Oskars Lutss - Pavasaris

— Ahā, tad te tu man esi!

Vienu lielo un vienu mazo, Tomingu un Lēstu, iestūma kaktā, visai klasei lika piecelties kājās un Tot­sam pavēlēja tūlīt līst laukā vai arī… Tālāk ķesteris neteica, taču, ka tas nozīmēja kaut ko briesmīgu, par to neviens nešaubījās. Totss ļoti labi atcerējās, kā Kus­laps iepriekšējā starpbrīdī bija nokļuvis līdzīgā stā­voklī, ilgi slēpās un nedevās vajātājiem rokās; viņš nolēma rīkoties pēc tās pašas metodes un nesteigties ar ārā līšanu. Bet šāda vilcināšanās nepavisam nepa­tika ķestera bambusniedres spieķim, tas nepacietīgi dauzīja grīdu, vicinājās pa gaisu un taustījās zem soliem.

Spieķa neatlaidību nespēja remdēt pat tas, ka apgā­zās vairākas tintnīcas un nošķieda ķestera rokas ar tinti, ka neuzmanīgs vēziens izsita loga rūti. Bet, ja jau jūras dzelmē nogrimušos kuģus un bagātības izceļ die­nas gaismā, tad kāpēc tas pats nevarēja notikt ar Totsu, kurš taču nebija nedz kuģis, nedz jūrā nogrimusi manta.

Kādā nelaimīgā brīdī, kad Totss nejauši izstiepa kāju, ķesteris to sagrāba ciet un izvilka puisi laukā.

Pēc desmit minūtēm redzam klasē citu ainu. Pie krāsns stāv Totss, nemitīgi rausta plecus un, izstiepis kaklu, laiku pa laikam nobrauka muguru pret krāsns stūri. Pēc viņa izdarībām var manīt, ka ar viņa mu­guras lejasdaļu kaut kas nav īsti kārtībā. Zēni un mei­tenes, kā parasti, sēž solos, bet tagad viņu sejas ir priecīgākas, un pēc ilgā, mocošā klusuma klasē atkal valda dzīva rosība.

-— Kas tevi, sātan, dzina ārā no pieliekamā? — sir­dās Jerveotss. — Ja jau tu reiz biji tur iekšā, tad va­jadzēja palikt, kamēr ķesteris aiziet.

— Ko es tik ilgi tur varēju sadarīt. Man kļuva gar­laicīgi.

— Tad būtu vismaz sēdējis rāms zem sola, nejēga tāds. Bet ne, šis sāks ar nazi graizīt man pazoles, — pārmeta Tomings. — Tagad nu esmu vainīgs, ka slēpu tevi zem sola.

— Nē, nu, — Totss aizbildinājās, — es jau negrai- zīju virsādu, drusku paskrubināju tikai pazoles.

Tad kāds zobgalis skaļi sacīja:

— Te tev nu bija: Kīrs apgalvo, ka ziemā nemēdzot būt pērkona negaiss. Nu jūs redzējāt — norūca pama­tīgs pērkons, un, ja vēl pār Totsa muguru nolītu tik­pat daudz lietus, cik zibens spērienu trāpīja Totsu, tad ne vien Kīrs, bet visa klase būtu izārstējusi savas varž­acis.

— Nu, es jau nu neraudāšu, — Totss atbildēja, no­prazdams, par ko runā. — Velns viņu zina, — viņš turpināja, — šodien ir tāda traka diena, dari ko darī­dams, viss iziet greizi: re, īkšķis pušu, pierē puns un … un . . .

Viņš pēkšņi apklust, parausta plecus un paberzē pret krāsns stūri mugurdaļu. Bet dažreiz arī klusēšana izteic ļoti daudz.

Šai satrauktajā laika posmā, kurā bija tik daudz lielu noti­kumu, Arnim vēl vienmēr ne­radās izdevība parunāties ar Tēli. Bet šodien viņš bija nolē­mis tikt skaidrībā par katru cenu: kāpēc Tēle pēdējā laikā bija pret viņu tik vēsa un rītos vairs negaidīja uz krustcelēm, it kā tīši lik­dama nomanīt, cik maz Arnis viņai rūp. Šodien ceļā uz mājām viņš gribēja aprunāties ar Tēli. Un tā bija vie­nīgā iespēja, kā satikties ar meiteni vienatnē. Bet arī te radās negaidīti šķēršļi. Tā bija vijoles stunda, kuru skolotājs šodien it kā par spīti bija nolicis dienas bei­gās, jo parasti viņš mācīja Arnim vijoļspēli pusdienas pārtraukumā. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Un notika tas, kam tiklab pats Arnis, kā arī citi, kas viņu pazina, nekad nebūtu ticējuši. Arnis pēc stundu beigām piegāja pie skolotāja, nestostīdamies samelojās, ka viņam sāp galva, un lūdza atlikt stundu uz kādu citu reizi. Tad viņš aši sasēja grāmatu nastiņu un izgāja pa durvīm.

Ik pēc brītiņa atskatīdamies uz skolas pusi, viņš gau­siem soļiem devās uz vārtiem. Tēle nāca. Viņa vēl aiz­vien bija pietvīkusi un, šķiet, ļoti dusmīga. Arnis no­domāja, ka viņš darījis pareizi, nolemdams izskaidroties tieši šodien. Pēc tik lielām nepatikšanām Tēle, protams, jutās ļoti nelaimīga, un tāpēc viņai jo vairāk bija va­jadzīga līdzjūtība un mierinājums. Jācer, ka tagad viņa būs atsaucīgāka arī pret citu bēdām, un Arnis jutās bezgala priecīgs, ka varēs uzticēt Tēlei ari savas bēdas.

— Tēle! — viņš klusi teica, kad nācēja nokļuva tam blakus.

— Ko tu gribi? — Tēle dusmīgi noprasīja, pat neuz­lūkodama Arni.

— Tu neņem tik ļoti pie sirds šo notikumu. Es būtu nācis tev palīgā, bet. ..

— Vācies projām! — meitene iešņācās un nikni pa- blenza uz Arni.

Arnis atrāvās atpakaļ, it kā dabūjis sitienu.

Tā satrūkstas suns, kas uzticīgi seko saimniekam un pēkšņi saņem pātagas cirtienu. Sniegs, baznīcas baltā siena, mājas, viss viņa acīs saplūda vienā lielā melnā kamolā. Viss Arņa augums it kā notirpa, galva viegli noreiba. Blakus melnajam kamolam radās zaļš plan­kums, tas atraisījās, auga arvien lielāks un tuvojās ātri kā mākonis. Vēl pāris mirkļu — un tas būs klāt, pacels viņu kā viesulis sausu lapu un aiznesīs tālu tālu…

— Nu ko tu glūni, nāc! — viņš dzirdēja kādu sa­kām. Taču šī balss atskanēja kā no liela attāluma un likās tik sveša.

Kad Arnis attapās, viņš ieraudzīja, ka tuvojas Tēle. Arnis instinktīvi atkāpās vēl dažus soļus uz skolas pusi. Tā izvairās suns no uzbrucēja un neiet vairs klāt, lai kā to labinātu, bet seko notālēm.

— Nu, ja tu nenāc — nevajag arī, — Tēle noteica, apcirtās uz papēža un steidzīgi devās mājup.

Arnis neziņā noraudzījās, kā viņa aiziet, un prātoja, kas tagad būtu darāms. Iet uz mājām? Kāpēc? Atpakaļ uz skolu? Arī neder! Uz upmalu? Ko viņš tur iesāks? Tur sniegs tāds pats kā šeit pagalmā. Sniegs, visap­kārt tikai sniegs. Kaut ātrāk pienāktu pavasaris!

Arnis visu redzēja kā miglā: pagalmā trokšņodami izskrēja zēni un, sizdami viens otram pa muguru, sauca: «Suns! Suns!» — un izklīda kur kurais.

Daži viņam aizdrāzās garām ar tādu sparu, ka no­kūpēja sniegs, un, mādami ar rokām uz mājas pusi, sauca: — Paidjom, Tali!

Bet Arnis palika stāvam.

No pretējās puses skolai gausi tuvojās mantu vezums un apstājās pagalmā pie durvīm. Divi vīri, viens vēl pusaudzis, bet jau pieauguša vīra garumā, otrs vecāks, ar bārdu, norāpās no vezuma un klusi par kaut ko ap­spriedās, ik pēc brītiņa palūkodamies uz priekšnama pusi. Ar grāmatu nastiņu padusē no skolas iznāca Kīrs. Vecākais no vīriem viņu apturēja un jautāja, kur varētu sastapt skolotāju. Kīrs svešajam uzmeta žiglu ska­tienu, pielieca galvu, paraustīja plecus un šķita pār­domājam, it kā viņš pats īsti nezinātu ceļu pie skolotāja. Tacl viltīgi pasmaidīja un norādīja uz ķestera virtuvi. Tikko svešie nozuda aiz durvīm, Kīrs, kā prātā jucis, sāka lēkāt uz vienas kājas un smējās, vēderu turēdams.

Ieraudzījis pagalmā Arni, viņš pieskrēja tam klāt un ātri nobēra, it kā būtu pilna mute ar karstu biezputru:

— Hī, hī, tas laikam ir kāds skolnieks ar savu tēvu. Viņi jautāja pēc skolotāja — sak, kur šis dzīvo; es aizsūtīju uz ķestera virtuvi. Hī, hī, lai pameklē! Gan jau ķēkša viņus iztrieks ārā, teiks:

«Sita nav nekāda skolotāja istaba!» Vai nav joki, ko? Kad Totss rīt to uzzinās, viņš pārsmiesies!

Kīrs turpināja lēkāt un saliecās kūkumā, it kā viņam būtu piemetušies smieklu krampji: viņa platās bikses plandījās vējā, it kā viņam bikšu starās būtu pātag- kāti, nevis kājas. Viņš bija pārliecināts, ka Arnis arī smiesies vai vismaz apbrīnos Ķīru par viņa asprātību, bet Arnis domīgi raudzījās kaut kur tālumā un, šķiet, Ķīru nemaz neievēroja. Pēc brīža viņš uzgrieza Kīram muguru un lēniem soļiem devās mājup. Kīrs aizgāja ar to lielisko pārliecību, ka viņš tikko pastrādājis īstu varoņdarbu, kas aizēnoja pat Totsa izdarības. Savas sīkās nerātnības un melus viņš piekopa tikai tāpēc, lai vēlāk citu priekšā varētu ar tiem padižoties, kamēr Totss, darīdams nedarbus, nekad nedomāja, ka viņš dara aplam; viņa nemierīgais un nenogurdināmais gars neatlaidīgi tiecās pēc darbības.