Oskars Lutss - Pavasaris

«Gan jau tas viņu noķers!»

Rajas saimnieks apjautājas, kā Arnim klājoties un kā veicoties ar lasīšanu un. rakstīšanu; viņu Tēle jau protot saburtot tīri labi un rakstot burtus arī krievu va­lodā. Arnis atbild uz jautājumiem, bet viņa vērīgās acis ierauga, kā atveras Rajas pagalma vārti un kāds cil­vēciņš, mazs kā kamolītis, izripo pa tiem un ātri ve­ļas uz tīruma pusi. Nu mazo kamoliņu ierauga arī citi, un saimnieks nosaka:

«Ahā, aicina jau pusdienās.»

Cilvēciņš nostājas aiz dadžiem un pliederiem, tā ka redzama tikai galviņa, kas tagad līdzinās lielai dadža pogaļai, un aicina skanīgā balsī: «Nāciet eist!» Tad pienāk tuvāk un saka vēlreiz, it kā šaubīdamās, vai ļaudis tiešām dzirdējuši:

«Nāciet eist! Nāciet eist!»

Pļāvēji smejas. Tie labi zina, ka meitene, tā sauk­dama, beidzot pienāks pavisam klāt. Un tā arī notiek. «Eist» saucēja pieskrien pie pļāvējiem, pagrozās tur brītiņu, tad ierauga svešo zēnu un nokaunējusies aiz­slēpjas tēvam aiz muguras. Kad citi sāk mazo droši­nāt, meitene uzmet svešajam neuzticīgu skatienu un cik ātri vien spēdama sāk skriet uz mājām. Vējš plūkā viņas baltos matus un saveļ ērkulī. Tā bija Tēle. Un tas bija sen. Tad viņam dīvainā kārtā bija pilnīgi vien­alga, ko Tēle darīja, no kurienes viņa nāca vai kurp aizskrēja un vai viņa vispār dzīvoja. Bet tad pēkšņi pērnajā rudenī, kad viņi kopā nāca no skolas . . . tad Tēle viņam pēkšņi likās tik liela, tik daiļa, tik gudra, tik glīti apģērbta … un viņam neizsakāmi dārga.

Kā tas viss notika? . . .

Tā dažkārt liktenis reizēm padara mums tuvu kādu cil­vēku, ko mēs agrāk tikko esam ievērojuši un kas pēkšņi mūsu dzīvē izrādās tik nozīmīgs, ka atceramies to visu mūžu. Arnis apstājās un paskatījās apkārt. Aiz viņa plešas klajums, sniegota āre, bet priekšā, dažu simtu soļu attālumā melnē koku puduris un Rajas saimnie­cība kā oāze sniegotajā tuksnesī. Un tam visam klājas pāri krēslas pelēkie spārni . .. Varbūt Arnis pašlaik stāv tajā pašā vietā, kur viņš toreiz ieraudzīja Tēli, toreiz, kad dzenāja zaķēnu? Varbūt viņa kājas šai brīdī iekā­pušas Tēles pēdās?

Ai, cik stingi un bezcerīgi ir tīrumi ziemā, kā bez dzīvības! Un cik skaisti un dzīvības pilni tie ir vasarā, kad rudzi zied.

Tēvs un Mārtiņš laikam gan smietos, ja viņš tiem pa­stāstītu, par ko viņš domāja, te staigādams. Vai Lible arī smietos? Libfe varbūt nesmietos, bet viņš sataisītu tādu kā jocīgu, kā nopietnu seju, piemiegtu vienu aci un sacītu:

«Nu kas tur liels? Ja skuķis patīk — grāb tik ciet!»

Arnis nokļūst Rajās. Pagalmā stāv talcinieku pa­jūgi; mazliet tālāk tumša baļķu grēda. Gaisā jūt skuju un sveķu smaržu. Kāds darbojas pa kūti un dusmīgi baras: — Mierā, Zemene! Stāvi rāma, nu! — Istabā deg lampa, tur skan ļaužu sarunas, pa logu spraugām spiežas ārā balti garaiņi, kas aukstajā gaisā sasalst, pārklājot palodzes ar plānu ledus kārtu. Jumta pa­spārnē kas nokrakšķ, nokrīt vizoša lāsteka, sadrūp, un ledus gabaliņi skanēdami aizveļas.

Augšā, uz apsūnojušā jumta kores, lielais, neveiklais skurstenis ar plato augšmalu izpūš jautrus dūmu mā­konīšus, it kā gribēdams pavēstīt: šai namā ir dzīvība, šai namā ir siltums, šai namā ir ļoti labi dzīvot, ja tikai vēders pilns un sirds mierīga.

Priekšnamā Arni apņem linu, dūmu, tauku un skābu kāpostu smaka — šī mūsu veco lauku kambaru mūž­senā pavadone blakus jaunajām apmetuma dzīvojamām ēkām, kas šur un tur lepni paceļas pret debesīm un stāsta par jauno laikmetu. «Bet ko tagad darīt: iet iekšā vai ne?» Arnis domās sev vaicā. «Protams,» viņš turpina prātot, «kas tur sevišķs.» Arī tēvs un Mārtiņš ir tur, un viņš ir atnācis tikai tāpēc, lai kopā aizbrauktu uz mājām. Visiem tas liksies gluži dabiski, ja vien Tēle…

No pagalma kāds svilpodams tuvojas istabai — ta­gad vairs nav glābiņa, gribot negribot jāiet iekšā.

Saimes istabā ap diviem gariem galdiem, kas sabī­dīti galeniski kopā, pie kam viens galda gals ir ma­nāmi augstāks par otru, sēž talcinieki un ēd. Viņu sejas sārti pietvīkušas, kā jau dažkārt cilvēkiem, kas no liela sala ienākuši siltā istabā; citiem ausis spilgti sarkanas kā asinis, bet deguni un vaigi no sala un vēja deg kā ugunīs. Daudziem ir mugurā kažoki, kas apjozti ar jostu, bet cimdus un cepures viņi nolikuši malā. Uz galda četras vēderainas bļodas ar kāpostu viru, kam pa virsu peld tik bieza tauku kārta, ka pat garaiņi ne­tiek cauri. Tāpēc vira ir karsta kā elles uguns un ilgi ne­atdziest; dažs izklaidīgs talcinieks, kurš iestrebj pirmo karoti, viras neatdzesējis, klakšķina ar mēli un raugās

griestos, it kā būtu tur ieraudzījis kādu parādību. Starp viras bļodām saliktas rindā mazākas bļodas un šķīvji ar gaļu kā ogulāji starp ābelēm.

Visiem nepietiek trauku un galda piederumu — vai­rāki vīri ēd no viena šķīvja un galda nažu vieta lieto kabatas nažus, kas, noziesti ar taukiem, izskatās jauni un spoži. Rokas noslauka pie zābaku stulmeņiem, bik­sēm vai kažoka stūriem, bet zodu nobrauka ar pie­durkni. Laiku pa laikam divi tādi «no vienas bļodas ēdēji» saliek galvas kopā, sačukstas un nokrekšķinās. Tad viens no viņiem, viltīgi smaidīdams, paņem no galda skārda blašķi, pieliek pie mutes, atmet galvu, it kā raudzītos ar tālskati zvaigznēs vai pūstu stabuli, un, neatraujot blašķi no mutes, uz brīdi it kā sastingst. Pēc tam brīnumainais trauks ar noslēpumaino saturu tiek pasniegts kaimiņam, kurš ar to rīkojas tāpat kā iepriekšējais. Blašķes iedobtais dibens katru reizi sa­vādi noguldz: klunkt — klunkt. Tad kaimiņi, kā cīnīda­mies pēc elpas, ātri ķer gaļu un maizi, piebāž pilnas mutes, paskatās viens uz otru, parausta plecus un sa­purinās, it kā tiem būtu piemeties drudzis. Kāpēc viņi tā dara, to neviens īsti nezina, bet jādomā, ka blašķi ir kaut kas tāds, kas pievelk kā magnēts, taču ikreiz, tuvāk saskaroties, liek nodrebēt.

Arņa labvakaru atņem tikai divi bārdaiņi, kas sēž blakus durvīm, taču arī tie nevīžo kārtīgi atņemt svei­cienu, bet apmierinās ar to, ka, neatraujot karotes no mutēm, uzmet ienācējam jautājošu skatienu. Arnis pie­iet pie plīts, no kuras saimniece patlaban noceļ katlu. Izsalkusi ugunsmēle sniedzas pēc katla dibena, it kā tai būtu žēl šķirties no sava upura, taču tūdaļ nomie­rinās un saplok, tikko uz riņķiem uzliek jaunu podu vai katlu. Rajas saimniece šai acumirklī, kad ap galdu sēž vesels pulks vīru un viņa viena pati saimnieko, līdzi­nās burvei, kas vāra ēdienu saviem dēliem laupītā­jiem.

— Labvakar, labvakar! — viņa atņem Arņa svei­cienu. — Ej vien tālāk uz gala kambari. Tur' ir Tēle un vēl kāds zēns no jūsu skolas.

— Vēl kāds zēns? — Arnis brīnās. — Kas gan tas varētu būt?

Viņš atver durvis un netic savām acīm. Uz galda pie loga deg lampa, un tās gaismā Tēle un Savādnieks, jautri smiedamies, šķirsta kādu grāmatu, un viņi stāv tik tuvu viens otram, ka abu galvas gandrīz saskaras. Otrpus galda sēž Tēles mazā māsiņa un kaut ko zīmē uz tāfelītes. Visi trīs uzlūko nācēju, un Tēles vaigus pārklāj tumšs sārtums.

— Labvakar! — Arnis klusi sveicina un apstājas pie durvīm.

Arnis baidās, ka viņš te ir lieks, un rūgti nožēlo savu nācienu.

— Sveiks, sveiks! — atbild Savādnieks. — Kā tu še gadījies?

— Es.. . es atnācu pie tēva un Mārtiņa, viņi ir talcinieki . . . Brauksim reizē uz mājām, — Arnis stostās.