Oskars Lutss - Pavasaris

Tenisons patlaban grasījās atsākt ēšanu, viņš jau pacēla maizes ņuku pie mutes, tad iejautājās:

— Kas tu īsti esi — baltais vai sarkanādainais? Vien­reiz tu esi šis, citreiz — tas.

Totss, neteicis ne vārda, nomērīja Tenisonu ar nici­nošu skatienu. Totsa vietā atbildēja zaķapastala Visaks:

— Viņš ir Kentukijas Lauva.

Tas izraisīja smieklus, kas acumirklī aprāvās: tagad nebija ne īstais laiks, ne vieta. Totss uzkliedza Visakam:

— Netarkšķi, muļķi! Labāk ej un sameklē savu tēvu.

Visaks sāka raudāt, citi smieties. Beidzot pienāca

satraucošais acumirklis, kad Totss, līdz matu galiem pilns nāves nicināšanas, satvēra pistoli un sāka bērt stobrā pulveri. Bailīgākie atkāpās; tos, kas uzdrošinājās palikt Totsa tuvumā, apbrīnoja visi.

Kad biszāles bija iebērtas, stobra galu aizbāza ar saņurcītu papīru.

Vēl tik jāuzliek pistonga — un darīts. Visi stāvēja kā pie zemes piekalti un vēroja Totsa rīcību. Pat katra sīkākā kustība tika ievērota. Kad pienāca izšķirošais mirklis, no bara iznāca Tenisons, aizpogāja mēteli un posās uz mājām.

Paspēris pāris soļu, viņš pagriezās un sacīja Totsam:

— Ko nu āksties, izdedzināsi sev acis.

— Tu vari iet, ja baidies, — Totss atbildēja.

— Kas man ko baidīties, ja jau tu pats nebaidies. Ķesteris tev sakurinās īstu pirti, ja sāksi te šaudīties.

— Tu, ķēms, domā, ka man bail no ķestera?

— Gan jau ir.

— Hē, lai tik viņš nāk, pagriezīšu stobru tieši pretī, tad tik tu redzēsi, kā cūka rikšo.

— Ko nu plāties! Ej uz purvu un rībinies, cik uziet.

— Pats vācies uz purvu!

Tenisons vairs neteica ne vārda, uzmeta kūkumu, kā jau parasts, kad sāka soļot, un aizgāja.

— Ir laiks, — teica Totss pieceldamies.

— Ai! — daži iekliedzās.

Totss paspēra soļus desmit uz priekšu, tad apstājās un pacēla ieroci uz augšu. Saviebis seju briesmīgā gri­masē, viņš sauca:

— Mirsti, suns!

Daudzi aizturēja ausis. Tūlīt atskanēs šāviens.

Tā viņi tur stāvēja skolas pagalmā, cieši saspiedušies bariņā, apmēram divdesmit pieci zēni (meitenes bija aizgājušas uz mājām), mazliet tālāk, blakus mācītāj­muižas pirtij, —- Totss ar briesmīgo ieroci un vēl bries­mīgāku seju.

Saviena nebija. Vajadzēja norībēt šavienam, bet ne­notika nekas.

— Kas tur ir? Neiet vaļā, vai? — kāds uzdrošinājās iejautāties.

— Gan jau būs, kāpēc lai šis neietu vaļā, — Totss pievērsās biedriem, — bet velns viņu zina, šī pistole nav taisīta no Tamasera dzelzs. Būtu no Tamasera dzelzs, tad sen būtu izšāvis, bet tagad, ej tu sazini, varbūt pārsprāgs.

— Tu baidies?

— Nebaidos. Kas man ko baidīties.

Viņš izgudroja jaunu šaušanas veidu, tāpat kā bija izgudrojis jaunu lūgšanas paņēmienu. Totss piestipri­nāja pistoli pie bērza, kas auga pie pirts loga, piesēja garu auklu pie sprūda, pats atkāpas līdz zēnu pulciņam un parāva. Atskanēja šāviens. Pirts lodziņš šķindēdams izbira. Drīz caur saplēsto rūti parādījās milzīga spal­vaina dūre, nikna balss šķendējās:

— Velna dvēseles! Cilvēku gribat nogalināt, ko!

Apstulbušie zēni pat nepaspēja pienācīgi nobīties, kad

jau parādījās pats dūres īpašnieks. Tas bija mācītāj­muižas rentnieks. Dievs vien zina, ko viņš te meklēja, bet tajā brīdī, kad atskanēja šāviens un lādiņš ieskrēja pirts logā, arī viņš bija tur iekšā. Rentnieks bija aiz dusmām piesarcis kā pārmērīgi nokaitēts ķieģelis, divas zilgani pietūkušas dzīslas deniņos jau rēgojās pa ga­balu. Viņš kliedza:

— Sakiet jel, sivēnu bars, — vai jums prāts ir vai nav? Vai jūs traki esat? Ko jūs darītu, ja man būtu trāpījis dib … sānos vai1

Pārbijušies zēni uzlūkoja Totsu. Tas turējās no rent­nieka godbijīgā attālumā.

— Nūja, tā jau es domāju, — sirdījās sakaitinātais vīrs, — tā jau es tūlīt domāju, ka vainīgais ir Totss. Paklau, cilvēkbērns, tu taču esi kopš dzimšanas muļķis. _

Totss atkāpās vēl tālāk un atbildēja:

— Es domāju, ka tā ir no Tamasera dzelzs.

— Pats tu esi viens Tamasers. Pag, nolauzīšu tepat bērza Tamaseru un sadošu pa …

Tajā brīdī, kad rentnieka dusmas jau saka aprimt, notikuma vietā ieradās kāda cita persona un atkal iz­cēla dienas gaismā šo notikumu, kas citādi nogrimtu aizmirstības dzelmē. Tas bija ķesteris. Viņš bija izdzir- dis šāvienu, pēc tam skaļas balsis pagalmā un nācis skatīties.

— Kas te notiek? — atskanēja pirmais jautājums. Rentnieks atbildēja:

— Ek, nieki vien. Puika blēņojas. Es jau viņu sabāru.

— Puika? Ko viņš izdarīja? Vai kāds no šiem?

— Njā . . . Totss esot šāvis. Nekādu lielu skādi jau neizdarīja, izbira pirts lodziņš.

Nabaga Kentukijas Lauvu skāra iznīcinošs skatiens. Ķesteris novaibstījās tā, it kā viņam rīklē būtu iesprie- dies krupis: sākumā vīrs nekā nedabūja pār lūpām un visu laiku rukšķināja — ak, ak. Tad beidzot atskanēja vesels teikums:

— Tu maitasgabals!

Zēni izklīda. Tie, kas devās uz mājām, aizgāja, citi, kas palika pārnakšņot skolā, iegāja klasē un sēdēja klusu kā pelītes. Arā ķestera izskatā plosījās briesmīga vētra, un Totss, stāvēdams kā simtgadīgs ozols uz klaja lauka, tajā dienā zaudēja daudz zaru un lapu, proti, matu šķipsnu, ja tās varētu salīdzināt ar zariem un lapām.

Beigās ķestera galvā nobrieda šāda baiga doma: vai Totsu vispār vēl paturēt skolā, vai nebūtu prātīgāk, ja viņu aizsūtītu uz mājām un nekad vairs nelaistu pār­kāpt skolas slieksni?

Bet skolotājs viņu aizbildināja, un Totsu šoreiz vēl neizslēdza.

Vēlāk Totss par šo gadījumu esot stāstījis citiem:

— Va velna, būtu es zinājis, ka uzkulsies ķesteris, es būtu paklausījis Tenisonu un gājis uz purvu.

Arnis, kurš visu laiku ar interesi bija sekojis šim notikumam, tū­līt manījās uz mājām, tikko iespēra zibens, tas ir, kad pa­rādījās ķesteris. Sākumā, kad viņš redzēja, cik ļoti Totss ir aizrāvies ar savu nāves rīku, viņš tiešām nopriecājās: Totss bija aizņemts ar kaut ko svarīgu, ļoti svarīgu, un tam vajadzēja viņu piespiest uz visiem laikiem aizmirst domas par metālu.

Arnis bija cieši pārliecināts, ka Totss tagad šo «me­tāla jautājumu» aizmirsīs. Taču vēlāk, kad Totss kā pats kara dievs sēdēja pagalmā uz sola un pielādēja ieroci un visi viņu apbrīnoja, Arnis tomēr atzinās, ka būtu labāk, ja Totsam šāda brīnumieroča nebūtu, jo tagad viņu apbrīnoja visi zēni un droši vien jūsmoja arī mei­tenes -— un Tēle taču bija meitene! Cik viegli Tēle varēja pieversties Totsam, jo pēdējais nu mirdzēja slavā un spožumā.

Protams, Arni lieliski nomierināja pretinieka sūrais liktenis, kas sekoja šai godībai.

Bet viņam tomēr nebija sirdsmiera. Ejot mājup, aiz­vien uzmācās drūmas domas. Viņš pats nezināja, kāpēc, bet acis pieplūda asarām. Pirmo reizi mūžā Arnis sa­juta tādu kā grūtumu. Citreiz, ja viņu kas nomāca, Arnis piegāja pie mātes un visu izstāstīja, un tad māte viņu mierināja un viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Bet ko lai viņš tagad stāsta mātei? Nevarēja taču pa galvu pa kaklu'skriet pie mātes un izstāstīt visu, kā bija. Vaja­dzēja melot. Bet tad jau mātes mierinošie vārdi nelī­dzētu. Kas vēlas rast atvieglojumu, tamjāuzticas otram un jāatklāj bēdu patiesais cēlonis. Citādi nevar. Arnis klusēja un cieta savas bēdas viens pats.