Oskars Lutss - Pavasaris

— Re, kādi ķēmi, man liela vajadzība šīs mānīt. Vai tad tu nezini, ka atvarā mīt visādi briesmīgi zvēri? Pa­gājušajā gadā, kad mūsu kalps upmalā makšķerēja zi­vis, viņš pēkšņi ieraudzīja, ka korķis — čiks! — nozūd zem ūdens. Sis velk, velk, izrauj ārā un skatās… milzu čūska! Tik briesmīgi melna kā ogle un balti gredzeni ap kaklu.

— Vai dieniņ! — kāda meitene nodreb aiz šausmām.

— Ko tad jūs domājat? — Totss turpināja. — Izvelk to briesmīgo čūsku ārā, čūska viņam — šmiuks! — ap kaklu.

— Vai, vai, vai! Un kas tad notika?

— Kas t' notika. Kalps atcerējies čūsku vārdus, ko māte viņam iemācījusi, un noskaitījis, sak:

Lielā čūska, lielā čūska,

Atlaid manu kaklu,

Ej uz mežu, ej uz mežu

Vai uz upi atpakaļ.

Čūska apmetuši gaisā kūleni un tūlīt nozudusi …

— Un kur tā palika?

— Dievs zina, kur palika, bet nozuda uz vietas. Ap­metuši kūleni un nozudusi.

Meitenes sakustējās. Katra no viņām zināja kādu briesmīgu notikumu par čūskām, un katra vēlējās, lai citi to uzklausītu.

— Kādi bija tie čūsku vārdi, Tots? Noskaiti vēlreiz!

Totss sataisīja noslēpumainu seju un deklamēja:

Lielā čūska, lielā čūska,

Atlaid manu kaklu,

Ej uz mežu elkšņu krūmā,

Ej — vienalga, kur,

Ej tik projām, ej!

Dažas meitenes ar lielu skubu sāka mācīties čūsku vārdus. Viņas aizvēra acis un murmināja:

— Lielā čūska, lielā čūska, atlaid manu kaklu …

— Nu, vai tad neviens neies pie meldriem plostu ska­tīties?

— Nē. Ja jau ap plostu rāpo tik briesmīgi kukaiņi, tad neiesim!

— Ķēmi, viņi tak caur ledu jums nevar iekost. Tu stāvi augšā uz ledus, bet šie zem ledus, atvarā.

— Bet ja nu tā sīga . . . Nu, tā briesmīgi lielā . . .

— A, tā jau nemaz tik liela nebija. Tikai drusciņ lie­lāka par . .. par siļķi.

— Iešu paskatīties, — beidzot kāda atsaucās meiteņu pulciņā. Visi palūkojās apkārt, lai redzētu, kura bijusi šī lielā drosminiece. Pārsteigums bija tiešām liels, kad no pulciņa iznāca Rajas Tēle un sāka soļot uz meldru pusi.

— Neej! — meitenes brīdināja.

Tēle pagriezās un atbildēja:

— Nāciet! Iesim skatīties! Bet iegaumē, Tots, ja tu būsi melojis, dabūsi pa ādu. Nāc labāk līdz un parādi, kur ir tas plosts.

— Ej vien, ej, gan jau nākšu, — atteica Totss un ma­nījās no meitenēm tālāk, uz to pusi, kur zēni, viens otram pieķērušies kā dzīvs un kustīgs čemurs, klaigādami un trokšņodami virzījās pa ledu. Tad viņš apstājās un apa­ļām pūces acīm raudzījās uz Tēles pusi. Viņš kaulējās ar savu sirdsapziņu. Ka Tēle iekritīs ūdenī, tas bija skaidrs, jo ap meldriem ledus vēl bija plāns un trausls. Ja viņš gribēja Tēli izglābt, vajadzēja pasteigties un viņu brīdināt, jo ledus kuru katru acumirkli varēja ie­lūzt. Bet viņu pārņēma neatvairāma vēlēšanās redzēt, kā meitene iekritīs āliņģī, plunčāsies pa ūdeni un beigās izķepurosies malā. Viņš jau gribēja iesaukties, te pēkšņi viņa galvā pazibēja doma, ka tagad jau ir par vēlu un Tēli vairs nekas nespēj glābt. Totss skatījās ar tādu uzmanību, ka acis kļuva valgas un sirds sāka dauzīties krūtīs. Tēle tuvojās meldriem. Ap ūdens augu kātiem melnoja mazi ezeriņi.

Bet ne jau visi bērni slidinājās uz ledus. Piecas se­šas meitenes un tikpat daudz zēnu kavējās klasē. Daži mācījās, daži stāvēja nomaļus un sarunājās. Starp pēdē­jiem bija arī Arnis Tali un Tenisons. Viņi stāvēja pie loga, sarunājās un laiku pa laikam paskatījās uz upi, kur čaloja viņu draugi, un reizēm, kad troksnis kļuva skaļāks, tas bija dzirdams pat klasē.

— Vai tu jau zini, ka Libli atlaidīs no darba? — jau­tāja Arnis Tali.

— Ko atlaidīs? — Tenisons nesaprata.

— Libli. Mācītājs un ķesteris apgalvo, ka viņš no­gremdējis plostu.

Viegls sārtums pārslīdēja pār Tenisona seju. Kad viņš atkal ierunājās, viņš neskatījās vairs Arnim acīs, bet stīvi blenza kaut kur sāņus.

— Kā tu to zini?

— Lible pats teica. Bet man liekas, ka Lible nemaz nav vainīgs. Ja Lible būtu vainīgs, tad viņš neliegtos. To būs izdarījis kāds cits.

Tenisons neatbildēja, viņš sasprindzināti raudzījās ārā pa logu un klusēja.

Arnis uzlūkoja draugu un nolēma runāt tieši un at­klāti. Arnis brīnījās: viņa aizvakardienas pārliecība, ka Tenisons tiešām ir vainīgs, pēkšņi it kā izgaisa. Tad Arnis bija par to cieši pārliecināts, bet tagad viņam kļuva neveikli par to pat apjautāties. Tik ļoti viņu ie­tekmēja Tenisona klātbūtne.

Pēc ilgas klusēšanas Arnis tomēr nolēma nepiekāp­ties. Viņš nostājās Tenisonam cieši blakus, satvēra viņa roku un sacīja nedroši, gandrīz lūgdamies:

— Tenison!

Tenisons klusēdams pievērsās Arnim.

— Saki, Tenison, — tu taču nenogremdēji plostu? Saki droši, nebaidies. Es nevienam neteikšu.

— Es? Plostu?

Tenisons atkal novērsās un saka raudzīties āra pa logu. Ja Arnis tagad ieskatītos drauga sejā, viņš pama­nītu, ka tā bija tumši pietvīkusi.

— Tātad tu neesi to nogremdējis?

— Nē.

— Kāpēc tad tu man liki sacīt, ka mes aizgajām uz mājām kopā? Tu taču paliki skotā. Kāpēc tu to noliedzi?

— Nu, citādi viņi vainotu mani.

— Tiesa gan. Bet pie upes tu tomēr esi bijis? Virtuves Līze tevi redzējusi.

— Biju aizgājis . .. Nomazgāt tāfelīti.

— Bet tava tāfelīte ir tikpat netīra kā agrāk …

— Man nebija ziepju. Ar aukstu ūdeni nevar.

— Vai plosts vēl atradās savā vietā, kad tu biji upmalā?

— Protams. Ko tu mani tincini!

Tas jau kaut ko nozīmēja. Arņa aizdomas uzliesmoja ar jaunu sparu. Nu viņš atkal bija tikpat pārliecināts kā aizvakar gultā, ka tikai Tenisons un vienīgi Tenisons ir nogremdējis plostu. Viņš būtu uzstājies vēl neatlaidī­gāk, bet viņam pietrūka drosmes. Arnim likās, ka Teni­sons pēc katra jautājuma kļuva aizvien piktāks. Viņš atgāja no loga un pavirzījās tuvāk pie durvīm.

— Kur tu iesi? — jautāja Tenisons, arī atvirzīdamies no loga.

— Iešu uz upi. Paņemšu no guļamistabas cepuri un iešu paskatīties, ko viņi tur dara.

— Labāk neej.

— Iešu tāpat paskatīties.

— Neej!

— Kāpēc?

— Panāc šurp!

Arnis piegāja pie loga. Viņam likās, ka Tenisons pēk­šņi kļuvis tāds dīvains, kā toreiz, kad tas viņam atpra­sīja skolas uzdevumus un Tenisons tos nezināja. Viņš izskatījās samulsis un nelaimīgs.

— Vai zini, Tali, — viņš stostīdamies iesāka, — to plostu … es tomēr nogremdēju. Tikai piesargies un ne­izpļāpā! Ko viņi līda kauties mūsu pagalmā, tie riebīgie kundziņi. Visiem pātagas rokā — un tikai cērt. Nemaz neskatās, kur galva, kur acs. Lai nu iztiek bez plosta.

— Tātad tomēr nogremdēji, — Arnis brīnījās. Par šo jaunumu viņš bija mazāk pārsteigts nekā par Tenisona atzīšanos.

— Un tu tiešām to nogremdēji? Kā tu to varēji, tas plosts taču ir briesmīgi smags?

— Runā klusāk — kāds vēl sadzirdēs. Es iegrūdu plostu upes vidū, pārliku laipu no krasta uz plostu un sanesu uz plosta tik daudz akmeņu, ka tas nogrima. Kad plosts saka grimt, uzlēcu uz laipas un skrēju uz krastu. Laipu pēc tam aizsviedu projām.

— Ai!

— Klusāk, re, Tomings jau glūn uz mums ka vērsis. Tu tikai nestāsti nevienam.

— Nē, ko tad es …

Tikai pēc laba laiciņa, kad viņi klusēdami stāvēja pie loga, Arnim kaut kas iešāvās prātā.