Oskars Lutss - Pavasaris

citu noslēpumus, bet pašas par sevi nepastāsta gandrīz neko. Tomēr nākotnē viņš panāks, ka Tēle izpaudīs no­slēpumu, par ko viņa vēlas kļūt.

Viņi vēl papļāpāja gan par šo, gan to un beidzot no­runāja, ka tas, kurš no rīta pirmais nonāks pie krustce­lēm, pagaidīs otru, lai kopā ietu uz skolu. Šī noruna Arni ļoti iepriecināja, jo viņš iedomājās, ka ir atguvis to, ko bija zaudējis ar savu atklātību. Visu dienu viņš bija labā omā, un pat vakarā, gulēt ejot, viņa galvā pa­zibēja doma, ka rīt pie krustcelēm būs jāsagaida Tēle. Sī doma, šķiet, viņu ļoti ielīksmoja.

Pagāja nedēļa. Arnis un Tēle ik rītus kopā ieradās skolā un pēc stundām reizē devās uz mājām. Viņi nekad negāja atsevišķi. Un tad kaut kas notika. Kādu rītu, kad Totss ierau­dzīja Arni ar Tēli kopā atnākam uz skolu, viņš sāka šaudīties kā atspole nītīs un bārstīt visādus nedzirdētus jaunumus. Totss apgalvoja, ka jau sen esot zināms: Sāres Arnis reiz precēšot Rajas Tēli; abi esot bagāti 'diezgan, un bagātais jau meklējot tikai bagāto. Tēle, to izdzirdusi, tumši pietvīka, ieskrēja meiteņu pulkā un mēģināja uzsākt valodas par ko citu. Arnis sadusmojās un solījās nosūdzēt skolotājam, kaut gan sirds dziļu­mos viņš tīksminājās par šādām runām. Kaut arī maz­liet viltīga, Tēle tomēr bija krietna meitene, un Arnim nācās atzīties, ka arī viņam pašam, reiz mājās ejot, bija iešāvies prātā kaut kas tamlīdzīgs, sak, vajadzētu ap­precēt Tēli. Bet, ak debess, kas gan uzdrošinājās par to kādam ieminēties! Viens no tiem nedaudzajiem, kam Totsa jaunā ziņa nepavisam neinteresēja, bija Tenisons. Viņš pārtrauca Totsa runas plūdus, mierīgi sacīdams: — Ko nu muldi!

Rīta lūgšanas laikā, kas parasti notika pirms stundu sākuma, «onkuļi», kā skolotājs šos zēnus vēlāk sāka dē­vēt, cītīgi slēpās citiem aiz mugurām. Viņu barvedis, protams, atkal bija Totss. Tās pašas dienas rītā, kad viņš nāca klajā ar mums jau zināmo jaunumu, viņš lūgšanas laikā centās ieskaidrot citiem, ka nepavisam neesot glīti, ja kristieši dievu lūdz, nometoties uz abiem ceļiem. Daudz iespaidīgāk izskatoties tā, kā to darot Amerikas ieceļotāji: nolaižoties tikai uz kreisā ceļgala, kamēr labā kāja tiekot mazliet saliekta uz priekšu. Tad varot ar abām rokām ērti turēt zobena spalu un lūgt,

kamēr velns parauj. Kad citi mēģināja iebilst, ka visiem kristiešiem neesot zobenu, Totss atbildēja:

— Zobenus taču var nopirkt.

Viņam, nudien, izietu gludi, un visi paliktu līdz miršanas stundai tajā pārliecībā, ka īstais lūgšanas veids ir tieši tāds, kā to dara Amerikas ieceļotāji, taču ķestera vērīgais skatiens jau bija izurbies cauri lūdzēju baram un apstājies tieši pie Totsa.

Viss beidzās ar to, ka tam, kurš bija ieteicis jauno, uzlaboto lūgšanas paņēmienu, pavēlēja turpināt lūg­šanu kaktā. Un ķesteris to izdarīja ne jau bez ap­smiekla. Viņš teica:

— Paklau, Tots, varbūt visi vēl neredzēja, kā tu lūdzies, tāpēc nāc nostājies kaktā un parādi! Zobena vietā es došu tev krāsns kruķi.

Tur nu viņš stāvēja svinīgs un cēls un ar abām rokām turēja krāsns kruķi.

«Tad šitāds ir tas Kentukijas Lauva,» Arnis nosprieda. Pavisam neviļus viņš savas domas izteica skaļi: —Ken­tukijas Lauva . ..

Visa klase sāka smieties, bet Totsam jaunā iesauka pielipa kā piķis. Iznākdams no kakta, viņš gan mazliet dusmojās uz Arni, taču drīz vien nomierinājās, jo Arnis ieminējās, ka viņam mājās esot kāda savāda stīpa. Uz jautājumu, kāda šī stīpa izskatās, viņš nezināja, ko at­bildēt, jo bija samelojies.

Arnis vēl atcerējās, kā Pētersons bija piedāvājis Tot­sam nazi, un tāpēc mēģināja glābt savu ādu, piesolot stīpu. Totss neizrādīja sevišķu interesi, pieteica, lai stīpu atnesot uz skolu, — un viss bija kārtībā.

Arnis nodomāja, ka ar to viss arī beigsies un Totss aizmirsīs stīpu, bet viņš kļūdījās. Ceļā uz mājām Totss viņam vēlreiz atgādināja.

— Pielūko, Tali, neaizmirsti stīpu .. . Citādi es tev nocelšu Tēli.

Ja upē pēkšņi uzvārītos ūdens, tas Arni nepārbiedētu tik ļoti, kā Totsa vārdi.

Viņš sastinga kā sālsstabs, acis iepletās, rokas ne­varīgi noslīga gar sāniem. Acīs sariesās asaras. Kā viesulis viņš metās pakaļ Totsam un aizsmacis sauca:

— Es atnesīšu, es atnesīšu stīpu.

— Labi, labi, tikai pielūko, ka neaizmirsti, — skanēja atbilde.

Arnis gribēja vēl kaut ko piebilst, bet Totss jau bija lielā gabalā. Viņš brītiņu stāvēja nekustīgi un domīgs noraudzījās, kā Totss aiziet.

Tad pagriezās un skumīgs soļoja mājup. Likās, it kā viņam uz sirds būtu uzvelts smags akmens.

Atgriežoties mājās, Arnim parasti bija vilka apetīte, bet šodien viņš nespēja iedomāties par ēšanu. Gatves galā zēns apstājās un prātoja:

— Kā gan tas Totss īsti teica? Nocelšu … No­celšu .. . Tēli … Ko tas nozīmē —- nocelt… — Arnis nešaubījās, ka tam vajadzēja būt kaut kam briesmīgam, bet, kas tas īsti bija, to viņš nezināja. Vai tikai «nocelt» nenozīmēja to pašu ko «noskalpēt»?

Viņš, Arnis, necieta, ka citi sarunājas ar Tēli, un ta­gad būtu jāpieļauj, ka Tēli noskalp … nē, Tēli «noceļ». Tas būtu briesmīgi. Nabaga mazais vīriņš stāvēja pie pagalma vārtiem un gaidīja Tēli, lai viņu brīdinātu par draudošajām briesmām. Viņš gribēja Tēli pasargāt no Totsa, šā briesmīgā «Kentukijas Lauvas».

— Vai tad uz mājām vēl neiesi? — kāds ierunājās viņam aiz muguras.

Arnis aši pagriezās pret jautātāju. Tas bija Tenisons. Tāpat kā toreiz, kad Arnis viņu ieraudzīja pirmo reizi, Tenisons stāvēja turpat blakus — vienā rokā maize, otrā gaļas šķēle — un ēda.

Arnis viņu uzlūkoja ar neuzticību un atbildēja:

— Drīz iešu. Vēl drusciņ pagaidīšu …

— Ko tad tu gaidīsi?

Arnis neatbildēja. Beidzot saņēma dūšu — lai notiek kas notikdams — un izdvesa:

— Rajas Tēli.

Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka Tenisons sāks skaļi smieties. Tā darītu jebkurš cits. Bet viņš kļūdījās. Te­nisons pat nedomāja viņu izsmiet. Druknais zēns vie­nīgi nomurmināja «ahā» un grasījās aiziet. Arnis brīnījās. Tiešām, Tenisons bija citāds nekā pārējie sko­lēni, pirmkārt, jau tāpēc, ka viņš mūžīgi ēda un nekad nedarīja blēņas, un, otrkārt, — tavu brīnumu! — viņš nesmējās arī tagad. Tur nu viņš aiziet gausā pieauguša

vīra gaitā. Arni sagrāba dīvaina nojauta. Bēdas bija par smagām, lai viņš tās spētu panest viens, vajadzēja ar kādu dalīties, rast padomu. Varbūt tad ciešanas ap­rims un viņam kļūs vieglāk ap sirdi. Arnis vēlreiz no­lūkojās uz aizejošo Tenisonu, tad iesaucās:

— Tenison!

Tenisons apstājās un atskatījās. Arnis ātri pieskrēja klāt, nosarka un lūdzās:

— Paklau, Tenison, — tu taču nevienam nestāstīsi, ko es tev pateikšu?

— Nestāstīšu, — Tenisons pārtrauca ēšanu un no­slaucīja taukaino zodu.

— Zini, Totss piedraudēja man, ka . ..

— Ko t' šis draudēja?

— Ja es neatnesīšot stīpu, tad viņš …

Arnis sastostījās. Pietrūka vārdu tālākai sarunai. Acīs sariesās asaras. Tad viņš saņēmās un drebošā balsī turpināja:

— Apsolījos Totsam atnest stīpu .,.

— Kādu stīpu?

— Pats nezinu, kādu. Sameloju, ka man mājās ir tāda jocīga stīpa.

— Nu un tad? Kas par to?

— Ja es stīpu neatnesīšot. .. tad . . . tad viņš nocelšot man Tēli.