Oskars Lutss - Pavasaris

«Aiziešu uz mājām, likšos gultā, pārvilkšu segu pār galvu un teikšu, ka esmu slims,» nolēma Arnis, iedams uz mājām.

Uz lielceļa viņam garām pabrauca baļķu vezumi un nogriezās uz kapsētas pusi. Pirmos vezumniekus viņš nepazina, bet rindas vidū Arnis pamanīja zirgu Keiju; tātad kāds brauca šķūtīs arī no viņu mājām. Arnis ap­stājās un gaidīja. Keija nāca arvien tuvāk, un zēns ieraudzīja uz baļķu vezuma vīru pelēkā puskažokā, ar brūnu auseni galvā. Sēdēdams uz vezuma, tas šūpoja kā­jas un, košļādams zāles stiebru, dungoja savā nodabā:

— Ak brinu-mai-nā gais-ma .,.

Arnim šķita, ka viņš šo dziesmu jau kādreiz dzir­dējis, un tūlīt pazina arī šķūtnieku — Libli.

— Zdraju želaju! — tas uzsauca, kad vezums tuvo­jas Arnim, un, uzsitis ar roku uz maišeļa, aicināja sēs­ties blakus. Arnis uzrausās uz vezuma un jautāja, uz kurieni viņi brauc. Lible brīnījās, ka Arnis to nezina, un tūdaļ ņēmās izskaidrot:

— Uz Rajām, uz Rajām, kur gan citur. Rajas saim­nieks pavasarī cels jaunu, skaistu ērberģi; nopirka Merknas mežā vairākus simtus baļķu un tagad rīko talku. Tavs tēvs un arī kalps Mārtiņš brauc talkā. Sie laikam mazliet aizkavējušies, ka nevar ieraudzīt. Esam pavisam trīsdesmit zirdzinieki, bet šite pašlaik nebūs vairāk kā -— pagaidi: viens, divi, trīs, četri — divpa­dsmit. Nūja, lielākā puse vēl mežā, un viņu vidū, pro­tams, arī Sāres ļaudis. Mani gandrīz pret paša gribu ieskaitīja šķūtniekos, sak, katram vīram tad būs savs zirgs. Jā, Rajām ir pienācis laiks celt jaunu māju, — viņš piebilda, paceldams cepures ausis, — skat, meita jau drīz būs liela, sāks nākt precinieki, ir labi, ja visu laikus saved kārtībā, kā krietnam saimniekam pieklā­jas. Var gadīties, ka arī tu, Sāres jaunais saimniek, kādreiz lakotā karietē piebrauc pie Rajas staltā ērberģa ar zvārguļiem pie ilkss un . . . Ej nu sazini, visādi var gadīties, cilvēks šajā pasaulē jau neredz tālāk par savu degungalu.

Pamanījis, ka Arnis nepacietīgi sakustas un grasās kaut ko iebilst, Lible apklusa un sāka rūpīgi notīrīt no ausaines siena pabiras.

— Šitāda cepure — tā tik ir ko vērts ; — viņš no­vērsa valodas uz ko citu. — Tam, kas to izgudroja, vajadzēja piešķirt zelta medāli. Vienalga, vai putenis vai vētra, bet, kad uzliec galvā šitādu zvērēni, tu jūties kā mājās aizkrāsnē.

Tā runādams, viņš uzlika ausaini galvā un klusē­dams košļāja smilgas, kuras laiku pa laikam izvilka no maišeļa un iebāza mutē.

— Vai tā būs kāda divstāvu māja, vai? — pēc brīža iejautājās Arnis.

— Ko es zinu, kāda tā būs, — div- vai trīsstāvu, — atbildēja Lible, — bet, ka tā būs viena varena būda, tas ir kā āmen baznīcā. Sito lērumu baļķu! Vienā galā gribot uzstādīt piena mašīnu vai kā viņu tur sauc. Tā malšot pienu, bet lielākā daļa palikšot pašu saimes va­jadzībām. Es jau nekā noteikta nezinu, bet ļaudis tā runā. Lai viņi dara, kā zina; naudas diezgan, lai būvē, ko grib un kā grib. Un, ja nu tā iegadās (viņš iesita ar pātagas kātu pa zābaku), ka pati meitene arī pa­tīk, — tad nav ko gudrot! Skaidrs! Kāpēc lai šī nepa­tiktu: sārti vaigi, linu balti mati, ņipra un strādīga — nudien, zeltene kā oga! Tomēr jāteic, katram cilvēkam viņa paša griba esot debesu valstība, un, kas zina, varbūt tevi izskolo tik augstu, ka vienkārša zemnieku skuķe liksies par prastu, nu tad, tad jau cita lieta.

— Ak, nu beidz vienreiz! — Arnis atteica un no­pūtās.

Kāpēc, kāpēc gan Lible tieši šodien runāja par Tēli, kad viņš ir zaudējis visas cerības.

Sniegs gurkstēja zem ragavu sliecēm, un ragavas brīkšķēja zem baļķu naftas, it kā sūdzēdamās par lielo smagumu, kas tām uzkrauts. Laiks pamazām noskaidro­jās, un likās, ka cauri miglas plīvuram jau izlauztos saules stari. Migla pamazām izklīda un nozuda aiz meža. Bija tāds bezvējš, ka dūmi no skursteņiem kāpa stāvus debesīs kā no seniem ziedokļiem. Raugoties no kapu kalna, ciems atradās ielejā un šķita tik mazs un niecīgs, it kā to varētu satvert ar abām rokām. Pat baz­nīca bija kaut kur iestigusi, bet tornis, kas, no tuvuma raugoties, lika apreibt galvai, tagad bija zaudējis savu diženumu un izskatījās nevarīgs un nožēlojams caur kailajiem koku zariem. Ceļš veda pret kalnu; zirgi sprauslāja, vīri nokāpa no vezumiem un, soļodami pa trim četriem pulciņā, uzvilka dūmu.

— Nu un kā tad ir, vai tu vēl dzer? — Arnis jautāja, kad viņi bija nokļuvuši pie krustcelēm.

— Kā nu kuro reizi, — Lible atbildēja, — reizēm no­turos tīri brangi, bet, kad atkal sāku, nav ne gala, ne malas.

— Tu … — Arnis iesāka, bet aprāvās, norausās no vezuma, novēlēja Liblem laimīgu ceļu un izgāja ceļa krustojumā. Baļķu vezumi aizslīdēja garām, taču tēvu un Mārtiņu nekur nemanīja. Jādomā, ka tie vel nebija panākuši citus. Arnis nogrima domās. Cik daudz mīļu atmiņu saistījās ar šo vietu! Cik bieži, iedams uz skolu, viņš bija te gaidījis Tēli.

Kādi skaisti sapņi bija izsapņoti šeit uz krustcelēm, gaidot meiteni! Kad nāca Tēle — cik priecīgi satraukts viņš steidzās tai pretī! It kā viņi nebūtu redzējušies gadiem ilgi. Un cik dārgi bija acumirkļi, kad viņi, nā­kot no skolas, atvadījās uz krustcelēm! Cik labi bija atbalstīties pret veco vītolu un ar skatieniem pavadīt Tēli, kamēr tā pilnīgi pazuda, un tad gausi, tikko vel­kot kājas, soļot mājup ar priecīgu apziņu: rīt viņa at­nāks atkal; viņa nāks vienmēr un vienmēr, viņi abi paliks draugi!

Bet tagad?

Arnis jūt, kaut kas sažņaudz krūtis un traucē elpot, jūt, ka mutē kļūst rūgti un kājās zūd spēks; acu priekšā sāk lēkāt zaļi apļi, un ausīs skan Libles dziesma: «Ak brīnumainā ga-ais-ma.» Viņš kā senāk atbalstās pret veco vītolu, un viņa galvā sāk šaudīties dažādas do­mas. Juceklīgi drūzmēdamās, mežonīgā steigā cita citu dzenādamas, tās parādās un izgaist. Nāk prātā dīvaini notikumi, kas Arnim patiesībā neko nenozīmē; piemē­ram, ja apgāztos baznīcas tornis, vai tā gals sniegtos līdz skolai? Vai Tomings un Kesamā pieveiktu Teni­sonu, ja tie abi tam uzbruktu? Vai arī: cik tas būtu jo­cīgi, kad visi bērni kopā sāktu ceļot! Un pēkšņi Arnis ir izbrīnījies par to, ko viņš dzīvē tūkstošiem reižu uz­skatījis par gluži parastu parādību: vēžiem pieaug jau­nas spīles, kad vecās nolūst!

Tad prātā iekrīt kāds teikums vai atsevišķs vārds un džinkst un džinkst ausīs uzmācīgi kā ods … Pienāca vasarsvētku sestdiena .. . Pēc tā mēs varam secināt, cik liela nozīme ir zirgam mūsu lauksaimniecībā … Pākšaugi, pākšaugi, pākšaugi,. .

Viņa ausīs skan pazīstamas balsis. Tās par kaut ko strīdas. Strīdas un strīdas. Katra balss ir skaidri sa­dzirdama, bet, kas tie tādi ir un par ko viņi strīdas, to Arnis nezina.

Un, kaut arī Arņa atmiņā neuzpeld neviena pagāt­nes aina, pat neviens vārds, viņš tomēr jūt ar katru savu ķermeņa šūnu, ka zaudējis kaut ko ļoti dārgu.

Arnis sakustas un paskatās vītola galotnē, noglāsta grumbuļaino stumbru un saprot, ka vītols ir viņa draugs. Vītols bija viņu redzējis te stāvam priecīgu un laimīgu, gaidu satrauktu, un vītols to redz arī tagad noskumušu — vītols ir viņa draugs.

Tā daudzas lietas, kurām mēs dažreiz vienaldzīgi pa­ejam garām, kļūst mums mīļas, tikko tās pamodina mūsos kādas dārgas atmiņas.

Arnis lēni, tikko kājas vilkdams, pārnāca mājās un iegāja istabā ar ciešu apņēmību, ka viņš pat neēdīs vakariņas, bet tūlīt liksies gultā un ietīsies segās, lai neko nedzirdētu un neredzētu. Taču tas viņam tik viegli neizdevās, kā bija cerēts. Vecāmāte patlaban rosījās pie plīts un, ieraudzījusi Arni, pievērsās zēnam.