Oskars Lutss - Pavasaris

— Netarkšķi nu.

— Ūja, rimstieties jel! Ecējas kā suns ar kaķi, — iejaucās saimnieks. Pamazām uzsāka valodas par ci­tām lietām. Par Mares vēdergraizēm neviens vairs ne­likās zinis. Mārtiņš izņēma degvīna pudeli un pacie­nāja saimi. Dzēra. Mārtiņš izkampa savu glāzi tukšu, pabraucīja vēderu un teica:

— Vai traks, cik gards, ja tā reti dabū: ai, kā nu svi­lina!

Saimniece ar vecomāti pa abām izdzēra glāzīti, bet nabaga Marei bija vienai jāiztukšo vesela glāze.

— Nemaz netielējies, — Lible rājās, kad Mare gri­bēja pusi atstāt, — pašai vēdergraizes vai sametušās zarnas, vai, ej tu sazini, kas par kaiti, bet šī nedzers. Nu, živai, lai būtu tukšs!

Mare izdzēra, noslaucīja muti un apgalvoja, ka ta­gad viņa esot pilnā. Vecāmāte ieminējās:

— Jā, daudz dzert nav labi, šis jau ātri iesitas galvā; dažreiz tīri vai ģeld ieņemt kādu malciņu zāļu tiesai, bet tad atkal nav pie rokas. Kad vajag, tad nav.

— Diezin vai sīvais vispār ir zāles, varbūt tās ir tikai tukšas iedomas, — saimniece piebilda.

— Lai nu būtu kā būdams, tomēr bez sīvā arī var gluži labi iztikt; manis dēļ šīs dziras var arī nebūt. Tais­nība gan, kādreiz var iedzert, es pats arī šad tad iemetu, ja iegadās, bet, ka es bez šā nevarētu iztikt, tā tas nav.

Tā sprieda saimnieks, atsēdās uz sola pie galda un sāka piebāzt pīpi.

— Bet redzi, Mare gan nevar iztikt, — Lible smējās.

— Melis! Pats nevari dzīvot bez brandvīna, vienmēr klīsti apkārt pilns kā mārks. Tev pašam derētu mazāk žūpot, par mani nebēdā.

— Kuš, kuš, — Lible atteica, — kad es tevi appre­cēšu, tad iesim abi uz krogu un izdzersim sausu. Re­dzēsi, tad arī vēdergraizes pāries.

— Pļāpa! Domā, ka es pie tevis iešu.

t

— Un kā vēl. Bet es jau tevi nemaz lāgā negribu . .. Ja tu tā krietni sapravītos un mēģinātu izdzīt slinkumu, tad var gadīties, ka tevi apprecu arī, bet tādu, kāda tu tagad esi … manis dēļ vari gaidīt kaut simt gadu, es tevi neņemšu.

— Vecais muldoņa!

— Ko viņi var ecēties, — Mārtiņš brīnījās, — saliec tik abus kopā, un viņi tev strīdēsies nedēļu no vietas; jāpagādā tikai maizes tarba, citādi strīdoties paliks ne­ēduši.

Kad Lible piedāvāja Arnim degvīnu, tas pasmaidīja un pakratīja galvu. Arī Lible pasmaidīja; viņš ļoti labi zināja, ko Arnis domāja.

—- Jā, jā, sāciet tik, sāciet atkal abi divi, kā toreiz rudenī, — saimniece kļuva nopietna, bet ne dusmīga, — tad nu dzenā šos atkal pa mežiem, ka vai galvu ap­lauz pret kokiem.

— Tīrās briesmas, — viņai piekrita arī kalps, — iz­meklējāmies pa malu malām, bet kā nav, tā nav. Nudien, gluži bail sametās. Nebūtu tas Muļķa Mārtiņš izmul­dējies, tā arī neatrastu, kamēr paši otrā rītā izlīstu laukā. Arā melna tumsa, kā tu sameklēsi.

— Ko nu vairs runāt par vecām lietām, — vecāmāte tiecās aizstāvēt savu luteklīti, — tas jau sen pagājis, un, kas pagājis, tas aizmirsts. To nevajag atgādināt!

— Nē, protams … es jau tikai tāpat ierunājos, — Mārtiņš atteica.

Tad Lible svinīgi sacīja:

— Par šito puiku neuztraucieties, tas ķezā nepaliks. Un dzērājs arī nekļūs, par to es lieku galvu ķīlā.

— Tad dod šurp savu galvu, — Mare iedzēla.

— Tev jau nu es viņu nedošu, — Lible ātri atcirta, pār plecu uzlūkodams runātāju. — Tev es viņu gan ne­došu, tu jau pat sev matus nevīžo sasukāt, kāda tu iz­skaties! Galva kā pakulu ērkulis!

Tad mierīgi turpināja:

— Tam puikam ir galvā vairāk, nekā jūs varat iedo­māties. Kad tu ar viņu iesāc runāt, tad klausies un brī­nies. Cik gudri viņš spriež par dzīvi, tā jau pat neprot viens otrs liels vīrs. Kur nu, neej par tuvu! Vai kāds liels vīrs ar mani tā runātu kā viņš vakar tornī? Lai nu būtu kā būdams, vai mēs runājam šo vai to, bet es vi­ņam jau vakar turpat augšā teicu, ka tam puikam vaja­dzētu kādu gudrāku vīru, ar ko sarunāties un kas viņam mācētu atbildēt uz jautājumiem, kurus viņš, nu tā… uzstādīja man. Nē, no tā puikas dienās būs lielāks vīrs, nekā jums rādās. Un vai zini, Arni, — viņš pievērsās zēnam, — reiz saņemsimies un atmetīsim to dzeršanu pavisam, kā tu man vakar tur augšā teici, kas tur liels; vai nu es tāpēc nobeigšos; un, ja arī nobeigšos, nebūs liela nelaime.

— Lai nu tu mirsi kā mirdams, bet tāpēc gan ne­mirsi, ka atmetīsi dzeršanu, — sacīja saimnieks.

— Ak tad atmetīsi gan dzeršanu, Lible? — jautāja saimniece. Varēja manīt, ka viņa par šādu Libles no­domu priecājās. Viņa brītiņu domīgi noraudzījās uz Libli, un viņas skatiens sacīja: būtu ļoti prātīgi, ja tu tā darītu.

— Lai nu paliek, šoreiz vēl nekā neapsolīšu, bet gan jau vēlāk redzēsim, — izvairīgi atteica Lible. Viņam nekad nepatika daudz runāt par sevi un viegli ko ap­zvērēt. Tā, kā viņš šodien izteicās pret dzeršanu, gadī­jās pirmo reizi. Viņš nebija tāds kā citi dzērāji, kas pēc katras žūpošanas nolādēja sīvo, taču drīz vien, pie pir­mās izdevības, atkal apdzērās.

Ja viņu kāds kaunināja, Lible parasti atbildēja:

— Dzeru — un viss; tā ir mana nauda, ko es no­dzeru. Un dzeršu, kamēr nomiršu.

Arnis iznāca no gala istabas, uzlūkoja Libli un jau­tāja:

— Lible, vai tu proti spēlēt vijoli?

— Tu saki — vijoli? Mazliet protu. Nu un tad?

— Man ir vijole.

— Tiešām?

— Jā, skolotājs uzdāvināja.

Arnis iznesa no gala istabas vijoli un saudzīgi to nolika Liblem priekšā. Visi, atskaitot vecomāti, sapul­cējās ap galdu.

— Nu tik būs joki, — noteica Lible. — Mare, beidz sūroties par vēdergraizēm, mēs iesim dancot! Nu, hopsā!

Viņš aizvilka Mari dancot, un meitenei klātos diezgan plāni, taču pagalmā sāka riet suņi, tuvojās soļi, un drīz vien kāds priekšnamā sāka taustīties pēc roktura. Tie bija Rajas ļaudis un vēl kāds zēns sārtu, apaļu seju. Tas bija Tenisons.

Arnis nodrebēja aiz prieka. Pēkšņi aizmirsās visas bē­das un viņam ap sirdi bija tā, it kā nekas slikts nekad nebūtu noticis; it kā laiks kopš rudens līdz pašiem ziem­svētkiem būtu pagājis vienos priekos un gavilēs …

Tā mēs atskatāmies uz pārdzīvotām bēdām un acu­mirklis prieka samierina mūs ar ciešanu pilno pa­gātni ,,.

OTRĀ DAĻA

Kādā aukstā janvāra dienā drīz pēc ziemsvētkiem skolā ieradās vēl divi jauni audzēkņi. Varēja redzēt, ka tie bija no viena ciema, jo abus atveda reizē uz skolu un, kā noskaidrojās vē­

lāk, viņiem pa abiem bija viens skapis grāmatām un ci­tām mantām, kamēr citiem parasti bija katram savs. Viņi piebrauca pie skolas tikai trešās stundas sākumā un gaidīja priekšnamā starpbrīdi, lai varētu ienest man­tas. Pēc nācēju apsnigušajām mugurām un salā piesar- kušajām sejām varēja nojaust, ka atbraucēji bija no tālienes. Sākumā visi trīs stāvēja klusēdami; abi zēni dauzīja kājas pret grīdu, lai sasildītos, kamēr vedējs, večuks ar paretu bārdu, līku degunu un iekritušām acīm, pakšķināja pīpi. Tad augumā garākais zēns ar linu bal­tiem matiem un zilām acīm teica: — Diezin ko viņi tur pašlaik mācās? — un smaidīdams uzlūkoja savu kai­miņu. — Ta droši vien jau ir otrā vai trešā stunda. Pirmā tā nevar būt, jo ir jau diezgan vēls. Cik tagad varētu būt pulkstenis?

— Tā ir krievu valodas stunda, — atbildēja otrs, ma­zākais. Tas bija sīks, novājējis puisēns šauru seju un melnām acīm. Runājot viņš jocīgi rauca degunu, it kā būtu ar visu neapmierināts.