Oskars Lutss - Pavasaris

Viņi iegāja Sāres pagalmā. Saimes ļaudis bija apko­puši lopus un patlaban devās no kūts uz istabu. Kad Lible viņiem īsumā pastāstīja par notikušo, Marija, Sā­res kalpone, aiz izbailēm tik tikko neiekāpa samazgu spainī. Lible reiz dzērumā bija solījies viņu precēt, un meičai šis solījums bija tā iezīdies smadzenēs, ka viņa patiešam bija sākusi cerēt. Izdzirdusi, ka Liblem varbūt vajadzēs pārcelties citur, viņa tiešām nobijās. Lible, kurš tūdaļ to pamanīja, piebilda:

Te tev nu bija. Nobijies gan, ko? Un pati gribi vēl kļūt par zvaniķa sievu.

Marija nosarka, pārvilka ar netīro roku pār seju un atbildēja: .

— Vī dieniņ, ko nu vairs par to runāt! Būtu palicis zvaniķa amatā, tad cita lieta, bet tagad, pielūko, aiz­sūtīs tevi uz aplēģeri; tad varēsi sūkāt ķepu kā lācis ziemā. Pašam nebūs ne kripatiņas, ko likt uz zoba, ar ko tu uzturēsi sievu?

— Uja, brīnums! — Lible iesaucās. — Neba es vedīšu mājās sievu, lai to barotu. Lai sieva baro mani. Ja tu nestrādāsi, tad lien tik aizkrāsnē un skrubini mālus kā circenis.

— Apdomā, Kristjān, — kalps nenocietās, — tad jau tu drīz paliksi bez krāsns, ja liksi Marijai maizes vietā mālus ēst.

— Phē! Vai tad pasaulē ir tikai māla un ķieģeļu krās­nis, it kā es nevaretu nopirkt dzelzs krāsniņu, — Lible smējās.

— Mūsu Marija ēd arī dzelzi, — kalps atjokoja.

Marija, kurai Kristjāna vārdi «ja tu man nestrādāsi»

skanēja ausīs kā salda mūzika, atteica:

— Jā, jā, tikai neiedomājies, ka es strādāšu, bet tu dzersi un plītēsi.

Marijai par prieku Lible atbildēja:

— Skat, kāda! Nekas, ievēršu tev gredzenu nāsīs, tad tu man dancosi. Likšu pie zvanīšanas. Varēsi rībināt, cik uziet.

Saimniece palika rokas zem priekšauta un žēlā balsī sūrojās:

— Ak tad tādas tās lietas. Tad jau mēs paliksim bez zvaniķa. Kas nu mums zvanīs?

— Kas zvanīs? Tak jau laikam pati ķēķa Līze, — Lible atbildēja, — uzrāpsies ar visu cepešpannu zvana tornī, uzkurs uguni, cepinās vistu un zvanīs. Visu pie reizes.

— Tad jau viņa līdz ar vistu izceps arī ļaudis baz­nīcā, — kalps prātoja.

Visi sagāja istabā. Lible Sārēs jutās kā pašu cilvēks; viņš nosēdās pie plīts un sāka bāzt žagarus ugunī. Visi trieca un jokoja, tikai Lible un Marija, kā parasts, ap­mainījās ar dzēlīgām piezīmēm.

Kad Arnis vakarā palīda zem segas, viņš gultā vēl­reiz pārdomāja notikumu ar plostu. Zēns nespēja nomie­rināties. Atkal viņš nonāca pie viena un tā paša jautā­juma. Viņa bēdas jau bija gandrīz aizmirsušās vai arī tās skāra apziņu viegli, kā garām slidot, lai dotu vietu jaunām, vēl lielākām rūpēm. Kad viņš jau sāka iemigt un nogurušie plakstiņi aizvērās, viņa galvā pēkšņi pa­zibēja kāda doma. Tas notika tik spēji un negaidīti, ka zēns pietrūkās gultā sēdus.

Kāpēc Tenisons bija viņu pierunājis melot, ka tie sest­dien kopā aizgājuši uz mājām? Kāpēc viņš bija teicis, ka citādi plosta nogremdēšanā apvainošot viņu? Kāpēc Tenisons pēdējā laikā izturējās pret viņu tik dīvaini? Arī pret pārējiem skolas biedriem tas bija kļuvis ļoti noslēpumains un kluss. Vai tikai plostu nebija nogrem­dējis pats Tenisons? Kā viņš to spēja? … Viņš bija ļoti stiprs un varēja visu, ko vien gribēja …

Arnis domāja vēl ilgi. Tikai ap pusnakti viņa pārgu­rusī galva atslīga uz spilvena un blaktis netraucētas va­rēja uzsākt savu nakts maltīti.

Tikai pats Totss un dieva labie eņģeļi zināja, ar kādu maģisku spēku un konfekšu palīdzību viņš bija piedabūjis meitenes tik tālu, ka viņas atnāca uz upmalu apskatīt jauno ledu. Viņš droši bija tās vilinājis ne vien ar garšīgām ēdamlietām, bet arī iestāstījis, ka šogad ledus ir brīnum balts un sīksts kā pastalāda. Tā kā Totsam parasti visas lietas pasaulē šķita gludas un taisnas kā auna ragi, tad nav jābrīnās, ka saule viņa attēlojumā reizēm bija rudzu­puķu zila un mākoņi salātzaļi, kur nu vēl tāds nieks, ka ledus bija brīnum balts un sīksts kā āda. Meitenes sa­nāca upmalā. Zēni tur jau gaidīja, skaļi trokšņoja un klaigāja. Ja visu šo kņadu un troksni būtu iespējams da­būt vienuviet, to skaļums spētu iedarbināt pat vilnas kārstuvju lielo ūdensratu, un, ja Lible tiešām būtu licis straumei plūst pret kalnu, tad viņš justos ļoti noskumis, jo redzētu, ka vilnas kārstuves tomēr darbojas.

Totsam šajā pēcpusdienā bija tūkstoš visādu darīšanu. Tūkstoš un pirmā bija tā, ka viņš ar vienu kāju ielūza ledū un slapjš kā sūklis iespruka «vigvamā» apmainīt samērcētos «ieročus» pret citiem. Kad Totss bija apāvis sausus «ieročus», kas, starp citu. piederēja Mitām, šis dzīvoja tālu no skolas, un tāpēc viņam vienmēr bija līdzi divas kārtas virsdrēbju, Totss atkal piebiedrojās pārē­jiem.

— Skat, Totss apmainījis ādu, — nenocietās kāds zobgalis, — citi met ādu pavasari, bet Totss rudenī.

— Labs labu nemaitā. — atbildēja Totss un pēkšņi aizlika Semeram kāju priekšā, tā ka tas — bladāc! — nogāzās gar zemi. Totss apjautājās:

Semer, ko tu noķēri?

Sajūsma sasniedza visaugstāko pakāpi tad, kad rud-matis Kīrs pieskrūvēja slidas un, uz tievajām kājām ne­droši grīļodamies, sāka slidot.

Totss ļautu sev nogriezt labo ausi, ja tikai Kīrs būtu ar mieru viņam uz brītiņu aizdot slidas. Viņš sekoja Kiram kā ēna un piedāvāja tam kādu līku šautenes stobru, ko viņš pats dēvēja par «pantakristu», un vienu virtu­ves nazi, kuru viņš nosauca par «tomahauku», ja Kīrs tikai drusciņ drusciņ aizdotu savas slidas.

Kīrs atbildēja, ka drusciņ viņš nevarot iedot, ja jau reiz dod, tad esot jādod veselas, un aizlaidās tālāk.

Meitenes drūzmējās savrup, bailīgi slidinājās nelielā lokā un nebēdnīgi smējās. Tam, kurš tās bija atvilinājis šurp, neatlika vairs laika ar viņām noņemties. Un tomēr viņš bija aicinājis meitenes uz upi tikai tādēļ, lai pievi­linātu tuvāk meldriem, kur vēl melnoja ūdens, un lai varētu priecāties no visas sirds, ja kada pa galvu pa kaklu iegāztos upē. Beidzot notika tā, ka Kīrs atteicās aizdot Totsam slidas un nelaimīgajam puisim nācās at­griezties pie sava iepriekšējā nodoma.

Viņš piegāja pie meitenēm un nekavējoties atsāka savu misiju:

— Nesaprotu, ko jūs, ķēmi, te skrāpējat savus zāba­kus, — viņš aizrādīja, — ejiet pie meldriem, tur Iedus kā stikls.

— Kāpēc tu pats neej? — viņam jautāja.

— Ak es? Es arī iešu, bet vispirms gribēju pateikt jums, lai arī jūs to zinātu.

— Zinām — tev jau droši vien atkal kāds nedarbs padomā, tu teici, ledus šogad esot balts kā cukurs, nu tad parādi man to baltumu. Tu jau melo, ka ausis vien kust. ;

— Vai šis ledus nav balts?

— Re kur muļķis, kā tad šo nobalsināja?

—Nu labi, lai arī nav balts. Ejiet tur pie meldriem.

— Neiesim vis, ej pats.

— Skaidrs, ka iešu. Es jau tur biju, tur var smuki redzēt, kā vēži rāpo pa plostu. Viens makāns bija 1 tik liels kā cimds un aprija mazāko kā zirni. Tad piepeldēja liela zivs, laikam sīga, tādām lielām, izvalbītām acīm

un savukārt atkal aprija vēzi. Nē, tur var redzēt tādus zvērus, ka šermuļi skrien pār muguru.

— Vai tad plosts nogrima pie meldriem?

— Nu protams.

— Un ap to rāpo visādi briesmīgi mūdži?

— Kāpēc šie nerāpos?

— U! Man bail! Bet ja nu tu mānies?