Oskars Lutss - Pavasaris

— Kā tu to zini? — brīnījās pirmais.

— Es dzirdu, — mazais it kā pie sevis nomurmināja un atkal sarauca degunu, pēkšņi uzgrieza garākajam muguru un nostājās pie priekšnama sliekšņa.

— Mēs varētu izcelt no ragavām gultas un skapi, tad vēlāk vairs nebūs jānopūlas, — viņš teica. — Nāc, tēv, ķersimies klāt.

Viņš piegaja pie ragavam un saka atraisīt virves.

Plecos šaurs, ceļos pārāk plats, pelēks, āpdilis kažoks, kas padarīja viņu līdzīgu krāsotāja otai, lieli sieviešu gumijas puszābaki un plati dūraiņi, kuru īkšķī ērti ietilptu visa zēna plauksta.

Tas viss liecināja, ka neviena no šīm mantām nav darināta viņa paša valkāšanai. Tūlīt varēja nomanīt, ka tas ir trūcīgu vecāku bērns.

— Nu nāc taču, — viņš gandrīz nikni uzkliedza, kad večuks tūlīt nepiesteidzās palīgā.

Tēvs un dēls izcēla no ragavām divas gultas, skapi un maizes kules, kamēr otrs zēns ar gaišajiem matiem un zilajām acīm apmierinājās ar to, ka uzmanīgi izņēma no ragavām kādu drāniņā ietītu saini, iespieda to pa­dusē un sāka vērot savu biedru rīcību.

Stunda beidzās, un zēni trokšņodami izskrēja pa­galmā. Ieraudzījuši svešiniekus, viņi sapulcējās ap tiem un izbrīnījušies uzlūkoja gan abus zēnus, gan vedēju.

— Vai jūs atbraucāt uz skolu? — daži iejautājās un gribēja tūlīt ķerties pie gultām un skapja, lai ienestu istabā.

— Guļamistabā vietas nav daudz, bet tās divas gul­tas starp logiem kaut kā iebāzīsim, — kāds aizsmakušā balsī paskaidroja un sāka klepot tā, ka acis pieplūda asarām.

— Vai jūs no tālienes? — taujāja kāds cits un atce­rējās, ka viņam tajā pusē esot radi, kad uzzināja, ka jaunie atbraukuši no Teukres.

Šajā mirklī pie svešajiem piesteidzās arī Totss, kurš diezin kāpēc bija kaut kur aizkavējies. Ar lietpra­tēja skatienu novērtējis jaunpienākušo laicīgo mantību, Totss noprasīja, vai viņiem esot lidzi skapja atslēgas, vai tie nevēloties no viņa atpirkt spalvaskātu un slēpi, un apsolīja, ja viņi vienotos, piedevām vietu blakus sa­vai gultai.

It sevišķi viena lieta nedeva viņam mieru, proti, saiņa saturs, kuru svešais zilacis saudzīgi turēja padusē.

Tam bija jābūt kādam neparastam priekšmetam, ko tik rūpīgi sargāja. Viņš piedūra roku noslēpumainajam sainim, tajā kaut kas liegi ieskanējās, un Totsa ziņkāre uzliesmoja kā uguns pakulās.

1 — Kas tas ir? — viņš jautāja un aiz satraukuma iebāza pirkstu mutē. Totss neparko nespēja sagaidīt, kad viņam atbildēs svešais zēns, kas, acīm redzot, bija diez­gan gauss kā izdarībās, tā valodā.

— Kokle, — atbildēja garais, labsirdīgi smaidīdams, un vēl rūpīgāk apskāva nesamo. — Vai tu proti spē­lēt?

— Kā ne, spēlēju gan, —- atteica Totss un iepleta kājas. — Šito štrumenti esmu spēlējis līdz apnikumam, man kādreiz bija veseli trīs, bet Palu puika nelikās mierā, kamēr pārdevu. Kokli es vairs nevēlos, tagad domāju sev nopirkt gramofonu! — Un, vienā acumirklī sadraudzējies ar svešo, piebilda:

— Nāc, iesim iekšā. Kā tevi sauc?

— Jānis Savādnieks, — skanēja atbilde.

— Kāds jocīgs vārds!

— Jā, tā nu tas ir, — atbildēja Savādnieks, un Totsa pavadībā smaidīdams iegāja klasē, it kā viņam nebūtu nekādas daļas par gultām, skapi un maizes kulēm. Viņu, liekas, interesēja tikai kokle, un viņš to neizlaida no rokām arī tad, kad citi elsdami un pūzdami ienesa viņa gultu un cisu maisu. Kaut gan vēl nebija izlemts, kur mantas novietot, abi zēni, tikko gultu pārcēla pār ista­bas slieksni, apsēdās uz tās un sāka atvīstīt kokli.

— O, tā tik ir manta! — brīnījās Totss, kad kļuva redzama kokle. — Uzspēlē!

Jānis Savādnieks, liekas, jutās ļoti apmierināts, viņš pārvilka pāris reižu pār stīgām, ieklausījās, vai tās nav noskaņojušās, un spēlēja. Pēc brīža ap viņiem sapul­cējās gandrīz visi zēni, tikai kāds retais piepalīdzēja otram jaunatnācējam un šķūtniekam atbrīvot vietu gul­tām. Totsa seja laistīt laistījās aiz prieka, it kā tas būtu arī viņa nopelns, ka Savādnieks tik jauki spēlēja. Viņa seja nepārprotami liecināja: skat, ko mēs varam. Pa to laiku, kamēr melnacainais zēns, degunu rauk­dams un muti šķobīdams, nolika vietā otru gultu un skapi, guļamistabā maigi skanēja kokle. Arnis ar Te­nisonu stāvēja citiem aiz muguras un klausījās.

— No kurienes viņš ir? — Arnis jautāja, piebikstī­dams Tenisonam ar elkoni.

— Nezinu… atbrauca uz skolu… Totss laikam viņu pazīst. .. abi sēž blakus.

Totss kļuva nemierīgs. Sī meldija jau sāka viņam apnikt. Viņa neatvairāmā vēlēšanās vienmēr bija pēc iespējas ātrāk izvilināt no drauga sirds dzīlēm visu visu, kas vien tur slēpās.

— Redzi, — viņš teica koklētājam un uzlika plauk­stu uz stīgām, tā pārtraukdams spēli. — Tu tagad uz­spēlē . . .

Viņš nepaguva pabeigt teikumu, jo melnacainais zēns ātri pienāca pie viņu gultas un, ne vārda neteicis, ve­dējam piepalīdzot, sāka vilkt gultu uz kaktu.

Totss pārsteigts piecēlās un neizpratnē uzlūkoja dar­bīgo vīreli. Sākumā viņš bija noturējis šo mazuli par gluži parastu zēnu, tam vismaz nebija līdzi nekādu brī­numainu mantu, taču tagad, kad šis tik sparīgi te ņē­mās, Totsam radās vēlēšanās parunāt dažus vārdus arī ar mazo. Viņš piegāja pie Savādnieka, kas, klusi smaidīdams, soļoja aiz savas gultas, satvēra viņu aiz svārku pogas un čukstēja:

— Kā viņu sauc?

— Juris Kuslaps, — Savādnieks atbildēja. — Viņš ir tāds jocīgs puika. Tēvs ir mūsu pirtnieks. Tas, kurš mūs atveda, ir viņa tēvs.

Savādnieks pievērsās daļēji Totsam, daļēji citiem zēniem un iesmējās, it kā viņam par Kuslapu vēl būtu daudz kas sakāms, bet lai nu paliek, gan jau vēlāk paši redzēs, kāds viņš īsti ir.

— Juris Kuslaps, — pārējie klusu atkārtoja un pa­lūkojās uz kaktu, kurā puisēns novietoja savu gultu. Patiešām, viņa seja bija pavisam dīvaina. Vispirms dūrās acīs jocīgā viebšanās, it kā viņš katru brīdi par kaut ko dusmotos vai ciestu skaudras sāpes.

Starpbrīdis bija pagājis, un skolotājs ienāca klasē. Tā kā zēni nebija savās vietās un meitenes nodevīgi raudzījās uz guļamistabas pusi, viņš tūlīt noprata, ka noticis kas neparasts" un, iesaukdamies: «Nu, zēni, zēni!» — iegāja guļamistabā.

Visu skatieni rādija uz jaunajiem skolniekiem, un ar to tika pateikts, ka viņiem ir it kā tiesības būt šeit un nevis klasē.

Kuslapa tēvs, ieraudzījis skolotāju, neveikli pakla­nījās un godbijīgi ieklepojās, ko vēlāk Totss, izdaba- dams Kīram, atdarināja vēl ilgi. Runāja, ka Totss, kam ar laiku šī ākstīšanās apnikusi, saņēmis no Ķīra par katru Kuslapa tēva paklanīšanos un ieklepošanos vienu vecu spalvu, kas pēc vajadzības rakstot gan rupjāk, gan smalkāk. Bet ej nu sazini, ļaunas meles samelš diezin ko. Pats jaunais Kuslaps uzrauca degunu, savieba seju un satrūkās, it kā pieķerts pie nedarba. Mierīgs kā pats dziesmu dievs Jānis Savādnieks ar kokli rokās nostā­jās skolotāja vaiga priekšā un smaidīja. Jānim bija vienalga, kas apkārt notiek, ja tikai viņš drīkstēja pa­turēt savu kokli.

— A, tie jau ir Kuslaps un Savādnieks! Kur jūs tik ilgi bijāt? Kāpēc nesākāt ātrāk apmeklēt skolu? — jau­tāja skolotājs, vērodams savus jaunos skolniekus.

— Man nebija kažoka, — ātri nobēra Kuslaps, it kā baidīdamies nokavēties ar atbildi.

Daži zēni iespurdzās, bet, uzlūkojot skolotāju, tūlīt aprāvās. Totss, sadabūjis savu pārkaltušo kabatas la­katiņu, sāka rūpīgi tīrīt degunu. Kīrs, kurš stāvēja ci­tiem aiz muguras, uzmeta kūkumu, aizsedza muti ar roku, it kā viņam briesmīgi nāktu smiekli, kaut gan smiekli nemaz nenāca.