Oskars Lutss - Pavasaris

— Ak tad atlaida gan tevi uz mājām, — viņa teica, — nesaprotu, kas jums tik daudz tur ko mācīties, no rīta līdz vakaram jāsēž skolā.

Arnis neatbildēja; viņš iegāja gala istabā, nosvieda grāmatu sainīti uz galda, novilka mēteli un atsēdās uz gultas malas.

— Nāc nu vakariņās, — vecāmāte sauca no saimes istabas, — citādi atdzisīs. Es jau kopš pusdienas stāvu pie plīts un sildu, nevaru atiet ne soļa, lai nepiedeg. Nāc nu drīzāk ēst!

— Negribu ēst, — Arnis atbildēja un piekusis atlai­dās guļus. Vispareizākais būtu tūlīt noģērbties, nevis vāļāties ar visām drēbēm, bet viņš jutās tik noguris, ka nespēja pat pakustēties.

— Oja, šis negribēs ēst. Kas tad tev kait?

Vecāmāte, traukus šķindinādama, aiziet no virtuves uz istabu un dodas atkal atpakaļ, beidzot nostājas uz gala istabas sliekšņa. Viņa šodien ir labā omā un tā­pēc ļoti runīga. Un ir arī iemesls: vecāmāte šodien, iedama uz aitu kūti, noķērusi divus mazus jēriņus, un tagad viņa ir neizsakāmi priecīga par šiem mazajiem, garkājainajiem kustonīšiem. Vecāmāte ir ļoti veca un dzīvo savā mazajā, pieticīgajā pasaulītē; ārpus tās viņu vairs nesaista nekas. Divi mazi jēriņi viņai sagādā daudz vairāk prieka nekā vesels ganāmpulks. Jā, reiz bija laiks, kad viņa diendienā svārstījās starp bailēm un cerībām, bet tagad šīs rūpes uzņēmušies jaunie, un vecaimātei liekas daudz svarīgāk uzsildīt Arnim pus­dienas nekā apjautāties, cik daudz kartupeļu šogad aiz­vests uz spirta dedzinātavu.

— Kas tev vainas? — vecāmāte atkal iejautājas, — slims esi, vai?

— Nē . . . neesmu … — Arnis saīdzis atrīic. — Maz­liet sāp galva.

Vecāmāte uzliek plaukstu uz Arņa pieres un atrod, ka tā tomēr ir karstāka nekā parasti, bet tāpēc jau ne­vajagot atteikties no ēdiena. Lai nākot tūliņ un neka­vējoties. Lai viņš nedomājot, ka šodien esot galdā kāds parastais ēdiens. Skābus kāpostus ar ceptiem kartupe­ļiem Arnis vienmēr esot ēdis ar patikšanu.

Tiešām, Arnis sajūt skābu kāpostu smaržu, taču šo­dien tā neliekas tik kārdinoša kā citkārt; pat mazliet sīva un pretīga ir šī smarža un uzdzen nelabumu. Viņš tomēr negribīgi pieceļas, ieiet priekšistabā, piesēžas pie galda un iebauda ēdienu.

Pirmajam kumosam nav nekādas garšas, mute ir sausa, un kāposti liekas kā zāģu skaidas, bet otrais un trešais kumoss jau garšo labāk. Arnis pierod pie ēdiena smaržas, un viņam rodas apetīte. Taču sirdij uzgulstas tāds smagums, ka nākošais kumoss ilgi viļājas pa muti un viņš tikai ar pūlēm to spēj norīt. Arnis pēkšņi pie­ceļas un saka:

— Negribu!

Vecāsmātes pierunāšana nelīdz. Nelīdz arī tas, ka vecāmāte izzvejo no kāpostiem mīkstos, brūnos gaļas gabaliņus, saliek uz šķīvja rindiņā un smaidot uzlūko Arni, it kā gribēdama sacīt:

«Nu paskat, cik tie ir smuki un mīksti, vai tiešām tu tos neēdīsi!»

«Negribu, negribu! Kad viņa tik ļoti uzplijas, tad sa­nāk tīri vai dusmas un tādi gaļas gabali kāpostos kļūst pavisam pretīgi! Lai viņa stāsta kaut desmit reizes pēc kārtas, ka, lūk, kūtī ir divi melni, sprogaini jēriņi, arī tas neko nelīdz, ir taču skaidrs, ka vecāmāte grib viņu tikai uzmundrināt un panākt, lai viņš ēstu. Nē, šīs vecāsmātes maz.ās viltībiņas viņam jau sen zināmas. Ja vēl būtu tā, ka viņš te nevienu nepazītu, arī vecomāti ne, tad varētu paklausīties, ko viņa stāsta, bet. . . Un jērs, jērs, — kas tad galu galā ir jērs? Cita lieta, ja būtu kumeļš. To vismaz būtu vērts apskatīt.»

Arnim uznāk dziņa kaut kur aiziet un kaut ko pa­darīt; bet, uz kurieni un kāpēc, to viņš nezina. Tikai ātrāk projām no šejienes. Sis tvanīgais siltums un kā­postu smaka viņu smacē.

Pēc brīža mēs redzam Arni jau tīruma malā. Viņš domīgi lūkojas uz rugājiem, kas vietu vietām izsprau- kušies no sniega. Sevišķi izturīgas pret trūdēšanu ir vībotne un dzelzszāle; tās vēl ilgi nenoliec galvas, it kā gaidīdamas, ka viņu nodzeltējušajos, nedzīvajos stiebros vēlreiz atzels jauna dzīvība.

Pāri laukam aizvijas ragavu slieces. Jādomā, ka tēvs ar Mārtiņu no rīta būs braukuši uz Rajām. Arnis uz­manīgi ieliek kāju ragavu slieces grambā — tikpat kā peldētājs vasarā no krasta ar pirksta galu izmēģina ūdeni, — tad paiet pāris soļu tālāk, apstājas, gludina ar zābaku sniega grubuļaino sērsnu un paiet vēl dažus soļus. Kad Arnis atskatās, viņš jau ir tālu no mājām. Un viņš vienaldzīgi soļo tālāk.

Jau tad, kad Arnis tikko sāka ci­lāt galvu un iepazīt apkārtni, viņš bija dzirdējis runājam par Rajas Tēli. Te viņai bija vēder­graizes, te galvassāpes, te viņa bija iegriezusi pirkstā, te iekri­tusi avotā, saaukstējusies un dabūjusi klepu — viss viņiem bija šeit, Sārēs, zināms. Tad Sārēs gari un plaši apsprieda, kāpēc un kā vainas dēļ Tēle cietusi. Toreiz viņš, Arnis, vēl bija ļoti mazs un šie stāsti par mazo muļķa meiteni, kas dzīvoja kaut kur tālās mājās un grieza sev pirkstos, viņu nepavisam neinteresēja. Pa­audzies Arnis redzēja, ka šīs mājas nemaz nebija tik tālu. Cūkgans Matis bieži ņēma viņu līdzi ganos. Rei­zēm tie ganīja pavisam tuvu Rajas robežām, no kurie­nes varēja skaidri saredzēt, ka maza, gaišmataina mei­tenīte sarkanā priekšautā skraidīja pa Rajas sētsvidu. Viņš zināja, kas tā bija, bet kāda viņam daļa par sve­šām meitenēm, kaut arī tām ir gaiši mati un sarkani priekšauti.

Tad Arņa atmiņā uzaust vēl kāda aina, kad viņš Tēli bija redzējis pavisam maziņu, protams, arī viņš pats toreiz nebija daudz lielāks.

Saulaina atvasaras priekšpusdiena . .. Viņš, Arnis, jau labu brīdi novēro, kā liels putns ar platiem spār­niem riņķo virs auzu lauka. Tā kā Arnis nekad nav tādu putnu redzējis, viņš aicina arī māti skatīties.

«Tas ir vanags. Droši vien uzglūn vistām,» .nosaka māte. Arnis izvelk no žagaru grēdas garu zedeni, lai aizbaidītu vanagu. Kāds gan toreiz viņš bija "muļķis! Vanags par viņu neliekas ne zinis. Kam šis varētu uzglūnēt? Arnis dodas uz auzu lauku. Ar žagaru pār

plecu puisēns soļo gar lauka malu un uzmanīgi vēro, vai auzās nav nomaldījies kāds cālēns. Tomēr nekur nekas nav manāms, tikai vējš klusi zuz vārpās. Te pēkšņi pie akmens kaut kas sakustas. Arnis uzmanīgi, iedams uz pirkstgaliem, piezogas tuvāk — zaķēns.

«Ahā!» viņš nodomā. «Vai redzi, ko tu esi iekārojis, vanadziņ, un tomēr tu viņu nedabūsi, neparko nedabūsi. Aiznesīšu zaķēnu uz mājām un izaudzēšu lielu.»

Arnis pašķir auzas un pieiet vēl tuvāk. Bet dzīvnie­ciņš, kaut arī vēl mazs un nevarīgs, izrādās neticami veikls un, pirms Arnis to paspēj satvert, jocīgiem lēcie­niem aizcilpo pa auzu lauku.

Arnis žigli drāžas tam pakaļ, iemīdāms labībā diez­gan paplatu vagu, ko padara vēl platāku žagars, kuru Arnis velk sev līdzi. Zaķēns šad tad apstājas, ieklausās un cilpo atkal tālāk. Dīvainās medības turpinās pa visu lauku. Augstu gaisā lido plēsīgais putns, lie­kas, it kā tas riņķotu pa apli, taču vienmēr atrodas Arnim tieši virs galvas. Zaķēns nenojauš, ka tur no aug­šas draud daudz lielākas briesmas nekā te lejā no pui­sēna, kas ieņēmis galvā muļķīgu domu noķert dzīvu za­ķēnu un aizelsies, žagaru vicinādams, dzenas tam pakaļ.

Pēkšņi Arnis dzird balsis. Viņš iznāk no auzu lauka un pārsteigts ierauga, ka nemanot atskrējis līdz Rajas robežām, kur Rajas ļaudis aiz ežas pļauj miežus. Arnis nokaunas, viņš nosviež žagaru un grib jau bēgt, taču viņu ir ieraudzījuši un sauc atpakaļ. Neko darīt, Arnis pieiet pie pļāvējiem un izstāsta, kā viss noticis, taču klu­sībā cer, ka Rajas ļaudis palīdzēs noķert zaķēnu. Kalps un kalpone tiešām aizskrien uz auzu lauku, bet, tur nekā neieraudzījuši, nāk atpakaļ un, vērodami vanagu, ķircina: