Oskars Lutss - Pavasaris

— Kretīns?! — iesaucas Kīrs un kāpjas atpakaļ.

— Nē, nē! Es teicu Kretīns tāpēc, ka nevaru atce­rēties šo vārdu! — Beidzot vārds tomēr tiek atrasts, un, lai turpmāk nerastos nekādi pārpratumi, Kīrs to pie­raksta. Ķīra kabatas grāmatiņā zem «svarīgām piezī­mēm» tagad ar sarkanu zīmuli un ķeburainiem burtiem tiek ierakstīti divi vārdi: Kolumbs, Krisostoms. Un kopš tās dienas starp Totsu un Ķīru nodibinās aizkus­tinoša draudzība, kas citiem sagādā lielu galvas lau­zīšanu jo vairāk tāpēc, ka abi sirdsdraugi ne ar puš­plēstu vārdu neizpauž savas lielās draudzības noslē­pumu. Viņi vienmēr turas kopā, un klīst valodas, ka Totss pie viņiem tiekot bieži uzcienāts un vispār jūto­ties kā mājās.

Tas ir pilnīgi iespējams, jo Georgs Adaniēls arī uz skolu ņem līdz dažādus gardumus, ko tie abi ar Totsu paslepus notiesā. Viņi sarunājas tik sirsnīgi un drau­dzīgi, ka tiešām jāpriecājas. Ļoti iespējams, ka Totsa atrastie vārdi ir Ķīru laulātajam pārim tiešām patikuši un tādā gadījumā Totsa cienāšana jāuzskata par pil­nīgi dabisku parādību.

Bet laiks un nejaušība nereti atklāj dažu labu noti­kumu, kas ilgi slēpušies neziņas plīvuri, un atraisa reizēm tādu mezglu, ka skaties un brīnies, pie tam laiks rīkojas lēni un pacietīgi, atšķetinādams dzīparu pēc dzīpara, kamēr nejaušība ir nepacietīga un spēji pārcērt noslēpumainos mezglus.

Lai lasītājs savās domās pavada mūs uz Kiusnas ciemu; tur, pusceļā starp Kiusnu un Paun- veri, uz Supsas saimniecības ze­mes, pāris simt soļu no lielceļa, atrodas maza krUmu un koku ieskauta mājiņa. Sai mājiņā dzīvo skrodermeistars Kīrs ar ģimeni, un šodien viņi kristī savu trešo dēlu. Jau no tālienes var manīt, ka dzīve tur vairs nerit savā pa­rastajā gaitā; citādi tik klusajā vietā šodien drūzmējas gan lieli, gan mazi, gan veci, gan jauni. Ieejot namā, mūs kā pirmā apsveic sīva piedegušu tauku smarža, kas no virtuves bagātīgi saplūst visās trijās istabās. Virtuvē pie plīts, tvaikos un dūmos, noris spraigs darbs, un Ķīra madāmai, kas to visu pārrauga, ir liela līdzība ar priesterieni: šķiet, ka senajā Romā, upurējot dieviem, nepacēlās biezāki tvaiki un dūmi pret debesīm kā patlaban Ķīru virtuvē. Taču dažubrīd šī aina izzūd un mēs ieraugām šo virtuvi pavisam citā gaismā, un tad mums nāk prātā elles vīna brūzis, kādu to apraksta vecajās grāmatās: podiem un podiņiem ir it kā pieaugušas kājas, vai arī elles klonam piemīt tik varens pievilkšanas spēks, bet tie šķindēdami nokrīt zemē un saplīst. Tam tūdaļ seko skaļa šķendēšanās, un dažs pekles pavārs vienā mirklī iegūst tik daudz goda nosaukumu, ka citos apstākļos nespētu tos izpel­nīties daudzu gadu gaitā. Tad atkal kāda priesteriene ar lielu sparu iedrāžas no pieliekamā virtuvē un kliedz nedabiskā balsī: — Mīļais dievs, kas tur svilst! — Pro­tams, būtu lieki jautāt, kas svilst; kas gan to lai zina, kas tur svilst. Plīts ir no vienas vietas piekrauta ar da­žādiem podiem un katliņiem, te čurkst un tur čurkst, ej nu atrod tādā juceklī, kuru podu te vajadzētu apmaisīt,

kuru katliņu pavisam nocelt no uguns. Un, ja uz balti pārkaitētiem plīts riņķiem nejauši vēl uzkrīt kāda trauku lupata vai vīšķis, tad visas malas ir pilnas ar tik spīvu sviluma dvingu, ka jāsmok vai nost. Taču to visu apdraud vēl viena nelaime — bērni. Viņu te šodien ir vesels bars un tie visi vienā laidā skraida no istabas uz virtuvi un atpakaļ, it kā tos dīdītu pats ne­labais; tu, cilvēks, aizraidi tos uz istabu rotaļāties, taču pēt mirkļa tie ir atkal klāt kā saukti un trinas gar kā­jām kā kucēni, tā ka ir jāuzmanās, lai nepakluptu un neuzgāztu kādam uz galvas karstu ķīseli vai mērci.

Georgam Adaniēlam ir dota stingra pavēle: tikko ierodas viesi, uzspēlēt gramofonu, lai pakavētu tiem laiku, taču rudgalvis, kurš parasti ir ļoti paklausīgs, šodien izturas mazliet dīvaini; liekas, it kā viņam ne­būtu laika. Kopā ar Jāzepu Totsu, kurš jau kopš paša rīta atrodas šai svētku namā, viņš dodas no istabas uz istabu, no istabas uz virtuvi, no virtuves uz pieliekamo un rāda savam skolas biedram milzīgos ēdienu un dzē­rienu krājumus, kas sagādāti šai svinību dienai. Tie abi visu laiku kaut ko ēd; ko tieši, tas nav zināms: izņem no kabatas, iebāž mutē un košļā un košļā, it kā tiem būtu īrēti žokļi.

Pasekosim viņiem kādu bridi. Patlaban tie jau trešo reizi pēc kārtas ieiet pieliekamajā un apstājas pie pu­deļu rindas, kas saliktas kādā augstā plauktā gandrīz pie pašiem griestiem.

Viņu sejas izteic visu; kurš ir lasījis fabulu par lapsu un vīnogām, tas viegli uzminēs, ko gribu sacīt, kurš nav lasījis, tas lai mēģina iedomāties, ka augšā ir pu­deles ar krāsainām etiķetēm, bet apakšā Jāzeps Totss. Pēc dažiem acumirkļiem Totss piebiksta draugam ar elkoni, norij siekalas; viņa ādama ābols savādi noraus­tās. Tad viņš jautā:

— Diezin kāpēc tās uzliktas tik augstu?

— Nu, tāpēc, — Kīrs atbild, — lai tos nedabūtu rokā tie, kas …

— Kādi «tie»?

— Nu, visādi te staigā … Bērni un … Var vēl kādu saplēst. Hī, te ir dažas ļoti dārgas pudeles, kas maksā rubli septiņdesmit kapeiku. Un tā viena … Vai redzi, tā ir it kā apkaisīta ar smiltīm . ..

— Redzu, redzu, kā ne! Nu?

— Tā maksā divus rubļus. Šito dos dzert ķesterim un kūmām, nu tiem, kas ir tādi smalkāki, kā mācītāja rentnieks un bodnieks un . . . Citi, kā vilnas kārsējs un tiesas kazaks, tie dabūs no tās pudeles, kas maksā rubli septiņdesmit. Vai redzi, te ar balto šilti un zelta burtiem .. . Lati .. . lati . . . pats …

— Ko tas nozīmē: Lati pats?

— Hī, es nezinu. Varbūt vīna nosaukums.

— Nē, nē! Pag, es zinu gan — pagaidi, man reiz mājās bija gluži tāda pati pudele. «Lati» franču va­lodā nozīmē — ļoti; un «pats» — salds. Ļoti salds. Kā tad, ir tā pati. Tagad es to pudeli pazīstu, jā.

— Hī, un ļoti salds?

— Kā tad, rublis septiņdesmit pieci ir vesels lērums naudas, kāpēc tad lai šīs nebūtu salds. Nūja, tās ir tās pašas pudeles. Tagad es skaidri atceros: tieši tādiem pašiem zelta burtiem un aizvāztas ar sarkanu bleķi. Tās pašas, kā tad. Bet saki man, Adaniēlīt, — kas tās tur par pudelēm, re, pie pašas sienas? Velns, cik smu­kas šiltes!

— Tās maksā deviņdesmit pieci … To dabūs radi­nieki un . .. šādi tādi laucinieki un … Hī, vai šie ko sa­prot, dod, ko gribi, ja tikai ir salds un sakāpj galvā.

— Salds un sakāpj galvā … — Totss pie sevis at­kārto un domīgi paraugās augšup; viņš piemiedz vienu aci, grauž nagus un ar otru roku nepacietīgi knaiba kaulu, kas izlīdis no recekļa bļodas.

— Bet kā tad šos dabūs rokā? — viņš beidzot iejau­tājas.

— Hī, viņiem ir trepes, — Kīrs atbild, lēkādams uz abām kājām.

— Ak trepes! Nūja, tad jau gan. I\as tad vainas! Ar trepēm var nonest vīna pudeli kaut vai no pašām de­besīm, bet… bet tās var dabūt rokā arī tāpat, bez trepēm.

Totss jautājoši uzlūko Ķīru un gaida, vai tas nopels viņa priekšlikumu, bet Kīrs. izgudrēm tikai pasmaida, saliecas kūkumā, sabāž rokas bikšu kabatās un klabina zobus, it kā viņam pēkšņi būtu kļuvis vēsi. Viņš nolie­cas pār katru bļodu, ar pirkstu patausta, vai ēdamais jau rtav sarecējis, un neatbild ne vārda. Jebkurā citā gadījumā Kīrs būtu noteikti sīvi pretojies, teikdams, ka šāds numurs neies cauri, bet tagad viņš diezin kā­pēc ir mēms kā zivs. Un tas sakaitina Kentukijas Lauvu.