja viņa vīrišķību un drosmi, tāpēc ar katru minūti viņš iesila jo vairāk. Bet šajā acumirklī atvērās vidusistabas dur­vis, Totss uz kaut kā paklupa, krita, noraudams Tēli sev līdzi vidusistabā, un atsitās ar visu sparu pret kādu smagu priekšmetu, kas, spriežot pēc trokšņa, zau­dēja līdzsvaru un līdz ar dancotājiem nogāzās zemē. Šā notikuma aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka pēc dan­cotāju pakrišanas tie sākumā neesot redzējuši neko citu kā veselu kaudzi kāju, kas spārdījušās pa gaisu. Trok­snis un koklēšana kā uz burvja mājienu apklusa, jo ikviens zināja, ka tagad notiks kaut kas tāds, kam ne­vajadzēja notikt, ka gaiss ir smacīgs un tuvojas ne- galiss. Tas bija klusums pirms vētras. Tad blakusistabā kāds — laikam tas pats priekšmets, ko Totss krizdams bija apgāzis, — sāka pūst, stenēt un teikt tādus vārdus, kas zēniem lika bailēs nodrebēt. Visi saprata, ka apgāz­tais smagais priekšmets nebija nekas cits kā pats ķesteris.