Oskars Lutss - Pavasaris

— Re, kur ir, re, kur ir! Tiš, kur tu līdīsi! Dodiet vi­ņam pa degunu, lai negrauž citus ar zobiem.

Meiteņu pulkā lēkāja arī Tēle, un, kad Arnis to uz­lūkoja, viņš, nepatīkami pārsteigts, ieraudzīja, ka tā smējās kopā ar citām sirsnīgi un nevainīgi, ii kā no­skatītos kaķēnu rotaļā.

Arnim šādas medības nepavisam nepatika: vajātais rāpoja pa putekļainajām pagultēm un bieži, vien sasita galvu pret gultas kājām. Bet šis zēns bija tik sīks un nevarīgs, tik nabadzīgi ģērbies, ka viņam pat nebija vesela kaklauta. Arnis piegāja pie Tenisona, kurš pat­laban grasījās doties uz klasi, un klusu sacīja:

— Iesim pajautāsim, kāpēc viņi to spīdzina. — Bet Tenisons paraustīja plecus un vienaldzīgi atbildēja:

—. Lai lien laukā, ko šis vārtās pagultē. Neviens viņu neapēdīs.

Pa to starpu Kesamā palaimējās satvert Kuslapa galvu un, citiem piepalīdzot, izvilkt viņu no pagultes. Kuslaps spārdījās kā negudrs, it kā viņam dienas gaismā draudētu nāve. Viņš koda, skrāpējās, spēra ar kājām un iebelza ar galvu Tomingam tik stipri pa de­gunu, ka tam uguns nošķīda gar acīm. Spēcīgas rokas viņu satvēra un izvilka gaismā. Tad viņam nācās at­bildēt uz jautājumu, kāpēc viņš tā darījis. Atbildes vietā Kuslaps grasījās zēniem iekost. Nobālušās lūpas atsedza asus, sniegbaltus zobus. Tā kā gūsteknis ne­atbildēja ne vārda un uzbrucēji un vajātāji bija no­guruši un apnikuši, tad visi samierinājās ar to, ka zemē guļošajam puišelim iedeva pāris dunku un pa­laida vaļā.

Taču, iekams tas notika, Kirs viņu paspēja paraustīt aiz matiem, dusmīgi nošņākties «ē, tu!» un tūlīt pazust aiz citu mugurām. Kuslaps piecēlās, samulsis parau­dzījās visapkārt un pēkšņi sakoda Kesamā roku, tad, veikli izspraucies cauri zēnu bariņam, izskrēja priekš­namā, netālu no durvīm paklupa uz malkas pagales un palika tur guļot. Varbūt zēni atkal būtu sākuši viņu ķircināt, bet klasē ienāca skolotājs un sākās stunda. Vienīgi Arnis iegāja priekšnamā, lai redzētu, uz ku­rieni pārbiedētais gūsteknis aizbēdzis. Ieraudzījis zēnu guļam uz grīdas, Arnis satrūkās un pārliecās tam pāri.

Tad kāds klusi pavēra klases durvis, nostājās vi­ņam aiz muguras un čukstēja: — Neej viņam tik tuvu, nāc tālāk, — bet Arnis to pat neievēroja. Viņš ar šaus­mām skatījās, kā Kuslaps ar zobiem plēsa pagales tāsi, bet viņa sīkais augums drebēja aiz sala vai niknuma.

Arnis pūlējās viņu piecelt un apjautājās, vai viņš stipri sasities, bet pēkšņi sajuta savu labās rokas pirk­stu satvertu kā knaiblēs. Viņš iekliedzās aiz bailēm un sāpēm un iesita guļošajam ar kreiso roku pa seju, pats neapjauzdams, ko dara.

Viņa pirksts nu bija brīvs, bet viņš ieraudzīja, ka no Kuslapa deguna uz baltās pagales tecēja tumša asiņu strūkla. Mazs, sīks zēns gulēja zemē kā ievainots zvē­rēns. Bālu seju un saniknotu skatienu tas raudzījās uz Arni kā uz savu lielāko ienaidnieku. Netīrs, novār­tījies ar asinīm, saplēstās drēbēs viņš kā sīks tārpiņš gulēja pīšļos, un Arni pārņēma auksti drebuļi, iedo­mājoties, cik saniknots un aizvainots bija šis mazais zēns. Viņš pēkšņi aizmirsa savu sakosto īkšķi, dusmas un riebumu pret šo nožēlojamo, netīro būtni, to aiz­stāja līdzjūtība. Tad kāds atkal pieliecās viņam pie auss un čukstēja:

— Ej vien uz klasi, gan es viņu ienesīšu!

Tas bija Jānis Savādnieks.

Viņš, kā parasti, bija mierīgs, smaidīgs un lika ma­nīt, ka Arņa klātbūtne te neko nenozīmē. Ja kāds vis­pār spēj tikt galā ar Kuslapu, tad tas ir viņš, Savād­nieks. Arnis iegāja klasē, rūpīgi slēpdams savu īkšķi.

Jānis Savādnieks paņēma no kakta malkas pagali, uz- slēja stāvus, apsēdās, saņēma savu galvu plaukstās, atbalstīja elkoņus uz ceļgaliem un iesāka ar Kuslapu klusu sarunu pusdziedošā balsī:

— Nezinu, vai es šo notikumu esmu tev kādreiz stāstījis vai ne; tīri jābrīnās, cik daži zēni mēdz būt attapīgi, kad tā apdomā, tad nevar saprast, kur viņi gan ņem tik atjautīgas atbildes. Es tā zēna vietā ne­zinātu, ko atbildēt, bet, re, šis atcirtis tik trāpīgi, ka visi sākuši smieties, pat skolotājs, un . . . kas zēnam ko bēdāt, kad arī pats skolotājs smejas. Tad jau, kā saka, pirts ir aizgājusi secen. Nezinu, vai es tev par šo no­tikumu jau esmu stāstījis?

— Kādu? — zēns tikko dzirdami izdvesa.

— Kādu, nu . .. — Savādnieks atteica. — Kā lai es tev to stāstu, ja tu guli garšļaukus uz grīdas. Tā ļaudis vasarā siena laikā vāļājas pa pļavu vai dīkdieņi slais­tās piesaulē, bet šeit aukstā un netīrā priekšnamā jā­stāv kājās vai vismaz jāapsēžas, kā to daru es. Redzi, kad tu vēlāk apdomāsi, tu pats sapratīsi, ka nav visai glīti, ja cilvēks ir nolicies garšļaukus kā dzērājs uz kroga trepēm. Kā tu domā, ko?

Kuslaps mazliet pacēla galvu, likās, it kā viņš ieklau­sītos, un, acis nepamirkšķinādams, raudzījās vienā punktā, un klusēja.

— Vai tev ir kabatas lakatiņš? — pēc brītiņa iejau­tājās Savādnieks.

Kuslaps izvilka no kabatas lielu, puķainu lakatu, vispirms noslaucīja acis, tad degunu un sāka ar tieviem, trausliem, gandrīz caurspīdīgiem pirkstiem to savīstīt kamolā. Likās, it kā viņš būtu pamodies no bezsamaņas un tikai tagad aptvertu, kas ap viņu notiek. Biedrs no­lūkojās viņā kā jautādams, kā smaidīdams un slinkā, pa pusei dziedošā balsī atsāka savu stāstu:

— Bet, ej tu sazini, vai tāds zēns vispār kādreiz ir dzīvojis, kas tik trāpīgi mācējis atbildēt; varbūt šo no­tikumu kāds izdomājis, un tagad, kad šis stāsts jau iegājis ļaudīs, mēs domājam, ka tomēr bijis tāds zēns. Gadās jau visādi gudrinieki, kas cita nekā nedara kā vien izdomā visādus jocīgus nostāstus un izteicienus.

Nekādi neatceros, vai es tev par to esmu stāstījis vai ne?

-— Par ko? — jautāja Kuslaps, pēkšņi piecēlās sēdus un nepacietīgi raudzījās uz Savādnieku.

Taču stāstītājs, acīm redzot, nesteidzās ar atbildi, viņš brītiņu vēroja sēdošo puisēnu, tad aizrādīja:

— Vispirms ej saslapini lakatiņu pie akas, citādi nenosl'aucīsi asinis.

Viņi kopīgi aizgāja uz aku. Savādnieks samērcēja sarkanraibo lakatiņu ūdenī un sāka mazgāt Kuslapa seju. Kuslaps stāvēja viņa priekšā rātni kā bērns, kam māte slauka degunu.

Atceļā no akas Savādnieks saudzīgi uzlika Kuslapam roku uz pleca un sāka spert nesamērīgi garus soļus. Pie katra soļa viņš dziļi paklanīja galvu, it kā skaitītu, un stāstīja:

—Redzi, reiz kāds zēns nokavējis skolu, un skolo­tājs šim tūlīt saka: «Kur tu biji?» Zēns atkal: «Tālu bija jānāk, ceļš slidens, kā pasper vienu soli uz priekšu, atslīd divus atpakaļ.» Tad skolotājs jautājis: «Kā tad tu vispār te nokļuvi, ja gāji vienu soli uz priekšu un divus atpakaļ?» «Es apgriezos un devos uz mājām,» at­bildēja zēns.

— Tā jau es domāju, — noteica Kuslaps.

— Kā tu domāji?

— Nu, ka viņam bija jāiet atpakaļ. Ja jau viņš gāja vienu soli uz priekšu un divus atpakaļ, tad viņam va­jadzēja …

Kuslaps paskatījis uz zemi, ātri samirkšķinaja acis un, šķiet, domās kaut ko rēķināja.

— Tā ja, bet viņš jau tikai pajokoja, lai izglābtu savu ādu. Kas nu tā staigās — vienalga, lai ceļš būtu kāds būdams, kaut vai no stikla .. .

Arī pusdienas laiks, uz ko Arnis bija tā cerējis, pa­gāja tukšā. Viņš nepaguva parunāt ar Tēli ne pāris vārdu. Tūlīt pēc pusdienām pēc Totsa neatlaidīgā lū­guma Savādnieks atnesa kokli un sāka spēlēt. Starp citu, Totss jau bija paspējis samierināties ar savu lik­teni un, šķiet, drīzāk lepojās ar apsieto īkšķi nekā cieta sāpes; tikai tad, kad viņam kāds to atgādināja, viņš savicināja roku gaisā, saudzīgi pūta uz slimā īkšķa un, sāpīgi saviebis seju, raudzījās uz saviem biedriem. Zēni ciešā lokā sapulcējās ap muzikantu un nepacietīgi gai­dīja spēles sākumu, cits caur citu nosaukdami tos val­šus un polkas, kas katram vislabāk patika.