Oskars Lutss - Pavasaris

pārliecināji, ka tas tā nevar palikt. Vēlāk arī pats Teni­sons atzina, ka šo gadījumu nedrīkst noklusēt. Tāpēc neskumsti, jo tu darīji tieši tā, kā bija jādara. Varbūt tev bail, ka Tenisons uz tevi dusmojas? Tenison, tu taču nedusmojies uz Arni?

— Nē. Kāpēc lai es dusmotos?

Tenisons kļuva aizvien priecīgāks. īgnā, nelaipnā iz­teiksme bija nozudusi; kā smagu nastu novēlis, viņš at­klāti un droši paskatījās te uz Arni, te skolotāju. Arnis sadrūmis raudzījās grīdā. Viņam bija tik smagi ap sirdi. Sākumā Arnim bija šķitis, ka visa dzīve atmirdzēs jaunā gaismā, tikko viņam no pleciem novelsies šis plosta jūgs, bet tagad, kad tas bija noticis, sirds nepavisam nekļuva vieglāka.

— Paklausies, Arni, — teica Laurs, satverdams viņa roku un to viegli pakratīdams, it kā vēlēdamies zēnu at­modināt no miega. — Tenisons uz tevi nemaz nedusmo­ji .s. Viņš, kā vienmēr, būs tavs labākais draugs. Tāpēc nebēda. Bet varbūt tevi nospiež kādas citas rūpes? Pirm­kārt tu taču nosūdzēji pats sevi. Bet saki — toreiz, kad tu sameloji, ka jūs kopā aizgājāt uz mājām, vai toreiz tev bija zināms Tenisona noslēpums?

— Nē, toreiz Tali vēl nekā nezināja, viņam pateicu vēlāk, — nosarkdams atzinās Tenisons.

— Savādi, — skolotājs brīnījās, — tu nezināji, bet kālab tad tu meloji?

— Es viņu pierunāju, — Arņa vietā atbildēja Teni­sons.

— Tad jau tie bija tik nevainīgi meli, kādi var gadī­ties katram. Nē, tāpēc gan nevajag noskumt, — skolo­tājs mierināja.

Pēc tam viņš atvadījās no zēniem.

Stāvēdams durvīs, skolotājs vēl piebilda:

— Libles dēļ esiet bez rūpēm. Jau nākamo svētdien Lible atkal zvanīs, ka dimd vien. Un nebaidieties, par notikušo neviens neko neuzzinās. Protams, ja jūs paši nestāstīsiet.

Zēni iznāca no skolotāja istabas. Klasē palikušie skol­nieki uzlūkoja viņus ar izbrīnu, taču, kad daži ziņkārīgie gribēja iztaujāt, Arnis un Tenisons bija jau nozudusi. Pagalmā pie vārtiem stāvēja zirgs. Satuntuļota un ievīs­tīta kažokos, kamanās sēdēja Tēle. Viņa atgādināja siena gubiņu. Uz ragavu malas bija uzmeties kalps un sūca pīpi. Kad Arnis pagriezās, lai atsveicinātos no drauga, tas bija jau lielā gabalā. Puisēns iztālēm vēl noskatījās, kā Tenisons platiem soliem ātri attālinās. Pieejot pie kamanām, kur viņu gaidīja, Arņa sirdī atkal iezagās lielas bažas: bet ja nu Tenisons tomēr dus­mojas?

Viņi vēl nebrauca mājup. Kalps teicās pa ceļam šo to nopirkt. Kad tas iegāja veikalā, Arnis un Tēle palika kamanās vieni. Bērni kautrīgi klusēja, abi gaidīja, kurš pirmais uzsāks sarunu.

No kroga, kas atradās turpat veikala tuvumā, nikni lamādamies, izmeimuroja kāds. Tas uz brīdi apstājās ceļa vidū, tad, streipuļodams no grāvja uz grāvi, tuvo­jās veikalam. Tai pašā brīdī pa durvīm iznāca divi zem­nieki un devās tam pretī. Pusceļā starp krogu un vei­kalu tie sastapās, un tad kļuva dzirdama sekojoša saruna:

— Re, zvaniķis šodien atkal tā pietempies, ka uz grāvi vien velk, — zobgalīgi nosacīja viens no zemniekiem.

— Jā, ir gan piesūcies, — otrs piekrita.

Tad atkal pirmais:

-— Sveiks, Libles kungs!

— Svei-svei-ki-ī-ī-ī… — Lible atbildēja.

— Kurp iedams, kaimiņ?

— Uz elli.

— Paskat, šis iešot uz elli. Ko tu tur darīsi, vai ze­mes virsu nepietiek vietas?

— Nav jūsu darīšana, hik. Katrs var iet, kur. grib. Vai es tev jautāju, uz kurieni tu čāpo, hik, ko?

Lible apstājās un nikni uzlūkoja vīrus.

— Re, re, cik lepns, — iesmējās otrais zemnieks.

— Lepns, it kā šis būtu nezin kas.

— Citreiz šim uznāk tādi bērna niķi, ka tīri kauns: ņem un nogremdē puikām plostu, — piebilda pirmais.

— Ne, es tādu negodu negribētu piedzīvot.

— Uja, ūja, skat, kur lielais zinātājs!

— Ko tu no manis īsti gribi?

Lible draudīgi tuvojās vīriem, gatavs uzsākt kautiņu.

— Nemeklē kašķi! Neesam nākuši ar tevi cīkstēties, labāk taisies, ka pazudi!

— Ej vien, ej, varbūt atradīsi vēl kaut ko nogremdē- šanai, — atgaiņājās vīri un steidzīgi devās uz kroga pusi.

To izdzirdis, Lible aizsvilās pa īstam. Viņš draudēja zemniekiem ar dūri un kliedza:

— Paskat, kādi gudrinieki, grib man uzsēsties uz skausta. Pielūko, pielūko … ka . .. pagaidi … Ahā . . . Bet pielūko, ka es tevi pašu vēl nenogremdēju, jā, āliņģī iekšā — un gatavs! Ha, šī māksla man tagad ir rokā, hik!

— Tas Lible ir viens briesmīgs cilvēks, — čukstēja Tēle, pagriezdamās pret Arni, cik to pieļāva viņas ie­vīstītais augums un kakls.

— Kāpēc briesmīgs? — Arnis brīnījās.

— Briesmīgs gan. Augām dienām tik dzer un klaigā. Mācītājs esot šo padzinis.

— Bet ja nu viņu pieņem atpakaļ?

— Kas šo ņems.

— Noteikti.

No veikala iznāca kalps, nolika tabakas pakas kama­nās pie Arņa un Tēles kājām, pārbaudīja sakas, sakār­toja grožus, un tagad sākās brauciens uz mājām. Lible, kurš pa šo laiku bija piegājis pie veikala, viņiem uz­sauca:

— Ej, kaimiņ! Apturi, paķer līdzi! E, pagaidi!

Kalps izlikās, it kā viņš būtu kurlmēms kopš dzim­šanas,

Arnis vēl vienmēr jutās vārgs un nespēcīgs. Slimības novājinā­tais ķermenis vēl nebija atspir­dzis. Kādudien, kad tie abi ar Tēli kopā nāca uz mājām, kad stipri puteņoja, Arnis jau pus­ceļa piekusa un, juzdams, ka spēki izsīkuši, atsēdās ku­penā, un, skumīgi smaidīdams, sacīja:

— Nav spēka.

Tēle apstājās. Viņa nekādi nespēja saprast, kā cil­vēks tik ātri var pagurt. Vējš kauca un raustīja telefona vadus un plosījās gar stabiem, vietu vietām uz ceļa ba­loja lielas kupenas.

— Atpūties drusciņ, tad varēsi atkal paiet, — pēc brī­tiņa sacīja Tēle.

— Ja varēšu, — atbildēja Arnis ar to pašu nogurušo, skumjo smaidu. Arnis bija piekusis, bet sēdēt sniega kupenā bija tik patīkami un ērti. Viņš atlaidās pusguļus un pierunāja arī Tēli.

— Apsēdies!

Tēle brītiņu vilcinājās. Viņa mīņājās no vienas kājas uz otru un kārtoja lakatiņu. Tad piebilda:

— Ilgi mēs te nevaram palikt. Metas jau tumšs.

— Un kas par to? — Arnis smaidīja.

— Man būs bail iet uz mājām.

— Kāpēc? No kā tu baidies?

— Ne jau nu tieši baidos, bet tomēr ērmoti . . . Nu, pamēģini, varbūt tagad varēsi paiet.

Arnis pat nepakustējās. Viņš sajuta patīkamu gurde­numu un šeit, sniegā, bija tik labi, ka viņam uznāca vē­lēšanās aizmigt. Tēles neatlaidība viņu pat mazliet kai­tināja. Un vēja gaudas skanēja kā šūpļa dziesma. Jau acis lipa ciet . .,

— Kāpēc tu nesēdi? — viņš miegaini iejautājās.

— Negribu sēdēt, — Tēle atteica, bet apsēdās.

— Ja nu kāds nāk un ierauga, ka mēs te sēžam .,.

— Un kas tad būtu?

— Droši vien nobītos, — Tēle gausi novilka.

— Nāc apsēdies šeit, manā aizvējā, — Arnis mudi­nāja. Viņš pat neatbildēja uz Teles jautājumu, ka tos kāds varētu ieraudzīt. Kur gan te gadīsies nācēji, cik tālu vien acis varēja saredzēt, viss ceļš bija tukšs kā izslaucīts.

— Ir jau labi, es nebaidos no vēja.

— Tev mugurā ir tikai mētelis, bet man kažoks. Man it nemaz nesalst, un kā ir tev?

— Man arī nesalst.

Pēc brīža Arnis atkal lūdza, lai Tēle piesēstas viņam tuvāk. Tagad tie sēdēja cieši blakus.

— Cik ilgi tad mēs tā sēdēsim? — Tēle beidzot no­prasīja.