Oskars Lutss - Pavasaris

Pārējos zēnus viņš pat neievēroja, it kā tie nekā ne­būtu nodarījuši, vienīgais vaininieks, pēc viņu abu do­mām, bija Tenisons. Ja viņš izlūgtos piedošanu, viss būtu kārtībā.

Ķesteris kaunējās no jaunā skolotāja un neuzdrošinā­jās lamāties, kā parasts. Rājiena vietā Tenisonam nā­cās noklausīties desmit aršīnas garu pamācību. Beidzis sprediķi, ķesteris nešaubījās, ka viņa lielās pūles pie­spiedīs stūrgalvīgo zēnu atvērt muti. Bet viņš kļūdījās. Puisis stāvēja nodurtām acīm, aizvien vairāk ierāvās sevī un nesāka pat raudāt, kas tiesātājus sakaitināja vēl vairāk.

— Tu esi visstulbākais cilvēkbērns pasaulē, — uz­brēca ķesteris, redzēdams, ka viņam nav pār šo zēnu nekādas varas.

— Jā, arī es visā savā mūžā neesmu tādu redzējis,— piekrita jaunais skolotājs. — Parasti viņi runā, taisno­jas, vaino citus, melo, bet šis ir mēms kā zivs.

Viss beidzās ar to, ka zēniem, kā vieniem, tā otriem, pavēlēja iet uz mājām. Tenisons palika viens. Viņam uzlika sodu: veselu nedēļu pēc mācībām sēdēt vienu stundu skolā un izmācīties no galvas četrus pantiņus no dziesmu grāmatas. Dziesmas apsolījās izmeklēt pats ķesteris.

Arī tas nelīdzēja: Tenisons palika tāds, kāds viņš bija.

diezgan pagrūta galva un kas visu apguva samērā gausi, drauga klātbūtnē iemācījās manāmi ātrāk ' nekā vienatnē. Kad Tenisons jau kaut cik bija iekalis uzdoto, Arnis viņu pārklaušināja, un, ja izrādījās, ka padarītais apmierina, Tenisons gāja atbildēt.

Sestdienas pēcpusdienā, kad viņi abi bija klasē un mācījās, Arnis ievēroja, ka draugs izturas savādāk nekā parasti. Šodien Tenisons nespēja atcerēties neko. Viņš varēja mācīties, cik gribēja, bet, kad gāja atbildēt, ne­kādi netika tālāk par pirmo rindiņu. Arnis ieteica vi­ņam saņemties, tad nosēdās blakussolā un sāka risināt mājas uzdevumus. Šad un tad viņš paslepus uzlūkoja draugu un redzēja, ka Tenisons gan platām acīm ska­tījās grāmatā, bet domās bija aizklīdis diezin kur. Laiku pa laikam viņš noslēpumaini pamāja ar galvu, skatījās laukā pa logu vai grauza zīmuli. Beidzot, kad stunda jau bija pagājusi, Arnis vēl pēdējo reizi izmisīgi mēģi­nāja viņu glābt. Viņš paņēma dziesmu grāmatu, teica vārdus priekšā un pavēlēja Tenisonam atkārtot.

— Padomā taču par vārdiem, ko tu izrunā.

Tenisons atkal gāja atbildēt, bet, kā jau Arnis pare­dzēja, viņš ne tālu netika ar savu uzdevumu galā. Ķes­teris pavēlēja visu atsākt no jauna.

Arnis arī šoreiz gribēja viņam palīdzēt, bet Tenisons atteicās.

Kad Arnis redzēja, cik smags trieciens ķēris draugu, viņš no­lēma to atbalstīt. Arī viņš pa­lika pēc stundām skolā un pa­līdzēja Tenisonam iemācīties dziesmas. Tenisons, kam bija

— Lai nu paliek, pamēģināšu pats. Ej vien mājās, gan jau es kaut kā tikšu galā.

— Nē, tu netiksi galā. Saki — kas tev šodien kait?

— Nekas nekait, gan iemācīšos.

Arnis sirsnīgi atvadījās no drauga un aizgāja. Viņš nojauta, ka skolas biedram šodien ir padomā pavisam kas cits nekā svētās dziesmas, bet viņš negribēja to iz­taujāt.

Un Tenisona galvā tik tiešām nobrieda liels, svarīgs nodoms.

Pirmdienas rītā, tieši krievu valodas stundā, klasē ienāca mācītājs. Viņš pasauca skolotāju sāņus un brī­tiņu ar to sarunājās. Skolotājs pavēlēja Tenisonam ierasties ķestera «galā», kur tagad uzkavējās arī mā­cītājs. Tenisons gāja. Kas tur īsti notika, par to neviens no skolniekiem nekā tuvāka neuzzināja, bet, kad Teni­sons ienāca atkal klasē, Visaks zināja stāstīt, ka Teni­sons nogremdējis upē mācītājmuižas jaunkungu plostu. Kā viņš to bija uzzinājis, tas palika noslēpums.

Arnis izbijās. Viņš sāka bažīties par savu draugu. Brīvstundā viņš apturēja Tenisonu un jautāja:

— Ko viņi no tevis gribēja?

Tenisons sākumā visādi izlocījās, bet pašās beigās tomēr atzinās, ka mācītājs viņu apvainojot plosta no- gremdēšanā.

— Plosta nogremdēšanā? Vai patiešām plosts at­rodas upes dzelmē?

— Tā jau viņi saka … es nezinu. — Arnis cieši uz­lūkoja Tenisonu. Drauga seja bija pavisam mierīga, tikai vaigi bija manāmi pietvīkuši un ausis kvēloja kā ma­gones.

— Nesaprotu — kāpēc viņi apvaino?

— Kā lai es zinu. Muižas ķēkša esot teikusi, ka re­dzējusi mani upmalā.

— Tīrās pasakas. Tik milzīgs, smags plosts, kas tādu var nogremdēt. Kā tu domā?

— Nekā nezinu.

— Baļķi tik lieli un resni, ka tīri bail. Tos jau cilvēks nevar ne pakustināt. Reiz mēģināju iestumt ūdenī, bet kur nu, nekust no vietas.

Tenisons neatbildēja. Viņš kaut ko domāja. Beidzot, kad Arnis jau grasījās aiziet, apturēja viņu un teica:

— Ja viņi tev ko jauta, tad saki, ka mes kopa aizgā­jām uz mājām.

— Vai tu aizgāji drīz pēc manis?

— Protams.

— Labi, teikšu. Bet kam tas tev vajadzīgs?

— Redzi . . . tāpat vien. Citādi vēl sāks muldēt, ka es esmu nogremdējis plostu. Saki viņiem, ka mēs pie upes vispār nebijām un ka no skolas aizgājām kopā.

Sī brīvstunda ievilkās garāka nekā parasti. Skolotājs vienmēr ieradās pēc piecām vai desmit minūtēm. Šoreiz jau bija pagājusi ceturtdaļstunda, bet viņš vēl nerādī­jās. Beidzot klasē ienāca trīs vīri: skolotājs, ķesteris un mācītājs. Ķesterim bija tieši tāda seja, it kā viņš tikko būtu iznācis no pirts. Mācītājs likās dusmīgs, skolo­tājs — kā parasts.

— Tenison, panāc šurp, — ķesteris aicināja.

Tenisons iznāca no sola un piegāja pie katedras. .

- — Saki, Tenison, — vai tu nogremdēji jaunkungu plostu? Saki taisnību!

— Nē. Nenogremdēju.

— Vai tu sestdienas pēcpusdienā biji te viens vai bija vēl arī citi?

— Tali arī bija.

— Ak Tali ari bija? Ko tu te darīji, Tali?

— Es … es palīdzēju Tenisonam mācīties dziesmas, es viņu pārklaušināju.

Mācītājs brīnījās. Viņš apjautājās ķesterim, kas tās par dziesmām, un pēc tam piegāja pie Arņa.

— Mīļais bērns, — viņš teica, — kāpēc tu gribēji Te­nisonam palīdzēt?

— Es . .. Viņš pats netiek galā. Kad es viņu pārklau­šinu, tad veicas daudz labāk.

— Tā, tā. Vai tu esi Tenisona draugs?

— Jā.

— Bet saki, ja tu palīdzēji viņam mācīties, tad jau arī tu pats atceries kādu no šīm dziesmām. Vai tu ne­vārētu vienu mums noskaitīt? To dziesmu, ko tu sest­dien palīdzēji Tenisonam iemācīties.

— Varu gan.

— Noskaiti!

Arnis skaitīja:

Pie rokas ņetn un vadi. Kungs, mani pats. Drīz beigsies mūža gadi, — Un gaišs būs skats …

Viņš nekļūdīgi noskaitīja visus četrus pantus. Mācītājs jutās ļoti apmierināts un noglāstīja Arņa galvu.

— Tu esi krietns zēns, Tali. Saki — vai Tenisons pēc tam, kad jūs te abi bijāt mācījušies, vai viņš pēc tam negāja uz upmalu pastaigāties?

— Nē. Mēs visu laiku bijām kopā.

— Vai jūs aizgājāt uz mājām reizē jeb Tenisons vēl palika?

Līdz šim Arnis bija atbildējis droši un nestomīda- mies. Bet tagad, kad bija jāmelo, viņš pēkšņi nosarka..

— Viņš nepalika. Mēs aizgājām reizē.

— Tā, tā. Sēsties, mans bērns.

Ķesteris atkal pievērsās Tenisonam. Viņš to tincināja un pratināja bez apstājas un uzdeva vienu jautājumu āķigāku par otru.

Skolotājs, kurš pa to laiku klusēdams šķirstīja kādu grāmatu, beidzot iebilda, ka te kaut kas neesot kārtībā, tik mazs zēns nekādā gadījumā nevarot izkustināt tādu milzīgu plostu. Mācītājs un ķesteris viņam piekrita. Bet atradās kāds cilvēks, kas to visu apstrīdēja, — mācītāja virēja. Galu galā virēju atsauca uz skolu un viņa sasta­pās aci pret aci ar Tenisonu.